Mākslinieka Kristiana Brektes gleznojums "Veltījums Džemmai Skulmei"

Māris Zanders: Samiernieciskais apgalvojums “par gaumi nestrīdas” nav spēkā 56

Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Veselam
“Ēdiens nav tā lielākā nelaime!” Danilāns atklāj patiesību par kuņģa čūlu 22
Lasīt citas ziņas

Pirms trim gadiem Valsts kancelejas izdotajos Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos (1920.–1925.) lasāms arī šāds ieraksts: “Šarla van Lerberga komēdija “Pans” izrāde 1921. 21. janvārī. 31. janvārī apspriež MK, jo ir Sa­tversmes sapulces deputātu (St. Kambala u. c.) jautājums (kailuma propaganda, antiklerikālisms). Nacionālais teātris no repertuāra noņem” (278. lpp.)

Kristiana Brektes darbi valdības sēdē vēl apspriesti netiek, tomēr iebildumi un vēršanās valsts institūcijās ir.
CITI ŠOBRĪD LASA

Visvieglāk būtu solidarizēties ar liberāli noskaņotiem pilsoņiem un paust satraukumu par uzbrukumu mākslinieka izteikšanās brīvībai, tomēr zināms priekšstats par kultūras vēsturi mudina mani pret notiekošo izturēties mierīgāk.

Protesti, pat mēģinājumi mākslas darbu vai celtni fiziski iznīcināt, ir bijuši visos laikos, un acīmredzot tā ir neizbēgama sastāvdaļa (lai gan, iespējams, nepatīkama) mākslinieka/rakstnieka/mūziķa attiecībās ar sabiedrību.

Gudrs cilvēks, britu mākslas kritiķis Džons Raskins 1881. gada 4. februārī par Ludviga van Bēthovena mūziku rakstīja tā: “Man Bēthovens vienmēr ir skanējis tā, it kā kāds uz grīdas būtu izbēris maisu ar naglām un piedevām nometis āmuru.”

Cits gudrs cilvēks, rakstnieks Bernards Šovs, 1893. gadā presē rakstīja, ka Johanness Brāms esot “visizvirtušākais no komponistiem”.

Brekte nav Bēthovens, tomēr runa ir par to, ka samiernieciskais apgalvojums “par gaumi nestrīdas” absolūtā gadījumā nav spēkā.

Mums vienmēr ir ko teikt, un vienīgā atšķirība ir, kādā formā mēs savas pretenzijas paužam.

Ņemot vērā, ka Brektes gadījumā tiek piesaukta darba atrašanās “publiskajā vidē”, publisko telpu arī izmantošu, lai iezīmētu vienu pretenzijas paušanu veidu.

Kad Parīzē uzcēla Eifeļa torni, Gijs de Mopasāns (tiesa, ir arī citas versijas par izteikuma autoru) esot paudis savu sašutumu par šo konstrukciju, tomēr bieži pusdienojis restorānā torņa pakājē.

Uz neizpratni par šādu vietas izvēli rakstnieks esot atcirtis, ka tā esot vienīgā vieta pilsētā, no kuras nepatīkamais tornis nav redzams…

Šī man subjektīvi liekas racionāla forma. Cits variants – rakstīt iesniegumu policijai.

Nu, var arī tā, tikai tad man ir žēl valsts iestāžu darbinieku laika, jo principā variantu par to, kas ir kaitniecība sabiedriskās morāles aspektā, var būt bezgalīgi daudz.

Mazliet vēl paturpinot publiskās telpas tēmu, manuprāt, cūcība ir izcirst kokus un nojaukt ēkas ar vēsturisku nozīmi. Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs savulaik atzīmēja, ka laikā no 1935. līdz 1938. gadam Vecrīgā nojauca 70 vēsturiskās celtnes un bija plānots nojaukt vēl 96. Lūk, ja man būtu jāraksta iesniegums “iestādēm”, tad es rakstītu par kaut ko šādu.

“The New York Review” 2020. gada 5. novembrī publicēja materiālu par agrākos gadsimtos iespiestām grāmatām, kuru vāki ir darināti no… cilvēka ādas.

Skaidrības labad uzreiz teikšu, ka ­nedz Latvijas bibliotēkās, nedz mūsu antikvariātos tādu nav, bet principā man nebūtu grūti iedomāties satrauktus pilsoņus, kuri pieprasītu, lai kaut kas tāds glabātos dziļos seifos un godīgiem cilvēkiem nebūtu nejauši tādas šausmas jāredz.

Ja kādu interesē mans privātais viedoklis, tad manā bezgaumību topā vienā no pirmajām vietām ir Londonas restorāns “Dinner by Heston”, kurš pirms trim gadiem piedāvāja apmeklētājiem izbaudīt “Titānika” pasažieru vai Pompeju iedzīvotāju “pēdējo maltīti”. Savukārt citam tā liksies “interesanta pieredze”. Ko darām?

Reklāma
Reklāma

Pagājušā gada februārī man pagalam nepatika kādas t. s. papildinātās realitātes rīku ražotāja Dienvidkorejā ideja no nelaiķa (mazas meitenītes) foto un video arhīva materiāliem radīt mirušā “dubultnieku” virtuālajā pasaulē un piedāvāt tuviniekiem “tikšanos” ar aizgājēju.

Manuprāt, tā ar cilvēku skumjām rīkoties nedrīkst. Tomēr gan jau citi neko nelāgu te neredz.

Rezumēju. Neskatu problēmu tajā, ka vienmēr būs cilvēki, kuri no sirds noskaitīsies par kādu t. s. radošās personas izpaudumu, turklāt nekavēsies autoru saukt par nemākuli, dumiķi vai izvirtuli publiski. Vai paudīs savu nepatiku, teiksim, piketējot pie izpauduma.

Savukārt vajadzētu izvairīties no valsts saukšanas palīgā šādos gadījumos – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tad, kā saka, maisam gals ir vaļā.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.