Paturēt zvirbuļa sajūtu sevī. Dziedātāja Evita Zālīte par gudru dzīvesveidu 5
“Man patīk, ka esam tik dažādi. Šo dažādību svinēt man šķiet visinteresantāk,” – tā dziedātāja un kuplas ģimenes mamma Evita Zālīte. Evita ar vīru Andri audzina četras atvases – Sintiju, Kasparu, Danielu un Jāni.
Nesen ģimenes dažādību kuplinājusi vēl viena dvēselīte. Kopā ar viņu Evita ierodas uz interviju. Tas ir pusaugu labradors. Žēl bijis vienu atstāt mājās, jo suņuks skumstot var sadarīt blēņas… Sirsnība un gaišums attieksmē, rīcībā un dziedāšanā – tāda ir Evita.
Būt par dāvanu savējiem
Pagājušajos Ziemassvētkos mums nebija dāvanu. Kad sabruka “Maxima”, kopā ar bērniem turp aizbraucām un stāvējām pie baisajām veikala drupām. To vajadzēja, lai viņi justu šo skarbo realitāti. Mēs ļoti daudz runājāmies, arī par to, ka esam lielākā dāvana cits citam. Vienojāmies, ka neiesim uz lielveikalu un nepirksim dāvanas. Nolēmām gatavot veltes savām rokām. Bija tik aizkustinoši redzēt, ar kādu mīlestību bērni to darīja. Viņi šo ideju uztvēra pašsaprotami. Pieaugušie pārāk bieži netic, ka bērni spēj pieņemt pilnīgi citādus dzīves noteikumus. Arī mums vajadzēja drosmi, lai idejai noticētu līdz galam, turklāt raizējāmies, lai mūsu projektu kāds neizjauc, iegāžoties ciemos ar mantu maisu. Ļaujam bērniem saprast, ka brīnumu var izveidot no nekā. Saredzēt niekos brīnumu – šī māka ir vajadzīga, lai pasaule neaizietu postā.
Mīlēt terapeitu
Esmu absolūta suniste, kaut gan mājās ir vēl kaķis un kanārijputniņš. Kaķis gan mums tāds suņveidīgs – ja gar ārdurvīm grabinās, kāds nāk mājās, uzreiz skrien pie durvīm. Pirmais sasveicinās, kamēr labradorīte Gabe vēl flegmatiski čāpo. Bērnībā sapņoju par savu suni. Augu pie vecvecākiem, viņi nebija ar mieru. Pēc vectētiņa nāves vecmāmiņa sacīja, ka ir gatava piepildīt manu vēlēšanos. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā! Tomēr viss izvērtās citādi, vecmāmiņa drīz vien nomira…
Gabe ienāca mūsmājās kā dāvana. Kucēns bija noslēpums bērniem. Ziemassvētku rītā pastkastē atradām vēstuli – brauciet uz Sējas pagastu, tur jūs gaida ģimenes dāvana. Klāt bija karte. Posāmies ceļā. Galā gaidīja šis brīnums ar rozā lakatiņu ap kaklu. Šajos svētkos mums bija suns, jautrība un mīlestība. Tāda liela, sen nepiedzīvota idille. Sākumā šķita, kā gan tiksim galā ikdienā. Dzīvojam dzīvoklī Rīgā, ritms ir visai straujš, pieblīvēts ar notikumiem, bērni apmeklē sporta pulciņus, mūzikas skolu… Tomēr viss atrisinājās.
Nav nekā skaistāka par šādām rūpēm – un cik daudz prieka kucēns sagādā! Andris (Evitas vīrs Andris Gross, aktieris, patlaban studē Teoloģijas fakultātes maģistrantūrā – red.) vadā Gabi uz suņu skolu, māca un izglīto. Turklāt suns ir īsts terapeits. Atnāku mājās un ieraugu, kāda istabās jezga, jandāliņš. Veru muti, lai šausminātos vai pārmestu bērniem, bet pretī iznāk Gabe. Kamēr viņu sapaijāju, kamēr sune mani sabučo, tikmēr nokaitētais zibens jau izplēnējis, bārties vairs negribas. Tieši to taču māca psihoterapeiti – pirms kaut kā reaģē, vajag aizskaitīt līdz desmit. Suns piepilda šo brīdi, dod iespēju apdomāties.
Suns ir sirds uzvara pār prātu. Vienudien nodomāju tā paradoksāli – sunim taču ir Dieva daba. Dievs mīl cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Ir pacietīgs, gaida un sagaida pazudušos dēlus. Tāpat arī Gabe mīl mūs pilnīgi bez nosacījumiem.
