Pēteris Apinis: Farmaceita vieta Latvijas birokrātiskajos normatīvajos aktos priekšvēlēšanu trakumā 0
Izlasīju grozījumus Ministru kabineta 2010. gada 23. marta noteikumos Nr. 288 “Aptieku darbības noteikumi”. 59 grozījumi, kurus raksturo sīkumainība, birokrātiska skrūvju pievilkšana un ļoti slikta latviešu valoda. Šajā likumdošanas aktā Veselības ministrijas ierēdņi ir ielikuši visas savas zināšanas saliktu sakārtotu teikumu veidošanā, pie kam palīgteikumus veidojuši tā, lai nevienam netiktu skaidrs, ko īsti ministrijas ierēdnis vēlējies paust.
Gan Farmācijas likums, gan Ārstniecības likums, gan visi citi veselības aprūpi reglamentējošie likumi, gan tiem pakārtotie Ministru kabineta noteikumi un zemākas jomas normatīvie dokumenti ir haotiski, nepārskatāmi un pretrunīgi. Farmācijas likums, iepriekšminētie Aptieku darbības noteikumi un visi ar farmācijas jomu rakstītie dokumenti katru gadu tiek papildināti ar jauniem un sarežģītākiem grozījumiem, kas aptiekāra darbu pilnībā novērš no pacienta, liekot vērsties tikai pie datora. Likumdevējs uzskata, ka aptiekārs ir iespējams blēdis un ir nepieciešams reglamentēt katru aptiekāra soli.
Pēdējo desmit gadu laikā aptiekāru darbības joma noramtīvajos aktos grozīta un mainīta vairāk nekā citas medicīnas jomas. Lielā mērā tas saistīts ar to, ka vieglāk izskaidrot ministra darbību – viņš lūk cīnas, lai zāles būtu lētākas, jo rindu samazināšana un pieejamība palielināšana diagnostikā, ārstniecībā vai rehabilitācijā viņam nepadodas, un arī ideju – kā to veikt – pēdējās desmitgades ministriem nav. Protams, vislabāk ministra veikumu zāļu cenu mazināšanā raksturo Hosama Abu Meri nodoklis, ko šobrīd pacienti piemaksā pie recepšu zālēm, un arī valsts piemaksā – tiesa valstij šim pasākumam nepietiek naudas. Tāpat der atminēties, ko nozīmēja Andas Čakšas vārdā nosauktās e-veselības ieviešana – šī simtmiljonu vērtā e-veselība nestrādā vēl šo baltu dienu, un iespēja, ka ārsts nevarēs e-recepti izrakstīt, bet aptiekārs e-recepti izlasīt ir 10–15%. Liekas maz, bet patiesībā tie ir aptiekāra nervi un pacienta laiks, un arī visu rindā stāvētāju laiks.
Daži vārdi par priekšvēlēšanu laiku. Par to, ka priekšvēlēšanu laikā ministra birojs ir pamodies un uzrāda neticamu rosību, šaubu nav. Likumu un noteikumu grozījumi birs kā no pārpilnības raga. Tikai sagadīšanās pēc Aptieku noteikumos tiek ietvertas normas, kas skar ģimenes ārstus vai ārstus speciālistus, redzami arī centieni izpatikt vēlētājam. Jebkurš likums, kas tiek labots priekšvēlēšanu gaisotnē, kļūst haotiskāks un birokrātiskāks. Ar Veselības ministriju šajā jomā var sacensties tikai ar Izglītības un zinātnes ministrija. Nav brīnums, ka Latvija Ģimenes ārstu asociācija un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija raksta iebildes.
Eiropas pieredze farmaceitiskās aprūpes attīstībā māca, ka nekad agrāk cilvēkiem nav bijusi tik liela nepieciešamība piekļūt augstas kvalitātes zināšanām par zāļu efektivitāti, drošību un lietošanu. Lai gan zāles uzlabo veselību un glābj dzīvības, tās nav bez riska. Par veiksmīgāko modeli tiek uzskatīta ārsta un aptiekas sadarbība mazpilsētā vai ciemā, kur daži ārsti un daži aptiekāri ne tikai viens otru labi pazīst, bet spēj īstajā brīdī viens otram piezvanīt un saskaņot viedokļus. Lielpilsētu medicīnas attīstības virzība mūsdienās – ārstu kopprakses (nu sauksim tās par poliklīnikām) un aptieka – vienā mājā ar vienotu iekšēju informācijas tīklu. Interesantas atziņas pasaules literatūrā – ja pacients iegdājas zāles aptiekā tajā pašā poliklīnikas ēkā, kur zāles izrakstījis ārsts, līdzestība zāļu lietošanā ir par 10–15% augstāka.
