Gundega Jēkabsone, Tukuma novada Džūkstes pagasta z/s Geidas īpašniece: 8
– Tā kā esam bioloģiskā saimniecība, pienu pārdodam AS Tukuma piens, jo šim uzņēmumam ir bioloģiskā piena pārstrādes līnija. Cena mums ir pēc vienošanās. Rēķinot izmaksas un ienākumus, sanāk mazs plusiņš, mazliet varam arī nopelnīt. Uzskatu, ka mazajām saimniecībām bioloģiskais ir vienīgais izdzīvošanas ceļš. Ja salīdzina ar konvencionālā virziena piensaimniekiem, viņi piena tirgū pārsvarā vai nu nostrādā pa nullēm, vai iedzīvojas nelielos zaudējumos.
Valsts līmenī saskatu pretrunu starp kovencionālās piensaimniecības un bioloģiskā piena ražotāju attīstības iespējām. Piemēram, bioloģiskajām saimniecībām, lai saņemtu atbalstu no ES struktūrfondu līdzekļiem, atļauts celt kūtis arī tad, ja ganāmpulks ir mazāks par 50 slaucamajām govīm. Mums ir 16 govju. Ja gribētu jaunu kūti, varētu to būvēt, bet ar 100 ha zemes, ko apsaimniekojam, to nevaram atļauties. Piepirkt klāt nav no kurienes, turklāt zeme ir tik dārga, ka nevarētu riskēt ar tik lieliem izdevumiem.
Jānis Brantevics, Kuldīgas novada Turlavas pagasta z/s Kalna-Mikas īpašnieks:
– Kad 2014. gadā strauji kritās piena cena, cerējām, ka pagājušajā gadā tā atgriezīsies vismaz pašizmaksas līmenī, bet tas nav noticis. Gluži pretēji – pat vēl noslīdējusi uz leju. Piena nozares krīze nav beigusies. Domāju, piena produktu eksports, kas, protams, ir ļoti svarīgs, notiek uz piena ražotāju rēķina. Ja mums maksā mazāk, tad izejviela pārstrādei kļūst lētāka.
Kopš 2004. gada pakāpeniski esam izmantojuši kādus astoņus Eiropas Savienības projektus, paplašinot, modernizējot un labiekārtojot fermu un visu piensaimniecībai vajadzīgo, tostarp uzbūvēta mēslu krātuve, lopbarības tvertnes, arī papildināts augkopības tehnikas parks. Esam rekonstruējuši kolhoza laiku fermu, kādas projektēja 424 govīm, un tagad tajā ar nepiesieto turēšanu un atbilstošu tehnoloģiju turam ap 350 lopu – 170 slaucamās govis un tikpat ataudzējamo telīšu. Ganāmpulku esam iekopuši tikai ar savām audzējamajām telēm. Tāpēc izslaukumi kāpuši palēnām, tomēr tagad jau esam tikuši līdz 8,5 tonnām piena no govs. Lopu ziņā būtu iespējams palielināt ganāmpulku, bet šī kūts lielākam slaucamo govju skaitam jau ir par mazu. Riskēt celt jaunu nevar. Pašlaik ļoti nopietni rēķinām un vērtējam, vai labāk un izdevīgāk būtu attīstīt graudkopību. 2015. gadā no apsaimniekotajiem 550 ha 300 ha audzējām graudaugus.
Jau no tā laika, kad likvidēja AS Kurzemes piens, pienu pārdodam SIA Elpa. Cena ir pēc vienošanās. Varētu jau gribēt izdevīgāku, bet man nepatīk lēkāšana no viena pie otra, un kur ir garantija, ka tas, kurš uz laiku pacels cenu, to maksās ilgstoši? Bez šaubām, attīstībai svarīgākā ir piena cena. Kādreiz tika runāts, ka Eiropas Savienības līmenī tiks noteikta minimālā piena iepirkuma cena – tas būtu vismaz vienots kritērijs visiem piena ražotājiem un tad varbūt valstij rastos iespēja palielināt savu ietekmi.
Uldis Innis, Priekules novada Priekules pagasta z/s Pauguri īpašnieks:
– Pārdodu pienu AS Rīgas piensaimnieks. Piena cena mēdz svārstīties: var teikt tā – vairāk par 20 un mazāk par 25 eirocentiem/kg. Pagaidām nav iemesla domāt par citu pircēju. Bet katrā ziņā ieņēmumi par pienu nesedz ražošanas pašizmaksu. Lai saimniecība līdzsvaroti attīstītos, par pienu jāmaksā 30 eirocenti/kg. Līdz šim attīstība bijusi iespējama ar kredītu palīdzību. Piemēram, savā saimniecībā esmu izbūvējis divas kūtsmēslu krātuves – šķidrajiem un cietajiem kūtsmēsliem, bet ieguldījums šajās būvēs tiešā veidā nenāk atpakaļ. It kā sakārtots viss piena nozares labā, Eiropas prasībām atbilstoši, bet tas ir manas saimniecības mērogā. Uzskatu, ka jādomā un jāgādā valstiskā līmenī, kā nozari attīstīt, tas ir, kādai jābūt ķēdei: piena cena – ienākumi – biznesa rentabilitāte – nodokļu ietekme uz ražošanu. No šī aspekta ir divas iespējas – izmantot vairāk darbaspēka vai arī modernizēt ražošanu, ieviešot robotus. Te savukārt divi varianti: no vienas puses, laukos it kā nav darba, no otras – saimnieks nevar samaksāt konkurētspējīgu algu, jo to neļauj nepietiekamie ienākumi.
