Andris Ambainis: Ar jautājumu “Vai to Latvijai vajag?” mēs riskējam būt tie, kas sekos pasaules tendencēm ar 10–20 gadu nokavēšanos 39
Andris Ambainis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Zinātnei vajag skaidri definētas prioritātes!” ir pievilcīga tēze, kas ik pa brīdim uzrodas dažādās diskusijās. Pēdējo reizi – nesenajā Valsts kontroles viedoklī* par Latvijas zinātnes padomes darbību.
Atļaušos šai tēzei nepiekrist. Teorētiski tas izklausās skaisti – koncentrēsim pētniecību tajos virzienos, kur tā dos vislabāko labumu Latvijai. Praksē tas var dot pavisam citu efektu.
Pašreizējā sistēma Latvijas zinātnes finansēšanā. Šobrīd ir divi galvenie mehānismi, caur kuriem valsts no sava budžeta finansē zinātni: Valsts pētījumu programmas (VPP) un Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekti (FLPP). Caur VPP valsts pasūta pētījumus konkrētās jomās. Piemēram, ja Aizsardzības ministrijai vajag zinātnisko kompetenci kādā jomā, tā veido atbilstošu pētījumu programmu. FLPP ir mehānisms, caur kuru zinātnieki var pieteikt savas idejas, un labākās no tām tiek finansētas. Konkurss ir diezgan liels: 2021. gadā tika atbalstīti tikai 23% no visiem pieteikumiem.
Atslēgas jautājums: vai FLPP būtu vajadzīgi kādi tematiski ierobežojumi, kas liktu zinātniekiem koncentrēties uz noteiktām tēmām? Šobrīd šiem projektiem ir noteikts ļoti plašs prioritāšu saraksts ar deviņiem virzieniem un 150 apakštēmām. Valsts kontrole uzskata, ka šis saraksts būtu būtiski jāsašaurina. Es tam nepiekrītu.
Jautājumam nav jābūt: vai mēs atbalstām fiziku, datorzinātni vai bioloģiju? Jautājumam ir jābūt: kurus zinātniekus katrā no šīm jomām mēs atbalstām? Katrā jomā ir gan starptautiska līmeņa zinātnieki (vai zinātnieki ar potenciālu par tādiem kļūt), gan arī pētnieki, kuru darbi atkārto to, kas citur pasaulē jau sen izdarīts.
Visproduktīvāk ir atbalstīt labākos katrā no šīm jomām. Augsta līmeņa cilvēkresursi Latvijā ir ierobežoti, un katrai zinātnes jomai kaut kur ir “point of diminishing return” (atdeves samazināšanās punkts. – Red.), pēc kā papildu līdzekļi vairs nedos būtiski labāku rezultātu. Arī manai jomai tāds ir. Pārmērīgi prioritizējot kādas jomas, mēs riskējam nonākt situācijā, kur prioritizētajās jomās atbalstu saņem ne īpaši inovatīvi pētījumi, bet citur zinātnieki ar izcilu potenciālu nespēj veikt savu darbu un vai nu atstāj zinātni, vai atstāj Latviju.
Zinātne ir specializēta. Definējot pārāk specifiskas prioritātes, mēs varam nonākt pie tēmām, kurās Latvijā strādā tikai viena pētnieku grupa. Tad pētījumu atlase notiek nevis projektu konkursā, bet gan tad, kad tiek izvēlēta tēma. Un tie, kas izvēlas tēmu, balstoties uz dažiem teikumiem par to, var būt daudz virspusīgāki nekā zinātniski eksperti, kas vairākas stundas lasa detalizētu projekta pieteikumu.
Ir dažas lietas, ar ko mēs riskēsim, ja mēģināsim pakļaut Latvijas zinātnes attīstību iepriekš definētam prioritāšu komplektam.
Praksē prioritātes bieži balstās uz pagātni, nevis nākotni. Atceros 2007. gadu, kad atgriezos Latvijā. Tobrīd mēģinājumi definēt Latvijas datorzinātnes prioritātes to pašu VPP kontekstā diezgan lielā mērā balstījās uz Latvijas zinātnes panākumiem iepriekšējā desmitgadē (90. gados). Kvantu datori nevienam, izņemot mani, prātā nebija, un ar jautājumiem “Vai to Latvijai vajag?” man sanāca sastapties vairākkārt. Ar šādu pieeju mēs riskējam būt tie, kas sekos pasaules tendencēm ar 10–20 gadu nokavēšanos, kad iespējas izdarīt kaut ko oriģinālu atbilstošajos virzienos būs būtiski samazinājušās.
Prioritāšu definēšana var atstāt malā jaunus zinātniekus. Iedomāsimies, ka dažādas puses mēģinās apsēdināt pie galda, lai nodefinētu zinātnes prioritātes. Kas būs tie zinātnieki, kas sēdēs pie šī galda? Visticamāk, tie būs universitāšu un institūtu vadītāji un citas “lielās personas” no Latvijas zinātnes esošās hierarhijas. Jauns censonis, kas nupat atgriezies no doktorantūras ārzemēs, tur nenonāks. Šis arī palielina risku, ka prioritātes izrādīsies esošo zinātnes virzienu atražošana formā, kas līdzīga esošajai.
