Rītausmas iedvesmota, astoņkāja nenobaidīta. Saruna ar komponisti Gundegu Šmiti 0
Lielo mūzikas balvu vienā no publiku visvairāk intriģējošajām kategorijām – Gada jaundarbs – šogad saņēma nu jau astoņus gadus Grieķijā mītošā komponiste GUNDEGA ŠMITE par skaņdarbu “IO. Rītausmas dieve Ēosa”. Diemžēl ir atcelts 19. martā paredzētais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kamermūzikas cikla koncerts “Bēthovens vs Šmite”, kas ne pārāk burtiski, bet vairāk filozofiski un muzikāli tulkojot nozīmētu “Bēthovens pret Šmiti”.
Šī saruna gan par latviešu komponistes dzīvi Grieķijā, gan par to, ko nozīmē būt rezidējošai komponistei orķestrī.
– Balva bija pārsteigums, vai arī sirds kaktiņā jutāt, ka šogad tā varētu tikt jums?
Gundega Šmite: – Gan, gan. Jebkuras kultūras balvas piešķīrums vienmēr ir subjektīvs. Arī tad, ja tas ir kopīgs žūrijas lēmums, vienalga nav objektīvi pierādāms – lūk, šis darbs vai izpildītājs tiešām ir vislabākais.
Tāpēc man nebija tādu ambīciju, ka manu skaņdarbu noteikti vajadzētu uzskatīt par vislabāko, un mana iekšējā sajūta arī atgādināja, ka vienlaikus ļoti augstu novērtēju manus konkurentus (komponistus Andri Dzenīti ar “Leaves leaving Leipzig” vijolei un stīginstrumentu orķestrim un Santu Ratnieci ar “Pļavām” – V. K.), kas īstenībā ir mani ļoti tuvi cīņu biedri.
Mēs nākam no vienas muzikālās vides, pazīstam cits citu vairāk nekā pusmūžu, un viņi abi man ir ļoti mīļi cilvēki. Tādējādi nebija vēlmes izcelties viņu vidū.
Mēs visi trīs esam piederīgi jau vidējai skaņražu paaudzei.
Tik tiešām, komponēts ir jau divdesmit gadus, un šajā radošajā mūžā esmu neatlaidīgi kopusi savu muzikālo izteiksmi. Un aizvadītajā gadā mani ilgie centieni summējās darbā “I.O. Rītausmas dieve Ēosa”, kas manī radīja nelielu priekšnojautas dzirksti, ka jā, šī balva varētu būt mana…
– Mūzika visur pasaulē saprotama bez vārdiem. Tomēr interesanti, kādēļ jūs, meitene no Jelgavas, par savu pašreizējo mītnes zemi esat izvēlējusies tieši Grieķiju?
– Iemesls ir ļoti pragmatisks un personisks. Grieķija ir zeme, kurā dzīvo mans vīrs Dimitris Maronidis, arī komponists. Iepazināmies gan Francijā, taču dažādu apsvērumu dēļ par dzīvesvietu izvēlējāmies Grieķiju.
Starp citu, interesanta sagadīšanās. Mans pirmais lidojums piecpadsmit gadu vecumā bija uz Atēnām. Kaut kādā šūnu līmenī vienmēr esmu jutusi tuvību ar Grieķu.
Vienreiz pirms ļoti daudziem gadiem pat mēģināju iemācīties grieķu valodas pamatus. Kaut kā likās, ka šī valoda ātri līp klāt, lai gan es neteiktu, ka esmu ļoti talantīga jaunu valodu apguvē.
Tā nu tagad esmu nonākusi Grieķijā, bet, kā vienmēr saku, manas īstās mājas ir Latvija. Turklāt skaņradim jau nav tik svarīgi, kur viņš komponē. Es to varētu darīt kaut vai Antarktīdā, bet
apmēram deviņdesmit procenti no manas radošās darbības ir saistīti tieši ar latviešu izpildītājmāksliniekiem un koncertiem Latvijā.
(Starp citu, Lielās mūzikas balvas ceremoniju tiešraidē Gundegas Šmites vīrs vēroja televīzijā Grieķijā, dēls – Skotijā, kur studē Edinburgas universitātē, bet ekskluzīvo vietu līdzās sev Nacionālajā operā viņa bija rezervējusi savai mammai, kura bija ļoti priecīga un lepna par meitas panākumu. – V. K.)
