“Politico” žurnālists: Tie, kas agrāk brīdināja par eskalāciju, ir daļēji vainojami pie tā, ka Putins šobrīd ir tuvu uzvarai Ukrainā 0
Izraēlas trieciens Irānai nav tikai pašaizsardzība — tas ir pirmais frontes punkts plašākā brīvības un tirānijas sadursmē, viedokļrakstā “Politico” raksta Mathias Dēpfners “Politico” meitasuzņēmuma “Axel Springer” priekšsēdētājs un izpilddirektors, pieredzējis žurnālists.
Kad sabiedrība vairs nespēj atšķirt labo no ļaunā, upuri no agresoriem, tā atsakās no savas būtības.
Šī dinamika ir viens no vēstures nemainīgajiem likumiem. Un to īpaši jāatceras cilvēkiem brīvajās sabiedrībās — kā arī tiem, kas dzīvo totalitāros režīmos un ilgojas pēc brīvības — laikā, kad Tuvajos Austrumos rit izšķirošā sadursme. Izraēla ir veikusi triecienu, lai novērstu Irānas kodolieroču attīstību — ieroču, kurus Teherāna varētu reāli izmantot, lai piepildītu savu atklāto mērķi: iznīcināt Izraēlas valsti.
Nebūsim naivi: tas nav tikai reģionālās drošības jautājums. Un tas nav instruments, lai lemtu par atbalstu vai pretestību Izraēlas valdības politikai Gazā vai citos jautājumos.
Šis konflikts ir daļa no plašāka, globāla konflikta, kur pēdējos gados tirānijas un vardarbības spēki gūst virsroku pār brīvības spēkiem, kuri bieži vien ir demoralizēti un sašķelti.
Pasaule ir pilna ar sliktiem aktieriem, bet Irāna šobrīd ir visagresīvākais un bīstamākais totalitārais spēks. Tās vadītāji — ar Krievijas un Ķīnas atbalstu — cenšas sagraut brīvību, demokrātiju un cilvēktiesības. Irānā sievietes tiek sistemātiski apspiestas, homoseksuāļi — nogalināti, domājošie — ieslodzīti un spīdzināti. Teherāna cīnās arī Gazā, izmantojot civiliedzīvotājus kā dzīvos vairogus — aukstasinīgi un rūpīgi plānoti.
Saskaņā ar Irānas oficiālo ideoloģiju galvenais mērķis ir Izraēlas valsts iznīcināšana. Augstākais līderis ajatolla Hamenejs Izraēlu ir saucis par “vēža audzēju”. Teherānas ielās redzami pulksteņi, kas skaita laiku līdz “Izraēlas iznīcināšanai”.
Bet Izraēla ir tikai pirmais mērķis. Kad Izraēla kritīs, uzmanības centrā nonāks Eiropa un ASV.
Radikālais sunnītu un šiītu islāmisms uz šo mirkli gatavojas jau gadu desmitiem. Fatva pret Salmanu Rušdī, 11. septembris, Parīzes uzbrukumi, ISIS kalifāts — tie visi bija brīdinājumi. Tikai tie, kas nevēlējās redzēt, šodien ir pārsteigti. Šie uzbrukumi ir vērsti pret mūsu vērtībām, pret mūsu dzīvesveidu.
Tāpēc ir pārsteidzoši, ka Izraēla netiek plaši atzīta par savas vēsturiskās, precīzās un nepieciešamās operācijas pret Irānas kodoliekārtām nozīmi un par vadošo teroristu likvidēšanu. Tā vietā sabiedrisko reakciju dominē pretizraēliskas propagandas vēstījumi. Izraēlas izlūkošanas spējas un precizitāte netiek novērtētas, bet tiek izmantotas, lai uzturētu antisemītiskus stereotipus. Šī attieksme liecina ne tikai par rasistiskiem zemteksta toņiem, bet arī par dīvainu kolektīvu pašapmānu.
Ja apgrieztais agresora–upura naratīvs, kas novērojams kopš 7. oktobra, tiek pielietots pat attiecībā uz Irānu, tad tas liecina, ka mēs zaudējam kultūras karu — karu, kas faktiski jau kļuvis par civilizāciju karu.
Un šķiet, ka mums tas nemaz netraucē. Tieši šādu sabiedrības attieksmi pirms 10 gadiem savā romānā Pakļaušanās aprakstīja Mišels Velbeks.
Kā žurnālists ar 40 gadu pieredzi medijos un izdevējdarbībā, es ticu, ka katra valdība ir kritiski jāpārbauda — it īpaši kara jautājumos un to sekās. Bet detaļas nedrīkst aizēnot vēsturiskās patiesības. Varbūt kāds vācietis manā vecumā (dzimis 1963. gadā) to saredz skaidrāk: es uzaugu pasaulē, ko vēl klāja Otrā pasaules kara ēna, tai skaitā Vācijas mēģinājums iznīcināt Eiropas ebrejus.
Pirmajā manas karjeras pusē brīvība gāja uz priekšu — sabruka PSRS, Austrumeiropas diktatūras krita, Vācija apvienojās demokrātijā. Bet otrā pusē — autoritārisms atkal pieņēmies spēkā, valdības uzbrūk žurnālistikai, demokrātijai, likuma varai un cieņai. Tas tikai pierāda, cik trausli bija 20. gadsimta beigās gūtie panākumi.
Tāpēc rietumu politiķu brīdinājumi par “bīstamu eskalāciju” šobrīd ir maldīgi un pat bīstami. Šāds arguments ir gan novecojis, gan nepareizs. Tie, kas agrāk brīdināja par eskalāciju, ir daļēji vainojami pie tā, ka Vladimirs Putins šobrīd ir tuvu uzvarai Ukrainā. Šī traģēdija varēja tikt novērsta, ja Rietumi jau kara sākumā būtu rīkojušies izlēmīgi. Diktatori paši izlemj, kad eskalēt.
Parasti tad, kad sastop vājumu. Tas pats attiecas uz Irānu.
Ja Izraēla nespēs sasniegt savus mērķus — iznīcināt kodoliekārtas, maksimāli vājināt teroristu režīmu un, ideālā gadījumā, gāzt ajatollas — pasaule ātri mainīsies. Ķīna izmantos šo vēsturisko iespēju un anektēs Taivānu ātrāk, nekā gaidīts. Bez lielas pretestības. Jo ASV un Eiropa nevar uzvarēt triju frontu karā — un tādu viņi nespēs arī izkarot.
Ja antidemokrātiskais trīsstūris — Ķīna, Krievija un Irāna — gūs panākumus, pasaulē uzvarēs cita, nedemokrātiska kārtība.
Tāpēc ASV un Eiropai — jau tikai savās interesēs vien — ir jāstājas blakus Izraēlai un jādara viss iespējamais, lai šis vēsturiskais atbrīvošanas brīdis tiktu sasniegts.
Šorīt mans dēls man uzdeva jautājumu: “Vai tuvākajā nākotnē Izraēla kļūs līdzīgāka mums — dzīvojot mierā, vai arī mēs kļūsim līdzīgāki Izraēlai?”
Atbilde ir: tas atkarīgs no mums pašiem.