Atrast personību
Dzīve sastāv no izvēlēm. Neesmu pieradusi iet vieglākos ceļus, drīzāk uzprasos uz grūtākajiem. Mani ļoti iedvesmo personības. Ar savu stāju un pārliecību, ar to, ka nezaudē ideālus, neraugoties uz pārbaudījumiem. Man patīk lasīt par spēcīgiem cilvēkiem, patīk tādus satikt.
Mani iedvesmo režisors Pēteris Krilovs, diriģents Mariss Jansons, komponists Ēriks Ešenvalds, akadēmiķis Jānis Stradiņš, dzejnieks Imants Ziedonis un vēl daudzas aizgājušā laika personības. Kad dziedu komponista Riharda Dubras skaņdarbus, jūtu viņa stāju, pārliecību. Tas ir cēlums, kam gribētos līdzināties. Esmu laimīga, jo daru to, kas patīk. Tas rada mieru. Jā, var tērgāt, ka mūzikā ir sīva konkurence, ka reiz tas viss man beigsies… Bet esmu jau piedzīvojusi tik daudz lielisku muzikālu notikumu, ka ar šīm atmiņām vien varu skaisti novecot.
Saglabāt mājas siltumu
Es ļoti pūlos, lai bērniem, atnākot no skolas, būtu pusdienas. Reizēm skrienu mājās klupdama krizdama, lai tikai varētu sagaidīt viņus ar pašgatavotu maltīti. Ja galīgi neiznāk laika, vismaz galdu uzklāju, lai bērni jūt, ka mājās ir gaidīti.
Manā bērnības ģimenē galds bija ļoti svarīga vieta. Būt visiem kopā pie galda. Mieloties. Sarunāties. Svinēt dzīvi. Man tas joprojām šķiet būtiski. Šo sajūtu vēlos nodot saviem bērniem. Kopš bērnības zinu – ja ir labi mājās, arī citur būs labi. Mūsdienās gan māju sajūta sāk zaudēt savu nozīmi. Piemēram, dzimšanas dienas visi nez kādēļ grib svinēt kaut kur – baseinā, boulinga zālē, kafejnīcā. Taču vienreiz šis limits būs izsmelts, un ko tad?! Arī mājās var līksmoties interesanti, tikai tas jāorganizē, jāizdomā. Diemžēl mūsdienu iezīme ir arī tāda, ka bērni sēž katrs savā kaktā, iegrimuši planšetdatoros vai telefonos. Esmu to piedzīvojusi arī mūsu mājā. Atnāk kāds viesos ar savu datoru, apsēžas istabas vidū un sāk kaut ko spēlēt, bet citi stāv apkārt un skatās.
Racionalitāte met ļoti augstu vilni, turklāt šī tendence nākotnē tikai pieaugs. Šis ir prāta laikmets, visi kaut ko shēmo. Pat no bērniem var dzirdēt – izvēlēšos profesiju, kura izdevīgāka, lai labāk dzīvotu, vairāk pelnītu. Nesaku, ka prāts ir slikts, bet jābūt līdzsvaram. Tāpēc nepieciešama emocionālā audzināšana. Mums jātic tam, ka emocionalitāte ir ļoti vērtīga. Viss, kas iegūts un piedzīvots ar emocijām, rada daudz spēcīgāku nospiedumu.
Dzīvot priecīgi
Man tīk pozitīvs skatiens uz dzivi. Ne tāds uzpumpēts, amerikānisks pozitīvisms, bet īsts. Kā zvirbulim peļķē. Patlaban ļoti daudz klausos Bahu, šī mūzika mani sakārto. Par Baha skaņdarbiem var spriest un tos analizēt, bet vienalga neko nepateikt, jo mūzika ir absolūti kosmiska. Arī latviešu mūzika apbur. Bieži izpildu latviešu komponistu kamermūziku, dziedu baznīcās. Esmu pārliecināta, ka šai mūzikai pavisam tuvu varam būt tikai mēs, Latvijā dzīvojošie, jo spējam to just ar katru ķermeņa šūnu. Protams, ja precīzi minam taku, kā komponists vēlējies.
Mūzika skar mūsu emocijas. Tā ir dvēseles trenažieris, bez kura nevar. Milzīgs spēks, kas spēj atmodināt. Mūzika uzrunā ikvienu, kurš iemācījies klausīties, tvert netveramo. Mācīties klausīties ir līdzīgi, kā apgūt svešu valodu. Jābūt pacietīgam. Vajag apsēsties un palikt mierā. Tikai pēc brīža pāriet iekšējais tireklis, gars nomierinās, sāc dzirdēt. Mūzikai vajag ļauties, tā bieži vien neatklājas uzreiz. Reizēm gan tā noķer kā tauriņu ķeramajā tīklā. Sāk skanēt, un – hops! – jau esi ierauts, pārsegts, pārklāts, mūzika ir kā milzīgs notikums visapkārt.
