Rīt sākam publicēt Sarmas Ozolas romānu “Zilais māls” 0
“Latvijas Avīzes” un “Lata romāna” lasītāji pazīst Vairi Ozolu, kuram iznākuši četri romāni. Sarma Ozola ir Vaira Ozola sieva – un tas varētu šķist nebūtiski, ja vien vīra literārā darbība nebūtu kļuvusi par stimulu Sarmas lēmumam rakstīt romānu.
Sarma smej: “Markam Tvenam ir stāsts par rakstnieku, pie kura arvien nāca cilvēki ar savām idejām, un viņš vienmēr teica: “Lieliskas idejas! Uzlieciet tās uz papīra un atnesiet, tad izmantošu.” Kad vīrs stāstīja par savām grāmatām, es dalījos idejās, un viņš teica to pašu. Taču uzrakstīt nemaz nav tik viegli!”
– Vai pati esat no lasītājiem?
– Pat ļoti! Cik sevi atceros, esmu vienmēr lasījusi. Mums māja bija auksta, bet manā iemīļotajā vietiņā starp krāsni un gultu bija siltāks, un, tikko nācu no skolas mājās, tā pie grāmatām. Kad mamma reizēm deva kādus uzdevumus un man kādu drusciņu pa jokam samaksāja, kaut gan biju liela saldummīle, krāju naudu, lai varētu nopirkt jaunu, interesantu grāmatu. Turklāt ne tikai lasīju, bet arī iedomājos sevi dažādu varoņu tēlos. Kad pēc skolas aizgāju studēt angļu valodu, no latviešu literatūras pārgāju uz angļu un amerikāņu reālisma darbiem, kurus Padomju Savienībā akceptēja. Ar klasiskajiem Tekerija, Dikensa, Folknera romāniem man pilns plaukts. Arī strādājot un trīs bērnus audzinot, ja tikai rokās tika interesanta grāmata, aizgāju uz virtuvi, iededzu gaismu un visu nakti lasīju.
Vispār jau arī vienmēr esmu rakstījusi – jaunībā bērnu un mīlestības dzejoļus, vēlāk dienasgrāmatu, skolā – sacerējumus. Tur gan man vienmēr bija divas atzīmes, viena – par saturu – ļoti laba, otra – par gramatiku – slikta…
Ar latviešu gramatiku man nekad nav veicies, jo, pretēji angļu gramatikai, kas ir ļoti loģiska un man patīk, latviešu valodā ir likumu gramatika ar dažādiem izņēmumiem. Skolas laikā māsa ar brāli bieži laboja manus sacerējumus un tad parakstījās: “Rūķīši”. Tagad jau man arī ir rūķīši: vīrs izlasa, kritizē un palabo, bet visvairāk vecākā meita. Bez viņas iedrošināšanas es diezin vai savu romānu būtu uzrakstījusi.
– Romānā jums ir ļoti plaša sieviešu tēlu galerija un arī attiecības ar vīriešiem daudzveidīgas – viena ir upuris, otra – prece, trešā – pašapzinīga sieviete, kura izlēmusi, ka vēlas bērnu, un viņa tēvu par notikušo pat neinformē… Kurām jūs pati visvairāk jūtat līdzi?
– Ir tāds teiciens: kādu gultu saklāsi, tādā gulēsi, un vairākums dauzīto sieviešu pašas vien sev tādu gultu klājušas. Ja vīrs mani sistu un slikti izturētos, neteikšu ne pieci, ka nevarētu kļūt par detektīvromāna varoni ar nazi rokās (smejas).
Vēl ir tāda ļoti stipro sieviešu grupa, kurām nemaz nevajag precēties, tas nepieciešams tikai tādām kā puķuzirņi, kurām vajag kur pieturēties, lai nesakristu čupā.
Bet, kas attiecas uz sievietēm, kuras ar prātu izdomā, ka viņām vajag bērnu, un to dabū, – pati vairākas pazīstu, kuras vienas izaudzinājušas labas meitas un dēlus. Un kāpēc ne? Sievietei reiz ir tāda sūtība, viņa bērnu var gribēt un radīt. Protams, ideāli, ja ir abi vecāki.
