Nu legāli drīkst sist gan sievietes, gan bērnus: Taliban jaunais kriminālkodekss šausmās liek saķert galvu 0
Afganistānas jaunais kriminālkodekss izraisījis satraukumu sieviešu tiesību aizstāvju vidū, jo tajā ietverti noteikumi, kas nepārprotami atļauj vīriem fiziski sodīt sievas un bērnus, ja vien netiek lauzti kauli un pārgriezta āda. Talibana līdera Hibatullas Ahundzadas parakstītais likums nekriminalizē vardarbību ģimenē — tas regulē tās “smaguma pakāpi”, nosakot juridisku robežu tam, cik liels kaitējums mājās tiek uzskatīts par pieļaujamu, vēsta ārzemju prese.
Kodekss nostiprina vīrieša varu ģimenē. Sievietēm, kuras meklē taisnību, tiesā jāierodas pilnībā aizsegtām un vīrieša aizbildņa pavadībā — prasība, kas faktiski pakļauj cietušās tai pašai sociālajai sistēmai, par kuru tās var mēģināt ziņot. Pat ja vardarbība tiek pierādīta, sods ir minimāls, ja vien ievainojumi nav acīmredzami smagi. Tādējādi juridiskais uzsvars tiek pārcelts no vardarbības novēršanas uz tās fizisko seku mērīšanu.
Ierobežojumi attiecas ne tikai uz fizisko drošību. Sievietēm var draudēt līdz trim mēnešiem cietumā par radinieku apmeklēšanu bez vīra atļaujas, pārvēršot personisko pārvietošanās brīvību par sodāmu rīcību. Cilvēktiesību organizācija “Rawadari” aicinājusi Apvienoto Nāciju Organizāciju iejaukties, savukārt ANO īpašā referente Rīma Alsalema brīdinājusi, ka aizbildnības sistēmās balstītas struktūras riskē institucionalizēt kontroli, nevis nodrošināt aizsardzību.
Likums paredz arī atšķirīgu sodu piemērošanu atkarībā no sociālās hierarhijas — reliģiskie zinātnieki var saņemt vien aizrādījumu, kamēr zemāko slāņu pārkāpēji saskaras ar bargākiem sodiem. Kritiķi uzskata, ka tas iestrādā nevienlīdzību pašā tieslietu sistēmā, apvienojot dzimuma un sociālās piederības ievainojamību vienotā juridiskā ietvarā.
Afganistānas sievietēm šī likuma sekas ir plašākas par atsevišķiem pantiem. Tiesību sistēma, kas vardarbību definē pēc redzamiem miesas bojājumiem, nevis piespiešanas vai baiļu, atstāj psiholoģisko kaitējumu neatzītu un ziņošanu padara strukturāli sarežģītu. Praksē aizsardzība kļūst nosacīta, bet drošība ir atkarīga nevis no vardarbības neesamības, bet gan no tā, vai tās pierādījumi atbilst noteiktajam slieksnim.
Cilvēktiesību novērotāji brīdina, ka šāda pieeja pārvērš mājas varas attiecības no sociālas prakses par valsts sankcionētu regulējumu — padarot privāto kontroli par juridiski nostiprinātu kārtību. Rezultātā likums ne tikai nespēj aizsargāt sievietes, bet arī pārveido pašu aizsardzības jēdzienu.