Turklāt pietiekami cieši Latvijā nosakņojusies esmu caur savu darbu kā pieaicinātā docētāja Mūzikas akadēmijā, ar kuru sadarbojos jau vairāk kā piecpadsmit gadus.
Ļoti priecājos braukt lasīt lekcijas un, kad neesmu klātienē, sadarbojamies ar studentiem modernajā interneta vidē, kur lasu video lekcijas par Baltijas laikmetīgo mūziku, operu 20. gadsimtā un avangarda un laikmetīgo kormūziku pasaulē un Baltijā.
– Latvijā mūzikas dzīve kūsāt kūsā, bet kāda tā ir Grieķijā?
– Dzīvojam diezgan tālu no Atēnām – Salonikos, kas ir Grieķijas otra lielākā pilsēta. Kā zināms, Grieķija ir zeme ar ārkārtīgi senām tradīcijām, no šī civilizācijas šūpuļa savulaik smēlusies visa Eiropa.
Tagad, atšķirībā no Latvijas, kas ir salīdzinoši jauna valsts, nupat nosvinējusi savu pirmo simtgadi, kur notiek kultūras radīšana, rosināšana, jaunu darbu veicināšana, iznāk jauni romāni, jauni dzejas krājumi, jaunas kompozīcijas,
modernajā Grieķijā lielākais uzsvars tiek likts uz viņu lepnumu un identitāti raksturojošo antīko mantojumu.
Kultūrpolitika ir tāda, ka ļoti daudz tiek ieguldīts muzejos, arheoloģijā, arī literatūrā. Muzikālā kultūra vairāk izpaužas tautas mūzikā un fascinējošās dejās.
Grieķu komponisti ir ļoti spēcīgi, par ko liecina starptautiskas uzvaras dažādos prestižos konkursos. Mūzikas akadēmiju Grieķijā beiguši skaņraži ļoti viegli var iestāties jebkurā universitātē Amerikā, Vācijā vai citur un izvērst savu radošo karjeru.
Tādēļ lielākā daļa grieķu skaņražu dodas prom no savas zemes, lai iegūtu iespēju sadarboties ar izpildītājmāksliniekiem un tādējādi attīstīt savu muzikālo karjeru, jo Grieķijā tieši no atskaņotājmākslinieku puses jaunu skaņdarbu radīšana tikpat kā netiek veicināta.
– Pieminējāt grieķu literatūru – arī jūs, radot apbalvoto skaņdarbu, esat ietekmējusies no sengrieķu mīta.
– Jā, antīkais mantojums ir kolosāla Grieķijas bagātība. Un, protams, dzīvojot šajā zemē, esmu iepazinusi grieķu dzejniekus dziļāk, arī mītus ar to arhetipiskām patiesībām, ko satiekam arī ikdienā, kaut vai par Sīzifu, kas nemitīgi veļ kalnā atpakaļ ripojošo akmeni…
Un vēl visā manā daiļradē mani saistījusi gaisma kā simbols ārpus mūzikas,
simbols, ko bieži esmu izmantojusi skaņdarbos vai no kā iedvesmojusies – gaisma kā patiesība, kā mēs to meklējam un vai tāda objektīva patiesība vispār pastāv?
Tādēļ skaņdarbam tīri simboliski izvēlējos rītausmas dieves Ēosas tēlu. Patiesībā šis skaņdarbs nav impresionistisks fiziskas rītausmas dabā atveids, bet drīzāk uztverams simboliskā nozīmē. Arī Autortiesību bezgalības balvu, ko man piešķīra nu jau vairāk kā pirms desmit gadiem, saņēmu par skaņdarbu “Gaisma meklē gaismu”.
– Rakstāt pēc pasūtinājumiem vai arī kādreiz savam priekam?
– Pēdējos gados lielākoties pēc pasūtinājuma. Turklāt man patīk sadarbību sākt nevis ar vienošanos par partitūras nodošanas termiņu, bet tikšanos ar mūziķi, kurš pirmatskaņos manu darbu.
