Piemaskavā atklāta “Piemiņas siena” staļinisko represiju upuriem, arī latviešiem 0
Aizvadītajā sestdienā, 27. oktobrī bijušā staļiniskās PSRS Iekšlietu tautas komisariāta jeb NKVD Piemaskavas specobjekta “Komunarka” teritorijā atklāta Piemiņas siena ar 6609 čekistu nošauto cilvēku vārdiem, informē starptautiskās biedrības “Memoriāls” vietne “memo.ru”.
Starp Lielā terora laikā un arī vēlāk “Komunarkā” nošautajiem bija ne mazums latviešu – gan to, kas 30. gadu beigās dzīvoja PSRS, gan arī pēc 1940. gada okupācijas arestētie neatkarīgās Latvijas diplomāti, militārpersonas, politiķi un mākslinieki.
“Komunarka” ir viena no piecām lielākajām noslepkavoto cilvēku masu apbedījumu vietām Maskavas apkaimē. Staļinisko represiju laikā represētie tur tika nogalināti un turpat masu kapos aprakti. Izmantojot arhīvu datus, krievu vēsturnieki iepriekšējos gados noskaidrojuši, ka laikā no 1937. gada 2. septembrim līdz 1941. gada 2. septembrim “Komunarkā” nošauti un apbedīti 6609 cilvēki. Viņu vārdi tagad atrodami uz Piemiņas sienas. Taču faktiskais nogalināto un NKVD bijušā šefa Henriha Jagodas vasarnīcas plašumos aprakto skaits ir vismaz divas reizes lielāks.
Ne visu nomocīto vārdi ir zināmi.
Cilvēku šaušana NKVD slēgtajā teritorijā sākusies jau vismaz 1935. gadā un turpinājusies līdz 1952. gadam.
Salīdzinot ar netālo Butovas poligonu, “Komunarka” zināmā mērā bija “elitāra” nāvessoda vieta, jo šeit tika slepkavotas lielākoties ievērojamas personības – PSRS un tās republiku tautas komisāri, augsta ranga armijas virsnieki un komandieri, izlūkdienestu vadītāji, diplomāti, NKVD pārvalžu priekšnieki, apgabalu vadītāji, lielu rūpnīcu un uzņēmumu direktori, avīžu galvenie redaktori, zinātnisko institūtu priekšnieki, kā arī viņu ģimenes locekļi un radinieki.
Nereti “Komunarkā” nonāca arī padomju institūciju kalpotāji, ārsti, izdevniecību, bibliotēku, skolu, augstskolu darbinieki un pasniedzēji, studenti. Pēc Baltijas valstu okupēšanas uz “Komunarku” sāka vest represētos baltiešus. Kopumā masu kapos apbedīti vairāk nekā 60 tautību pārstāvji.
1938. – 1940. gadā tur nošauti ap 300 PSRS varas virsotnēs nonākušie un pēc tam nežēlastībā kritušie latvieši – tostarp Jānis Rudzutaks, Roberts Eihe, Vilhelms Knoriņš, Jēkabs Peterss, Jūlijs Daniševskis, Jānis Bērziņš, Roberts Apinis, arī Augusta Kirhenšteina brālis Rūdolfs un leģendārais latviešu strēlnieku komandieris, pulkvedis Jukums Vācietis. Tāpat masu kapā atdusas mākslinieks Gustavs Klucis.
Savukārt 1941. gada vasarā un rudenī “Komunarkā” aprāvās daudzu neatkarīgās Latvijas valstsvīru, karavīru un un kultūras darbinieku dzīves.
Tur pieminams piemēram Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Žanis Bahs, Latgales divīzijas komandiera palīgs ģenerālis Rūdolfs Klinsons, Aviācijas priekšnieks ģenerālis Jānis Indāns, Latvijas sūtnis PSRS Fricis Kociņš, Latvijas sūtniecības Maskavā militārais atašejs Jānis Zālītis, ģenerāļi Arturs Dannebergs, Arturs Dālbergs, Andrejs Krustiņš, Roberts Kļaviņš, Vilis Spandegs, pulkveži Kārlis Lejiņš, Aleksandrs Kristovskis, Rūdolfs Ceplītis, Jānis Puksis, Jūlijs Rozentāls, rakstnieks un žurnālists Oto Zeltiņš – Goldfelds, politiķis un diplomāts Hugo Celmiņš, karikatūrists Sergejs Civinskis – Civis.
Mūsdienās “Komunarkas” teritorija ir memoriāls parks, kur arī agrāk piederīgie pieminēja savu noslepkavotos tuvinieku, piestiprinot pie kokiem viņu portretus un liekot ziedus pie tiem.
“Tagad tūkstošiem nošauto bērni un mazbērni varēs atnākt pie viņu apbedījumiem, nolikt ziedus vai sveces pie piemiņas sienas uz kuras ir viņu tuvinieku, kuru likteņi bija nezināmi desmitgadēm ilgi, vārdi,” teikts biedrības “Memoriāls” paziņojumā. Piemiņas siena izveidota, pateicoties “Memoriāla” un vietējā pareizticīgo dievnama pūliņiem, izmantojot Krievijas bezpeļņas fonda “Politisko represiju upuru piemiņas iemūžināšanai” finansējumu.
Jāatzīmē, ka jautājums par piemiņas zīmi “Komunarkā” noslepkavotajiem latviešiem starpvalstu līmenī tika cilāts gan Valsts prezidenta Valda Zatlera laikā, kad Krieviju vadīja Dmitrijs Medvedevs un bija vērojama zināma attiecību uzlabošanās, gan arī vēlāk Latvijas un Krievijas starpvalstu komisijas sanāksmēs, kad Latvijas pārstāvji iesniedza Krievijai “Komunarkā” un Butovas poligonā nošauto Latvijai piederīgo sarakstus.