Lielā mērā informācija šajā rakstā stāstīšu tālāk nāk no Eiropas avotiem. Lielā mērā aptiekāra darbību nosaka tādi izaicinājumi kā demogrāfija (iedzīvotāju novecošanās), multimorbiditāte (vienam pacientam vairākas slimības), polipragmāzija (pacients lieto daudzus medikamentus, ko izrakstījuši vairāki ārsti), līdzestība zāļu lietošanai un pacientu izteikta tendence pārtraukt zāļu lietošanu, sociālie tīkli kā neveiksmīgs ārstniecības padomdevējs, valdības politikas un stratēģijas, pacientu (cilvēku bez jebkādām medicīniskām priekšzināšanām) iesaistīšana veselības aprūpes plānošanā un politikā, tehnoloģiju attīstība un daudzas citas mūslaiku tendences.
Mūsdienu farmaceits ir lielā mērā atbildīgs par to, lai palīdzētu pacientiem orientēties arvien sarežģītākajā un dārgākajā veselības aprūpes sistēmā, jo īpaši attiecībā uz zālēm. Zāļu terapijas problēmas ir izplatītas, lielākoties novēršamas un klīniski kaitīgas, un tās rada arvien lielāku slogu veselības aprūpes sistēmai. Aptuveni 1 no 50 cilvēkiem ir bijusi novēršama zāļu blakusparādība, kas saistāma ar NMPD vai slimnīcas uzņemšanas nodaļas iesaisti.
Gandrīz visās veselības aprūpes nozarēs tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība veselības aprūpes kvalitātes izpratnei un uzraudzībai.
Farmaceita loma veselības aprūpē kļūst arvien nozīmīgāka. Piemēram, ir pierādīts, ka zāļu pārskatīšana no farmaceita vai klīniskā farmaceita puses ir noderīga diabēta vai hipertensijas ārstēšanas uzlabošanā, vispārējā zāļu neatbilstības novēršanā. Slimnīcas (klīniskā) farmaceita veikta medikamentu pārskatīšana samazina atkārtotu hospitalizāciju un samazina slimnīcā pavadīto laiku. Farmaceitu veiktas mērķtiecīgas intervences, tostarp sirds un asinsvadu aprūpes, nieru slimību, dislipidēmijas, smēķēšanas atmešanas un diabēta aprūpes jomā, uzlabo rezultātus cilvēkiem ar hroniskām slimībām.
Farmācija visā pasaulē ir regulēta vai pašregulēta veselības aprūpes profesija. Latvijā –regulēta – no birokrātijas; šī birokrātija mēra metrus – cik tālu viena aptieka drīkst atrasties no otras, cik plašām jābūt uzgaidāmām telpām. Birokrātija vislabāk bija redzama Covid–19 laikos, kad Kariņa vadītais Ministru kabinets un Pavļuta vadītā Veselības ministrija izlēma, ka aptieka tomēr ir veikals, un tajā drīkst vienlaikus atrasties viens vai divi pircēji, bet pārējiem (sagadīšanās pēc – arī tajā ziemā nebija silts) – ar pneimoniju vai vismaz Covid–19 drudzi, bija jāstāv aiz durvīm 10–15 grādu salā.
