Ingas Gailes prozas tekstos ieskanas Inga Gaile – dzejniece, un valodas ritms, muzikalitāte ir apziņas plūsmas poētikai ļoti būtisks elements. Attēlā: rakstniece uzrunā klātesošos Sieviešu dienas solidaritātes gājiena “Izvēle un brīvība” laikā pie Saeimas nama.
Ingas Gailes prozas tekstos ieskanas Inga Gaile – dzejniece, un valodas ritms, muzikalitāte ir apziņas plūsmas poētikai ļoti būtisks elements. Attēlā: rakstniece uzrunā klātesošos Sieviešu dienas solidaritātes gājiena “Izvēle un brīvība” laikā pie Saeimas nama.
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Romāns kā fantasmagorija. Sandra Ratniece recenzē Ingas Gailes romānu ”Rakstītāja” 1

Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
Nosaukti 8 pārtikas produkti, kuru patēriņš jāierobežo, kļūstot vecākam 32
TV24
“Kāpēc Zelenskis to lietu izspēlēja?” Rajevu pārsteidzis paziņojums par Ukrainā sagatavotajām 14 jaunām armijas brigādēm
Viedoklis
Armands Puče par aktuālo politikā: Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību
Lasīt citas ziņas

Ingas Gailes (1976) romāns “Rakstītāja” – par rakstnieci un aktīvo sieviešu tiesību paudēju Ivandi Kaiju (īst. v. Antonija Lūkina, 1876–1942, pazīstamākais prozaiķes romāns ir “Iedzimtais grēks” (1913)) – ir otrā grāmata, kas sagaidīta apgāda “Dienas Grāmata” sērijā “Es esmu”, kas pieteikta kā prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projekts. Šī sērija piedāvā divus skatpunktus par vienu latviešu autoru (-i) un tādējādi ir lasītājus uzrunājoša un piesaistoša, kā arī uzreiz jāpiebilst – arī rakstniekiem dots vairāk iztēles, interpretācijas, radošā rokraksta reprezentācijas brīvības, jo viņu radītajam tekstam būs pretī literatūrzinātnieka monogrāfija, kas skrupulozi un faktoloģiski precīzi atspoguļos tā vai cita (kopumā 13 latviešu literātu) dzīvi un daiļradi.

Inga Gaile. “Rakstītāja”. “Dienas Grāmata”, 2020.
Inga Gaile. “Rakstītāja”. “Dienas Grāmata”, 2020.
CITI ŠOBRĪD LASA

Divgrāmatu tandēmā par Ivandes Kaijas personību ir Inga Gaile un literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Starp citu, izlasot Ingas Gailes versiju, ar nepacietību gaidu arī Gundegas Grīnumas monogrāfiju, jo šis teksts ir aizraujošs piedzīvojums, kas mudina vēl vairāk iepazīt personības biogrāfiskās un radošās šķautnes.

Izvēle un iemiesošanās

Romāna veiksmes atslēga ir rodama abu Rakstītāju savstarpējā atbilsmē, proti, pārliecībā par sieviešu lomu sabiedrībā. Citiem vārdiem – Ivande Kaija un Inga Gaile katra savā laikā, laikmetā un vietā nenogurstoši reprezentē, izgaismo, atklāj gan publiski, gan literārajos darbos sievietes iekšējo pasauli, izjūtas, jūtas (arī seksualitāti) un tiesības būt sadzirdētai. Inga Gaile priekšvārdā, velkot paralēles ar Ivandes Kaijas laikabiedres Virdžīnijas Vulfas darbu “Sava istaba” (1929), raksta: “Tātad viena lieta, ko es gribēju saprast, – vai Ivandei Kaijai bija “sava istaba” visplašākajā telpas nozīmē, un arī atklāt, kā viņa to meklēja.” (5. lpp.) Jā, idejas virmoja tā laika aprindās, sasniedzot arī mazas tautas. Saskaroties ar pretestību, tomēr arī nebaidīties runāt par tā laika tabu tēmām un niecinošu attieksmi, piemēram, ja runa bija par sievietes seksualitāti. Inga Gaile, šķiet, ne velti ir izvēlējusies romānā izgaismot seksualitātes līniju. Autore raksta: “Romānā rakstu arī par seksualitāti. Jo tā bija svarīga Ivandei Kaijai. Kā arī man šķiet, ka rakstīšana un seksualitāte bieži vien izplūst no viena avota, kurā savienojas emocionalitāte, pārdzīvojumi, vēlme radīt. Mana pieredze arī liecina, ka abas – rakstīšana (sava stāsta stāstīšana) un seksualitāte – ir tās, kuras vara vēlas kontrolēt, radot šķēršļus to brīvai izpausmei.” (5. lpp.)