Sieviete kā prece? Ir jau tādas, kuras sevi pārdod ar patiku, bet man vienmēr ir šausmīgi žēl jauno meiteņu un sieviešu, kurām īstajā brīdī nav blakus palīdzīgu roku un galvu, un tad viņas nokļūst tajos šausmīgajos cilvēku tirdzniecības centros ārzemēs…
– Kā jums šķiet, kādām vajadzētu būt attiecībām ģimenē?
– Kad meita izlasīja mūsu abu romānus, viņa piezvanīja un teica man: “Mamm, es nesaprotu, kā jūs gandrīz 50 gadus esat nodzīvojuši kopā? Jums taču ir pilnīgi atšķirīga dzīves uztvere!” Un tā jau arī ir. Es domāju, jebkura laulības dzīve var būt veiksmīga, ja ir kopīgs mērķis, savstarpēja cieņa un to kopā sacementē mīlestība. Laulības svētā trīsvienība. Lai dzīvē būtu kāda virzība, kad mēs nevis līdzās eksistējam, bet gan kopā ejam, darām, ka ir kopīgas domas par bērniem – lai arī atšķirīgas, bet lai abi domā, nevis viens skraida apkārt un dzer aliņus.
– Kur smēlāties idejas savam burlakromānam?
– Paskatieties apkārt – vai tad trūkst ideju? Avīzē, radio, televīzijā – visur var dzirdēt par tādiem, kuriem nekad nepietiek, kuriem vajag arvien vairāk un vairāk, un viņi arvien meklē, kā pagrābties no kopīgā maciņa. Turklāt es personīgi piekrītu, ka īsti aizraujoši un izklaidējoši ir tieši burlakromāni – senāk lasīju Agatu Kristi un Konanu Doilu, tagad gadās arī nopietnāki. Man nekad nav patikusi zinātniskā fantastika vai detektīvstāsti, kur cilvēkus galina sīkas aizvainotības vai nelaimīgas mīlestības dēļ, šķiet, ka nepieciešami svarīgāki iemesli. Un ka ārzemnieki iekāro un grib nopirkt mūsu zemi – tas jau notiek ik dienu.
Konkrētais impulss šai idejai bija tas, ka mana vīra senču zemīte arī atrodas pie ezera, kurā ir zilais māls. Reiz es teicu, ka to mālu varētu vākt un izmantot, un arī vieta tik skaista, ka to varētu iekārot… bet guļ bezdarbībā.
– Kā izturaties pret “savs kaktiņš, savs stūrītis zemes” ideju?
– Mani vecvecāki ir no laukiem, un es kā ikviens vidusmēra latvietis vienmēr esmu ilgojusies pēc sava kaktiņa, sava stūrīša, kur varu justies kā ķēniņiene un rīkot visu tieši tā, kā pati gribu. Varbūt tagad, kad jaunajiem robežas vaļā un viņi var skriet visur, ir citādi. Bet to jau es arī saprotu, ka viena sieviete nekad nevarēs uzturēt savu kaktiņu, savu stūrīti tādā kārtībā, kā viņai gribētos. To baļķi reizēm pat diviem grūti panest, tad jābūt ļoti lielai motivācijai. Jāsaka: es ar lielu patiku klausos “Viensētu stāstus”, šie raidījumi gluži vai iedod otro elpu, un pēc tam vēl ilgi var domāt: “Kādi malači!” Mani ļoti skumdina, ka Latvija tiek pārdota, bet, kad paklausos cilvēkos, kuri saimnieko dzimtas mājās, tad tomēr nepamet cerība, ka paliksim pie savas zemītes, paturēsim to un padarīsim vēl skaistāku. Tāpat Iveta manā romānā – viņai bija vecāku sapnis, tas pielipa, bet viņa saprata, ka viena to nespēs un partnera, ar kura palīdzību uzcelt dzimtas mājas, nav. Atlika tikai cerēt, ka cēlēja būs meitiņa…