Globāli definēti principi, kas aptiekas farmaceitam būtu jācenšas sasniegt: orientēšanās uz personu, efektivitāte, drošība, zināšanu vispusīgums, ilgtermiņa perspektīva, sadarbība, taisnīgums, pieejamība un integrācija. Atkārtošos – Latvijas veselības aprūpes politika ir radījusi birokrātisku sistēmu, kur galvenais ir pareizi atprečot valsts pilnībā vai daļēji apmaksāta medikamenta recepti, un šajā jomā valsts a-priori normatīvajos aktos uzskata, ka farmaceits grib valsti apkrāpt. Ministrs un ministrijas ierēdņi uzskata, ka aptiekāri pārāk daudz pelna, ministrs un ierēdņi uzskata, ka nauda, kas paredzēta kompensācijai ir viņu nauda, nevis Latvijas iedzīvotāju nauda. Vārdu sakot – visa ministrijas rosība attiecībā uz Ministru kabineta noteikumu maiņu ir – iespējami jaukties farmaceitiskā tirgū ar regulām. Kā jebkurā tirgus regulējumā agri vai vēlu ierēdnis kļūst par komunistu vai vismaz sociālistu un vēlas panākt maksimālu regulējumu, maksimālu uzraudzību, nosakot pilnībā visu – sākot no telpas lieluma, datora, ledusskapja, plauktu izmēra, un galvenais – iespējami daudz atskaitēm.
Es neticu nekādām pozitīvām izmaiņām farmaceitiskās aprūpes jomā pašreizējā ministra un viņam lojālā ierēdņu sastāva situācijā – šogad notiks maksimāla birokratizācija un pseidodigitalizācija. Es nedomāju, ka šobrīd farmaceitam būtu jāliek veikt arī vakcinācija, laboratorisko izmeklējumu veikšana vai aisnsspiediena mērīšana. Šobrīd ir situācija, kad vārdos ministrija runā par farmaceitisko aprūpi, bet likumdošanas un normatīvos aktus veido, it kā aptiekārs būtu tikai un vienīgi zāļu pārdevējs, kuram skata pēc uzkārt kaklā fonendoskopu un atļaut lietot tonometru. Aptiekāra darbība nozīmē zināšanas un saruna. Iepriekšminētais Covid–19 laiks apliecināja, ka ir situācijas, kad aptieka nereti ir pirmā vieta (ja ne vienīgā), kur cilvēks vēršas pēc palīdzības veselības traucējumu gadījumā, tādējādi farmaceits kļūst par svarīgu posmu primārajā veselības aprūpē. Piebildīšu, ka aptiekas bieži vien ir vienīgā vieta, kur pacients var saņemt tūlītēju speciālista padomu bez iepriekšēja pieraksta.
Politiskās nestabilitātes un iespējamu kara draudu apstākļos aptiekas ir kritiski svarīgi punkti valsts noturības nodrošināšanā, jo tās garantē nepārtrauktu piekļuvi medikamentiem ārkārtas apstākļos.
Secinājumi
Mūsdienās farmaceita un ārsta sadarbība ir vērsta uz vienotu mērķi – drošu un efektīvu pacienta ārstēšanu, un šajā kontekstā farmaceitiskā aprūpe ietver ne tikai zāļu izsniegšanu, bet arī konsultēšanu par to pareizu lietošanu, iespējamām blakusparādībām un profilaktiskiem pasākumiem. Kamēr ārsts uzstāda diagnozi un izvēlas terapiju, farmaceits nodrošina, ka pacients saprot, kā zāles lietot, kā zāles mijiedarbojas ar pārtiku vai citiem preparātiem, un palīdz sasniegt labāko ārstēšanas rezultātu.
Slimnīcas farmaceitiem ir īpaši nozīmīga loma lai optimizētu sarežģītu terapiju un novērstu kļūdas zāļu lietošanā.
Laba ārsta, pacienta un farmaceita sadarbība nozīmē 10–15% labāku līdzestību. Jo ātrāk pacients no ārsta nokļūst līdz aptiekai, jo labāka līdzestība un pacients precīzāk lieto zāles. Vislabākos rezultātus var sasniegt, ja ārsts un aptiekārs ir savstarpēji pazīstami, viņi var sazvanīties. Izcilākais piemērs, ko varu minēt, ir Tukuma “Mana aptieka”, virs kuras atrodas ārstu prakses, un kur redzama patiesa sadarbība starp aptieku un ārstiem.
Lauku pilsētā vai ciemā ārsts un aptiekārs viens otru pazīst, un patiesībā – pazīst arī pacientu. Rīgā vai lielākā pilsētā tas ir sarežģīti. Pasaules literatūra mūsdienās iesaka stingri integrēt aptiekas pie veselības centriem un slimnīcām, organizējot darbu tā, ka pacients zāles saņem aptiekā, kas atrodas poliklīnikas telpās vai vismaz slimnīcas teritorijā.