Mazā valstī grūti atrast neitrālus ekspertus. Zinātniekiem, kas tiks iesaistīti prioritāšu definēšanā, būs savas intereses, un tās var atspoguļoties galarezultātā. Lielām valstīm ir lielākas iespējas atrast ekspertus bez interešu konfliktiem. Mums nav.
“Bell Labs” stāsts. 70. gados viens no ASV zinātnes līderiem bija ”AT&T” (“American Telephone & Telegraph”) firmas laboratorija “Bell Labs”. Tur radās gan Nobela laureāti, gan izgudrojumi, kas pelnīja lielu naudu “AT&T”. Viens no “Bell Labs” vadītājiem raksturoja viņu filozofiju šādi. Katru zinātnieku vai projektu viņš vērtēja pēc diviem kritērijiem: zinātniskā izcilība un potenciāls dot peļņu “AT&T”. Par atbalstāmiem viņš uzskatīja tos pētījumus, kuriem viņš dotu 9 vai 10 punktus no desmit kādā no šiem kritērijiem.
Latvijā atbilstošie kritēriji būtu zinātniskā izcilība un noderīgums Latvijas biznesam un sabiedrībai. Risks ar zinātnes prioritāšu definēšanu ir, ka tas novedīs pie iznākuma, kas ir pretējs “Bell Labs” filozofijai: zinātniskiem projektiem, kas spēj nopelnīt minimālo sekmīgo atzīmi gan pēc izcilības, gan pēc noderības Latvijai (teiksim, sešnieku pēc abiem kritērijiem) un reāli pēc projekta beigām būtiski neko nemainīs nedz pasaules zinātnē, ne Latvijas ekonomikā.
Ieteikumi nākotnei. Ja ir kaut kas konkrēts, ko no zinātniekiem vajag Latvijas valstij, ekonomikai, kultūrai vai sabiedrībai, tas jāpasūta kā pētījums ar konkrētiem mērķiem, kas ierakstīti līgumā, vai jāveido valsts pētījumu programma. Mehānismi šādām lietām mums ir.
Projekti (kā mūsu FLPP), kur zinātnieki paši izvēlas savu tēmu un augsti kvalificēti eksperti izvēlas labākos pieteikumus no zinātnieku piedāvātā, ir ļoti svarīgi zinātnes funkcionēšanai. Daudzas labas idejas top nelielās zinātnes grupās, un Latvijas attīstībai ir vēlama plaša zinātnes bāze, kas labā līmenī noklāj pietiekami plašu tēmu loku (daudzos gadījumos – ar nelielu zinātnieku skaitu katrā tēmā, jo mēs neesam liela valsts un nevaram atļauties daudz).
Izcilības siets, kas balstās uz kvalitatīviem ekspertiem vērtētājiem, ir lietderīgāks mehānisms nekā administratīvs process, caur kuru izvēlas prioritātes. Manuprāt, FLPP tipa projektus vispār nebūtu jāierobežo ar iepriekš definētu prioritāšu sarakstu. Tā vietā būtu jāizmanto stingrs saturiskais vērtējums, gan izvēloties projektus, gan izvērtējot to rezultātus.
Mans vērtējums par Latvijas Zinātnes padomi. [..] 14 gados, kopš esmu atgriezies Latvijā, esmu redzējis, kā mainās un aug mūsu zinātnes atbalsta sistēma. Tas, kā darbojās Latvijas Zinātnes padome 2000. gadu vidū, bija ļoti dīvaini. Daudzu cilvēku neatlaidīga darba rezultātā esam nonākuši pie mehānismiem zinātnes naudas sadalei, kas ir līdzīgi tiem, kas funkcionē citās Eiropas valstīs. (Naudas zinātnei joprojām ir par maz, bet tas, kas ir, tiek sadalīts pēc saprātīgiem principiem – atšķirībā no 2000. gadu vidus.)
Es kā zinātnieks šo ļoti augsti novērtēju, un šajā brīdī, kad Latvijā beidzot ir tapusi normāla zinātnes naudas sadales sistēma, būtu svarīgi to nesagraut. Ceru, ka Valsts kontroles aizrādījumi te nenovedīs pie nepareizā galarezultāta.
* Redakcijas piebilde. Valsts kontrole (VK) pagājušā gada decembrī publiskoja savus secinājumus pēc revīzijas, kuras mērķis bija izvērtēt, vai un kā izdevies ieviest 2012. gada VK revīzijā “Izglītības un zinātnes ministrijas darbības efektivitāte un atbilstība normatīvo aktu prasībām, izstrādājot un organizējot valsts zinātnes politikas īstenošanu” sniegtos ieteikumus ministrijai.
VK nozīmīgākie secinājumi īsumā: nav gūta pārliecība, ka Latvijas zinātnes finansējums vairāk nekā 82,5 miljonu eiro apmērā novirzīts perspektīvākajiem pētījumiem atbilstoši mērķim – sekmēt Latvijas ekonomikas izaugsmi. Nav darīts pietiekami, lai novērstu jau teju pirms 10 gadiem konstatētās problēmas un trūkumus gan saistībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas pieeju, nosakot zinātnes virzienu prioritātes, gan attiecībā uz zinātnei piešķirtā finansējuma izlietojuma kontroli – projektu izvērtēšanu un to īstenošanas uzraudzību, par ko lielā mērā atbild Latvijas