Mani fascinē saruna un arī iespēja redzēt, kā tieši viņš vai viņa spēlē uz sava instrumenta.
Un tad ir prieks radīt skaņdarbu nevis instrumentam, bet māksliniekam,
nevis, piemēram, vijolei, bet konkrētam vijolniekam.
Ar orķestri tas ir sarežģītāk, jo tas ir milzīgs kolektīvs. Kādreiz pēc koncerta fotogrāfijās paskatoties redzu – tur taču spēlējuši mani bijušie studiju biedri, tuvi draugi, bet neiznāca laika pieiet klāt un apsveicināties…
Taču, jā, orķestris ir absolūtā ideālā skanējuma iemiesojums, kur gan mazliet izpaliek personiskā attieksme.
– Esat LNSO pirmā rezidējošā komponiste. Šķiet, ierasts, ka ierasti komponists rezidē nevis savā , bet kādā citā valstī, kā, piemēram, pirms kāda laika Ēriks Ešenvalds Kembridžā Lielbritānijā. Bet jūs taču teicāt, ka būtībā jūsu radošais darbs saistīts ar Latviju un mūsu zeme ir jūsu īstās mājas…
– Nav tik būtiski, kur rezidējošais komponists dzīvo vai dzīvotu. Manā un LNSO gadījumā viņš var dzīvot kaut vai blakus mājā Lielajai ģildei (LNSO mājvieta – V. K.) Skaņradis mūziku var radīt jebkur pasaulē, bet rezidējošais komponists ir tāds, kurš to dara domājot par konkrēto atskaņotājkolektīvu, kā šajā gadījumā es par LNSO, un kura daiļradē ir balstīta orķestra konkrētā sezona.
Šobrīd, piemēram, ļoti strauji tuvojos noslēdzošajām divām vertikālajām svītrām (tādas ir katras partitūras noslēgumā – V. K.) jaunam skaņdarbam sešpadsmit kontrabasu orķestrim, ko pirmatskaņos Lielajā ģildē 16. aprīlī.
Ļoti interesants izaicinājums komponēt sastāvam, kas it kā nav iecerēts kā ideāli skanisks.
Salīdzinot ar simfonisko orķestri, kas jau būvēts kopskaņai ideālā līdzsvarā, rakstot sešpadsmit kontrabasiem, bija kārtīgi jāpalauza galva, kā nenogurdināt klausītāju ar vienmuļu skanējumu.
LNSO kontrabasu grupas koncertmeistars Oskars Bokanovs man iepriekš parādīja, cik ļoti daudzveidīgi spēles paņēmieni var būt kontrabasam. Nav tā, ka kontrabass tikai dudina zemās skaņas kā kamene vai veido mīkstos picikato uzsvariņus. Šis instruments var “dziedāt” pat tik augstu kā koloratūrsoprāns un no tā var izvilināt visdažādākās krāsas.
Nu mēģinu ļoti daudzveidīgo kontrabasu skanējumu ietvert skaņdarbā, kas veltīts vienam jūras dzīvniekam.
– Un kuram?
– Astoņkājim.
– .. kuru, pieņemu, esat redzējusi savām acīm.
– Jā. Astoņkāji pamatoti tiek uzskatīti par vieniem no intelektuālākajiem jūras iemītniekiem tūlīt aiz delfīniem.
Esmu redzējusi, kā viņi, pat aizmiguši, kad ķermenis sastindzis, maina krāsas. Pierādīts, ka astoņkāji arī sapņo. Ja noslēpjas aiz oranža koraļa rifa, paliek oranži, ja slīd pa smiltīm, pieņem dzeltenbrūnu nokrāsu.
Un attiecīgos apstākļos mainās ne tikai krāsa, bet arī astoņkāja ādas tekstūra. Ja šis jūras dzīvnieks atrodas blakus raupjam dzelmes akmenim, arī viņa āda paliek adataina.
Manī ir tāda tulkotājas indeve. Kad kaut ko redzu, es to arī sadzirdu, bet citreiz no lasītā uzburas skaniski tēli. Tas ir kā dzejas, krāsu vai gleznas tulkojums mūzikā.
Tāpēc daudzi mani skaņdarbi veidoti gleznām.
Šie ārpus muzikālie impulsi man ļoti svarīgi.