Un vēl, lai rakstītu par kādas personību, noteikti ir jāiedziļinās tās biogrāfijā. Šīs sērijas vērtība ir meklējama arīdzan apstāklī, ka rakstnieki nenogurstoši ir veikuši pamatīgu izpētes darbu, gan iepazīstot arhīvu materiālus par savu varoņu dzīvi, gan lasot viņu oriģināldarbus. Protams, rūpīgu izpētes darbu veikusi arī Inga Gaile, kura pat iekļāvusi romānā Ivandes Kaijas dienasgrāmatas fragmentus, tos meistarīgi ieplūdinot romānā, jo, kā priekšvārdā raksta autore: “[..] vēlējos dot vārdu tai Ivandes Kaijas daļai, kura sevi, iespējams, cenzēja daudz vairāk nekā es šobrīd sevi.” (6. lpp.)

No beigām uz sākumu

Drosmīgs, bet ļoti atbalstāms sērijas veidotāju lēmums ir sabiedrībai piedāvāt mazāk zināmas autores dzīvesstāstu. Izpētes materiālu arī, salīdzinot ar citu rakstnieku arhīviem, ir krietni mazāk, tādēļ vēl jo vairāk priecē Ingas Gailes lēmums romānu veidot kā vīziju, gandrīz kā reāliju irrealitāti. Romāns sākas ar pēdējiem Ivandes Kaijas dzīves mirkļiem, kad pēc avārijā gūtajām traumām viņa aiziet mūžībā. Šos pēdējos dzīvā ķermeņa apziņas mirkļus Inga Gaile mums piedāvā kā ieslīgšanu fantasmagoriskā pasaulē, un tad katra nākamā nodaļa aizved mūs Rakstītājas arvien tālākā dzīves epizodē, līdz pat bērnības atblāzmai. Tomēr, nē. Romānam ir gredzenveida kompozīcija, un pēdējās lappuses atkal atved atpakaļ uz sākumu – uz slimnīcu un personāla atskārsmi, kas tā ir par “vecenīti”, kā rakstnieci nodēvēja slimnīcas medmāsa Vanda (personvārdu vārdu saspēle, fikcija, iespējams, ar pašas rakstnieces “es”).

Romānam ir vairākdimensiju rakurss. Caur Ivandes Kaijas personības (sievietes / rakstnieces / sievas / mātes / meitas / slimības skartas nespējnieces) prizmu atsegtas femīnās šķautnes, ko autore reprezentē no vairāku sieviešu skatpunkta: Ivandes (rakstnieces), Vandas (medmāsas), Idas (rakstnieces kopējas un Ivandes vīra mīļākās), Aspazijas, Korinnas (kreisi noskaņotās bērnības draudzenes) paralēlās līnijas atklāj femīno attieksmi pret laikmetu, vīriešu (starp citu, Ingai Gailei izdevies radīt ne mazāk spilgtus vīriešu raksturus un atsegt maskulīnā “ego” šķautnes) pārāko attieksmi pret viņām (“Kāpēc viņiem vajadzīgs, lai mēs būtu vārgas un neaizsargātas? Lai viņi paši varētu justies stipri? [..] Vīrietis grib būt laimīgs. Viņš vēlas redzēt, ka sieviete smaida un viņu apbrīno. Viņš kļūst dusmīgs, ja viņa raud. Viņš nespēj saprast, kāpēc viņa raud, ja jau viņš ir tik lielisks.” (159.–160. lpp.)) un arī pašu sieviešu kompleksus un veselības ligas. Inga Gaile ļauj runāt visiem, arī Ivandes Kaijas bērniem. Tieši šie citi skatpunkti kā mozaīkas gabaliņi izveido spilgtu Ivandes Kaijas stāstu.

Reklāma
Reklāma

Dzejnieces rokraksts

Ingas Gailes prozas tekstos ieskanas Inga Gaile – dzejniece, un valodas ritms, muzikalitāte ir apziņas plūsmas poētikai ļoti būtisks elements. Rakstnieces fantasmagorijā apziņas plūsma dara tekstu teji dzejisku vai dzejprozisku. Vienmēr ir uzrunājusi Ingas Gailes dzejproza. Šajā romānā dzejprozas poētikas paņēmieni kā vilkme ievelk tekstā un nelaiž vaļā līdz pēdējai lappusei. Ieskatam nodaļas “Bērni” noslēguma rindas: “Es esmu ieraudzījusi savas meitas acīs nicinājumu. / Es esmu lūgusies. / Es esmu piecēlusies. / Es esmu gatavojusi ēst un klājusi gultu. / Es esmu aizbultējusi durvis. / Es esmu lūgusies. / Es esmu pazīdījusi un pabarojusi bērnus. / Es esmu tikai uz mirkli aizvērusi acis. / Es esmu devusi sev laulības šķiršanu. / Es esmu naktī, tumsā pamodusies un sadzirdējusi kādu balsi sakām man: Marija. / Es esmu sākusi rakstīt. / Es esmu nobaidījusies. / Es esmu.” (166.–167. lpp.)

Ingas Gailes romānu lasot, var izbaudīt dažādas sajūtu gammas, proti, sākot no pretestības, tad izjūtot ievelkošu spēku tekstā, bet, aizverot grāmatu, sev pēcāk atzīt – jā, latviešu literatūra par vienu skaistu literāru darbu ir kļuvusi bagātāka.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.