Pētera Vaska ziemeļu dimensija. Ilze Šarkovska-Liepiņa recenzē komponista Pētera Vaska jaunākos mūzikas ierakstu albumus 0
Ilze Šarkovska-Liepiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Zviedru skaņu ierakstu kompānijas “BIS Records” ierakstu katalogā Pētera Vaska vārds parādās samērā bieži – gan soloalbumu, gan kompilāciju un atskaņotājmākslinieku īpaši veidotu programmu ietvaros.
Pērn izdevējs “BIS” klausītājiem dāvājis veselus divus Pētera Vaska mūzikas ierakstu albumus. Disku vāciņus grezno ziemeļnieciski pelēcīgas un grafiski skaudras ainavas, bet albumos iekļauto kompozīciju klāsts aptver desmitiem gadu ilgu periodu.
Līdzās pasaules virsotņu mēroga solistiem un Somijas Radio simfoniskajam orķestrim dzirdams arī orķestris “Sinfonietta Rīga”, vijolnieks Sandis Šteinbergs, altiste Ilze Kļava, čellists Reinis Birznieks un pianiste Andžela Jofe. Pāri visam – divi izcili solisti un viņu vēsturiskie instrumenti – altists Maksims Risanovs ar itāliešu meistara Gvadaņīni 1780. gada alta vijoli, kā arī vijolnieks Vadims Gluzmans ar Stradivāri būvētu instrumentu. Labas mūzikas, izcilu atskaņotājmākslinieku un gadsimtiem senu skaņurīku pārlaicīga simbioze.
Orķestra “Sinfonietta Rīga” stīgu grupas un ukraiņu izcelsmes britu altista Maksima Risanova sadarbība atver stīginstrumentu iespēju bezdibeņus. Instruments Vaska skatījumā ir līdzinieks cilvēka balsij, taču stīgu spēles veido arī atmosfēras un noskaņas, glezno dabas ainavas un ieskandina putnu balsis, veido emocionāla sprieguma kūļus un atplūdus. Risanovs atzīstas, ka Vaska Altkoncerta (2014–15) partitūra veidota tā, ka varot “nogalināt altistu”.
It kā tradicionālā rakstības maniere tomēr koncentrē sevī ārkārtīgi plašas instrumenta iespējas, kuras solists ieskaņojumā atklāj un piepilda ar milzīgu emocionālu atdevi un mierīgajam altam gandrīz neraksturīgu ekspresivitāti. Orķestra stīgu grupa ierakstā skan daudzveidīgi, piepildīti, niansēti, bet kopskaņa un dramaturģija veidojas tik dabiski un elpojoši, ka suģestē un aizved sev līdzi pat rāmāku un distancētāku klausītāju.
Savukārt simfonija “Balsis” (1991) jau pieder klasikai un pieredzējusi ļoti daudzas interpretāciju versijas. Risanova vadībā un diriģenta lomā tā ieguvusi vitālāku, dzīvi apliecinošāku skanējumu, – daudz emocionālāku, nekā to esam raduši dzirdēt. “Dzīvības balsis” dominē pāri visām citām.
Otrs albums izceļas ar neparasti ilgu hronometrāžu – gandrīz pusotru stundu garumā skan trīs instrumentālie cikli, kuru sarakstīšanas laiks aptver periodu no 1996. līdz 2017. gadam. Vijoļkoncerta “Tālā gaisma” versiju Vadima Gluzmana ieskaņojumā kopā ar Somijas Radio simfonisko orķestri un tā diriģentu Hannu Lintu var uzskatīt par vienu no veiksmīgākajām šā skaņdarba interpretācijām, lai arī šķiet, ka komplicēto darba struktūru ne vienmēr izdevies saliedēt un pietiekami noapaļot. To kompensē solista izcilā spēle un orķestra iejūta un muzikalitāte.
Viens no komponista nesenākajiem veikumiem – “Vasaras dejas” divām vijolēm – ieved poetizētā folklorisma atmosfērā ar divu vijoļu – Gluzmana un Sanda Šteinberga saspēli.
Savukārt daudzslāņainais Klavieru kvartets ir atkalsatikšanās ar latviešu kvarteta “Rix” dalībniekiem un nenogurstošiem Vaska mūzikas interpretiem – Ilzi Kļavu un Reini Birznieku, šoreiz – jaunā ansamblī ar Vadimu Gluzmanu un viņa dzīvesbiedri, Rīgā dzimušo pianisti Andželu Jofi.
Ekspresīvs lasījums. Galu galā Vaskam raksturīgā emocionālā un skaniskā palete, kurā var atrast tik daudz latviešu klasikas alūziju, zīmju un mājienu, acīmredzami ir svarīga ne tikai mums pašiem vien.
