Rolands Repša: Brīvajā Latvijā pa visām šķirbām lien ārā cenzoriņi 50
Rolands Repša, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja Brektes murāli Akas ielā kasīs nost, es nopietni apsvēršu iespēju pārcelties uz dzīvi pie senas brūtes Mongolijā. Lai būtu pēc iespējas tālāk no mūsu hruščovizētās republikas. Izziņai: 1962. gada 5. decembrī Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs apmeklēja avangarda mākslas izstādi Maskavā, kur viņu šokēja redzētie plikumi un citas modernās mākslas nesaprotamības.
Turpat uz vietas mākslinieki tika ģenseka rupji nolamāti un izstāde pa nakti demontēta. Tā sauktais “atkušņa” periods PSRS bija beidzies.
Kaut kas līdzīgs tagad notiek arī šeit brīvajā Latvijā, kad pa visām šķirbām lien ārā cenzoriņi. Neviens cilvēks pasaulē nepateiks, kas ir māksla, kaut gan intuitīvi visi apmēram saprotam, kas ar to ir domāts. Mazliet pārspīlēts piemērs – vai Otrais pasaules karš bija politisko, ekonomisko un sociālo cēloņu izraisīts vēsturisks notikums vai tikai kāda austriešu mākslinieka organizēta liela mēroga performance, kuram patika, kā artilērijas lādiņu sprādzienos lido pa gaisu zābaki un zarnas?
Varbūt cilvēcei kopumā būtu bijis labāk, ja minētais mākslinieks savus iekšējos radošos dēmonus būtu vienkārši izspēlējis ar krāsām uz audekla, nevis uz visas zemeslodes?
Lai mākslas procesam būtu “vilkme”, māksliniekam ir jābūt absolūti brīvam savās radošajās izpausmēs. Un vēl viņam, protams, vajag vidi, telpu, kur izpausties. Teorētiski var jau radīt mākslu savā garāžā un nekur neizstādīties, bet tā parasti nenotiek.
Varētu šķist, ka ar mākslinieka izpausmes brīvību demokrātiskajā Rietumu pasaulē viss ir kārtībā. Tomēr BLM kustība 2020. gadā un sekojošais “dzēšanas kultūras (cancel culture)” vilnis parādīja, ka tā gluži nav. Māksla diemžēl nav pilnībā brīva un ir atkarīga no sponsoriem, galeriju īpašniekiem, valsts vai pašvaldību labvēlības un daudziem citiem reālās dzīves apstākļiem. Un arī no tā, cik lielu uzdrīkstēšanos no mākslinieka puses sabiedrība ir gatava pieņemt.
Lielākajai daļai vajag tikai labi pazīstamas smukas bildītes, lai paliktu komforta zonā.
Un tikai ļoti mazs mazākums grib redzēt visu robežu provokatīvu pārkāpšanu. Taču tieši šis provokatīvais, komfortu noārdošais mazākums virza mākslas un visas sabiedrības izaugsmi.
Tāpēc priecāsimies, ka mums ir Brekte un cilvēki, kas deva viņam iespēju “izlauzties” uz sienas Akas ielā. Tas, ka šobrīd notiek šī visai asā diskusija par Brektes darba jēgu un piemērotību konkrētajai videi, manuprāt, ir vislieliskākais šī notikuma rezultāts. Pierādījums, ka māksla Latvijā ir dzīva, ka to redz un par to strīdas.
Nobeigumā priekšlikums. Rīgā (vai citur) varētu izveidot speciālu mākslas telpu, kurā neeksistētu pilnīgi nekādi izpausmes ierobežojumi.
Mākslinieki varētu staigāt un “performēt” kaut vai pilnīgi pliki ar dibeniem uzkrāsotiem kāškrustiem.
Vienīgais ierobežojums būtu, ka šo telpu nedrīkst uzspridzināt vai apzināti aizštopēt kanalizāciju.
