Foto – Timurs Subhankulovs

Nav svarīgs pat daudzums, bet gan princips, attieksme. 1944. gada 8. augusta kaujās pie Cesvaines gandrīz puse kaujās kritušo sarkanarmiešu bija tie, kurus pēc 20. jūlija mobilizēja Opočkas apkaimē. Sarkanā armija atbrīvoja Opočku; 25. jūlijā mobilizēja tur esošos un pēc 13 dienām šie cilvēki jau bija miruši. Apmācība? Nedēļa! Bet desmit kilometrus uz dienvidiem tādi paši Opočkā mobilizētie ieņēma Madonu, jo tur frontē bija caurums. Panākumus guva ar saltu aprēķinu uzturēt uzbrukuma tempu – negaidīt, neapmācīt, tikai uz priekšu! Ja pretestības nebija, tas darbojās, ja bija – radās līķu kalni. Un tā gadījās visbiežāk. Padomju strēlnieku rotās kājnieki bija tikai “lielgabalu gaļa”. Sarkanās armijas komandieri nebija neizglītoti stulbeņi. Tas bija pragmatisks viņu aprēķins, kā gūt panākumus pret tik efektīvu karaspēku, kāds bija nacistiskajai Vācijai. Taču tāda pieredze vairs nav izmantojama pat mūsdienu Krievijā. Tas ir noiets etaps.

Lasītākie

Kokteilis

Dzimšanas gada pēdējā ciparā slēpjas svarīgs vēstījums – piederība stihijai

TV24

Tavars: “Bailēs no militāriem draudiem pietiekoši situētas ģimenes pieņem lēmumu pārcelties tālāk no iespējamās frontes līnijas”

“Neviens nezina, kā viņu ārstēt…” izmisusi ģimene lūdz sabiedrības atbalstu mazā Roberta ārstēšanai

Lasīt citas ziņas

Karadarbība Ukrainā un Sīrijā parāda, ka kaujas lielākoties vairs nenotiek klajā laukā, bet pilsētās. Kadetiem, ielu kaujas mācot, atgādina arī kādus Latvijas piemērus?

Jelgava ir ģeniāls piemērs! Paldies Dievam, cita tāda Latvijā vairs nav. Par Jelgavu ir ļoti labi ziņojumi un atmiņas, tikai vairs nav pašas tā laika Jelgavas. Ielu kaujās pilsētu nolīdzināja līdz ar zemi un ielu tīkls bija jāzīmē no jauna. Par Liepāju ir tikai varonīgi stāsti. Vēl ir Bauskas gadījums. Padomju puses dokumentā aprakstīts, kā 1944. gadā pašā Bauskā ielu kaujās trijās dienās no 19. augusta līdz 21. augustam sarkanās armijas virsnieku soda bataljons zaudēja 324 cilvēkus. Virsniekus! Tas bija daudz pat sarkanajai armija. Tur bija arī latvieši. Viņi iekļuva pilsētā, taču pēc tam viņus visus tur “aplasīja”. Lai šo pieredzi izmantotu, vajadzētu arī dokumentus par Bauskas brīvprātīgo bataljona un vācu 215. divīzijas rīcību – kur gāja, kur brauca, kur šāva. Tādu nav. Bet būtu interesanti, jo Bauska atšķirībā no Jelgavas saglabājās par spīti ielu kaujām. Varbūt vajag “rakt” citur – viens variants ir Torņakalns un Āgenskalns bermontiādes laikā. Neatkarības karu tik detalizēti neviens vēl nav pētījis.