Mācīties no slimības
Man bieži vaicā par saslimšanu ar vēzi. Mani izoperēja ļoti veiksmīgi, tomēr nevaru teikt, ka slimība neko manī nemainīja. Brīdī, kad uzzināju un apjēdzu savu diagnozi, visi priekšstati tika nograuti līdz pamatiem. Turklāt, ja gulies uz operāciju galda, iznākumu nekad nevari zināt… Tolaik ļoti daudz domāju par nāvi. Daudzi izvairās par to prātot, tomēr ir svarīgi atrast savas attiecības ar nāvi. Lai tā nešķistu kā sods vai milzīgas skumjas, bet būtu svēta lieta, svarīgs uzdevums. Taču uzreiz tas nesalikās pa plauktiņiem. Vēl pirms viss beidzās labi, es biju gatava, ka viss beigsies galīgi slikti…
Iekšējā brīvība atnāca vien tad, kad sapratu – nāve, tāpat kā piedzimšana, ir ļoti svarīga, lai šī pasaule vispār grieztos. Tāpat kā mainās gadalaiki, kā viss uzzied un atkal novīst, nāk arvien jaunas paaudzes. Šajā pasaulē esam vien īsu epizodi. Man šķiet, ka tajā brīdī jutos svēta. Brīva, pilnīgi brīva no bailēm. Atradu, ka tiešām ticu – dvēsele ir nemirstīga, un ne tikai tādēļ, ka Bībele par to stāsta. Pastāv taču enerģijas nezūdamības likums, un tas ir gana viegli pierādāms. Par to vairs nebija nekādu šaubu. Baznīcā šo tēmu iztirzā bieži, taču ir svarīgi pa īstam noticēt.
Sapratu, ka vajag dzīvot nopietni un atbildīgi, netērējot laiku nevajadzīgajam. Darīt to, kas patīk, iepriecināt citus, būt kopā ar savējiem… Tomēr no otras puses – mēģināt dzīvot vieglāk. Tā, lai ir prieks gan pašai, gan citiem. Lai nebūtu bail aiziet, jo bailes padara dzīvi rūgtu. Manī joprojām mīt dažādas bailes. Kad tās uzplūst, mēģinu atcerēties, kā bija toreiz, kad varēju zaudēt visu.
Nesteidzīgi vērot
Man ļoti patīk mans vecums, sāku atraisīties no jaunības bažām, mēģināšanas izdabāt, pierādīt. Spēju pateikt, ko domāju, un pie tā arī palikt. Ja ir daudz darba dzīves, pirmizrāžu vai koncertu laiks, līdzsvaram pretī lieku mājas mieru vai sportošanu. Nodarboties ilgstoši tikai ar kaut ko vienu ir līdzīgi, kā aplūkot gleznu, – pieejot ļoti tuvu klāt, vairs neredzi kopainu. Vajag atrast ko pilnīgi citu, lai izkāptu no tābrīža izjūtām. Es gan allaž stāvu tādā kā špagatā starp mākslu un ģimeni. Špagatu pa īstam uztaisīt neprotu, taču dzīvošanas stils ir tieši tāds.
Neesmu sportiste, taču man patīk garas pastaigas. Nūjot ar draudzenēm parkā vai gar jūru. Nesteidzīgi braukt ar riteni. Tad varu vērot apkārtni, visu kārtīgi apskatīt. Tādēļ arī labāk nūjoju nekā skrienu, jo skrienot nav vaļas lūkoties apkārt, jākoncentrējas uz elpošanu. Reizēm es aktīvi kustos, tad atkal no rītiem aizrautīgi kuļu vitamīnu kokteiļus vai piekopju kādu citu veselīgu rituālu. Taču neesmu disciplinēta, tas notiek kampaņveidīgi. Laikam jau māksla, kas ir ļoti elastīga, dažāda un krāšņa, šādu izveidojusi arī
manu raksturu. Visu laiku gribu izmēģināt ko jaunu. Meklēju dažādas formulas, kā labi justies.
Būt laimīgai peļķē
Pēc operācijas iznākot no slimnīcas, ieklīdu kafejnīcā. Spīdēja saule, sēdēju ārā pie galdiņa un dzēru sulu. Turpat līdzās peļķē pērās zvirbulis. Pēkšņi sapratu – tā bija gluži kā Asīzes Franciska atklāsme –, ka mēs taču esam līdzīgi šim zvirbulim. Viņš vienudien nomirs, tomēr šobrīd par to nedomā. Jūtas laimīgs, jo var pērties ūdenī. Ir vērts būt šādam zvirbulim – laimīgam par to, ka esi. Man ir svarīgi piedzīvot spožus mirkļus, pašai dziedot vai klausoties citos, mūzikā, jo arī tad atgriežas šī zvirbuļa sajūta.