– Un kuri komponisti jūs iedvesmo?
– Tas ir atšķirīgi dažādos dzīves posmos.. Kaut kādā ziņā man vienmēr ļoti tuvs bijis franču impresionisms, simts gadu sena mūzika ar tās poētiku, kā, piemēram, Klods Debisī ļoti ietekmējās no vizuālajiem impulsiem, tulkojot tos skaņās. Un šāda veida pieeja mūzikai arī man ir ļoti tuva.
Tāpat amerikāņu komponists Džordžs Krambs, kurš rada savu ļoti īpašu skanējumu, paspilgtinot to ar teatrāliem elementiem. Un, protams, ungārs Ģērģs Ligeti, unikālas mūzikas valodas īpašnieks.
Turpinot franču līniju, mani saista skaņu izpēte Žerāra Grizē daiļradē, īpaši pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.
– Nenotikušās LNSO kamermūzikas programmas ietvaros “Bēthovens vs Šmite” bija iekļauts jūsu darbs ar nosaukumu “Trokšņu iela”…
– Skaņdarbs veidots kā fantāzija par to, kas šajā Vecrīgas ielā caur gadsimtiem varētu būt noticis. Iztēlojos neskaitāmas darbnīcas, rosās amatnieki, mutuļo izpriecas… Tādēļ arī nosaukums šai vietai bija Trokšņu iela. Blakus Zviedru vārti ar iemūrētām jaunavām un spokiem.
Kad pirms trīspadsmit gadiem lasīju leģendas, tās mani ļoti iedvesmoja,
un tajā laikā mani ļoti interesēja netradicionāli spēles paņēmieni. Skaņdarbs rakstīts pūtēju kvintetam un toreiz sitaminstrumentiem, bet jaunajā versijā tas radīts sitaminstrumentiem un klavierēm pianistes Agneses Egliņas personā.
– Tā kā Bēthovenam šogad 250. dzimšanas dienas sezona un jūs rezidējat LNSO, saprotams, ka ne vien šajā, bet arī citās programmās esat saistīti kopā, bet ko nozīmē jūsu un dižā klasiķa pretnostatījums rītdienas koncerta nosaukumā, kas tulkojumā nozīmē “Bēthovens pret Šmiti”?
– Mans darbs ir radikāli pretējs Bēthovena absolūti melodiskajam skaņdarbam šajā programmā. Protams, salīdzinājumā ar manu skaņdarbu… (pasmaida).
Taču arī mans skaņdarbs nav vienkārši abstrakts vēstījums, no kāda klausītāji dažreiz nobīstas un pat aiztaisa ausis, bet arī tajā ir stāsts, vienīgi tas veidots ar netradicionāliem paņēmieniem, pat “izjaucot” instrumentus.
Flauta, piemēram, spēlē tikai savā uzgalī jeb tā dēvētajā “galvā”, fagotam tiek noņemtas daļas un tur tiek rekonstruēta Trokšņu iela tā, kā Bēthovens droši vien to nebūtu darījis…
– Zināms, ka, piemēram, komponistam Pēterim Vaskam mīļākais instruments ir čells. Vai tāds instruments ir arī jums?
– Tā ir cilvēka balss. Ja man jāteic, kurš mūzikas žanrs man līdz šim bijis tuvākais, visērtāk esmu jutusies vokālajā kamermūzikā un kormūzikā. Tikai pēdējos gados esmu ienirusi arī orķestra pasaulē.
Un, kaut arī neesmu tik melodiska kā Bēthovens,
es partitūrās izdziedu katru noti, ko rakstu, lai tā būtu vijolei, čellam vai jebkuram citam instrumentam.
Pat ja esmu ieviesusi kādu netradicionālu paņēmienu, piemēram, šņākšanu kāda instrumenta partitūrā, tad, jau rakstot, pati to arī balsī izšņācu. Dziedamība man ļoti svarīga rakstot arī tādu mūziku, kas nav domāta balsij.
– Ķeraties pie komponēšanas, atnākot iedvesmai, vai arī disciplinējat sevi?
– Gan, gan. Bez disciplīnas nevar, bet iedvesmoties var bezgalīgi. Visproduktīvākie man ir rīti. Kā jau teicu, ausma saista.
