Profesoram, sirds ķirurgam Romānam Lācim – 80
0
Šodien uz raženi nodzīvotiem 80 dzīves gadiem atskatās sirds ķirurgs Romāns Lācis. Habilitētais medicīnas doktors Romāns Lācis ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors, kurš no 1998. gada līdz 2017. gadam vadīja Sirds ķirurģijas centru, bet šodien vēl joprojām operē šajā centrā un apmāca studentus un rezidentus. Profesors Romāns Lācis ir pazīstams kā ārsts, kurš 2002. gada 10. aprīlī veica pirmo sirds transplantāciju Latvijā, iezīmējot nozīmīgu pavērsienu valsts medicīnas vēsturē. 2015. gadā viņa vadībā Latvijā tika veikta pirmā sirds transplantācija bērnam.
Operē kopš 1967. gada. Savulaik profesors pats man par savu pirmo operāciju stāstīja: “Tā 3. kursa laikā vienā dežūrā voluntēju vecajā Stradiņa slimnīcas korpusā. Kā allaž vecākais ķirurgs mani sūtīja uz uzņemšanu. Bieži bija apendicīti. Aizgāju, apskatīju slimnieku, aprakstīju, sūtīju uz operāciju zāli. Atceros – galvenā dežūrķirurģe bija docente Veronika Rozenbaha, vēlākā profesore. Es biju slimnieku uzlicis uz galda, nomazgājis, saklājis. Un tad Rozenbaha teica – “operē!”. Viņa pati, protams, vadīja operāciju, ļoti rūpīgi sekoja manam darbam. Bet tā nu sanāca, ka operēju kopš 1967. gada.”
1969. gadā tika dibināts Sirds ķirurģijas centrs. Kopš tā atklāšanas Romāns Lācis ir saistīts ar šo centru. Nekur citur viņš nav strādājis, bet formāli – dažādās vietās – Rīgas Medicīnas institūta, tagad – Rīgas Stradiņa universitātes katedrā, CNIL (centrālā zinātniski pētnieciskā laboratorija), vēlāk kļuva par nodaļas vadītāju, bet 1998. gadā – par centra vadītāju. Pirms Romāna Lāča centra vadītājs bija viņa skolotājs, profesors Jānis Volkolākovs. Bet kopš 2017. gada centru vada profesors Pēteris Stradiņš.
Pajautāju profesoram Romānam Lācim – kas ir viņa dzīves spilgtākais notikums. Viņš teica: “Spilgtākais notikums manā dzīvē protams ir pirmā sirds transplantācija. Kristiāns Nētlings Barnards Keiptaunā pirmo reizi pasaule sirdi pārstādīja 1967. gadā, bet es Rīgā – 2002. gadā”.
Vēl dažas atkāpes, par pamatu ņemot profesora Lāča stāstīto: “1969. gadā, kad Sirds ķirurģijas centrs sāka darboties, ķirurģija bija reāla skaudra, sūra patiesība. No šodienas skatpunkta tā bija cilvēkiem vajadzīga dramatiskā medicīna. Toreiz mēs operācijas rezultātus prognozēt nevarējām, šodien mēs pārliecinoši prognozējam operācijas rezultātus. Šodien cilvēki pēc šīm sarežģītajām operācijām nemirst, nu labi – gandrīz nemirst.
Bija lietas, ko mēs tolaik – 1969. gadā – vienkārši nezinājām. Piemēram, atvērtu sirds operāciju laikā sirds kamerās nonāk gaiss. Šis gaiss ir ārkārtīgi rūpīgi jāizlaiž ārā. Tagad tam ir paredzēts rūpīgs pasākumu komplekss. Bet septiņdesmitajos gados to nezināja ne Rīgā, ne Maskavā, ne pasaulē, kur sirdis operēja. Dabūjām aeroembolijas ar nopietnām cerebrālām problēmām.
Lēnām pieredze krājās, bet tā bija cilvēces pieredze. Tajā laikā mēs nepazinām vienreizējas šļirces, vienreizējus cimdus, tajā laikā mēs ar šķērēm īsinājām adatas. Vārstuļu protezēšanai pieejamās atraumatiskās adatas bija par garu. Es nokniebu adatai pusi un galiņu uzasināju.
Pamats sirds operācijām ir mākslīgā asinsrite, kas ļauj mums šādas operācijas veikt.
Filadelfijā Džons Heisams Gibbons pirmais mēģināja operēt mākslīgajā asinsritē. Viņam no piecām operācijām izdzīvoja tikai viens pacients – tāda jaunkundze Cecīlija Bovoli.
Gibbons paziņoja, ka metode – mākslīgā asinsrite nav iespējama, praktiski sajuka prātā. Bet šodien mākslīgā asinsrite ir pamatmetode”.
Pārstāstīt profesora atmiņas par sirds ķirurģiju pasaulē un sirds ķirurģiju Latvijā ir neiespējami – nav gana daudz vietas. Toties ir izdota grāmata par profesoru, kur daudz par dižo sirds ķirurģiju un pašu dižo sirds ķirurgu ir pastāstīts.
Izcils cilvēks, izcils ārsts, izcila personība. Šobrīd izcils sirds ķirurgs ir arī profesora dēls Jānis Lācis. Vēlēsim profesoram Romānam Lācim izturību, spēku, labu veselību un vēl daudzus raženus gadus ar skalpeli operāciju zālē.
