Šeit bija milži. Kārlis Vērpe vērtē izstādi “Šeit bija milži” 0
Mākslas centrā “Noass” no 15. maija līdz 13. jūlijam apskatāma Laimdotas Malles izstāde “Kāds savāds, garš milzis”.
Nav noslēpums, ka tēli mēdz būt baisi. Viens no salīdzinoši bieži izmantotiem skaidrojumiem no attēlu teorijām tam būtu Zigmunda Freida nemājīguma un izstumtā atgriešanās izpratnes. Tā nu mēs nonāktu pie dvēseles tumšajām dzīlēm, tomēr, manuprāt, šāds solis varētu būt pārsteidzošs.
Vismaz man pieredzē ilgstoši tēli reti kad ir biedējuši, izņemot tipiskās situācijas, vienatnē ejot pa mežu, pārlieku intīmos brīžos, lai par tiem šeit rakstītu, un reiz, makšķerējot veļu laikā, – nepameta sajūta par kādu, kas man mežā klusiņām seko, soļiem ik pa laikam laužot žagarus. Atzīšos, tobrīd bija foreļu liegums un es jutos vainīgs, kas nojausmu par kontakta ar viņsauli pamatotību tikai pastiprināja. Citādi tēli pieredzē ir bijuši dīvaini, kādiem tiem pienāktos būt, bet ne baisi.
Laimdota Malle izstādē “Kāds savāds, garš milzis” man visupirms atgādināja šo tēlu pasaules pamatīpašību. Biedējošais un rotaļīgais ir divi atslēgvārdi, sarunā atklāja māksliniece izstādes idejas labākai izpratnei. “Noasa” apakšstāva telpas pašas par sevi nav diez ko mīlīgas, kā jau kuģa dzelzs iekšas ar robustām konstrukcijām un lūkām.
Atšķirībā no iepriekš šeit redzētajiem citu mākslinieku risinājumiem Malle telpu raupjumam atbildējusi ar liegiem materiāliem.
Pirmajā telpā izvietota gaismas kaste. Tajā lūkojoties, vairākos slāņos redzami nelieli objekti, kas atgādina fosilijas, lauskas, zarus – darināti no līmēm, vaska, ģipša, tie rada caurspīdīgu, drupenu un trauslu iespaidu.
Malle par tiem stāsta kā tēlu nospiedumiem – te koka miza, zivs asaka, falangas astoņiem pirkstiem – varbūt kāda pārcilvēka rokai –, čūskas āda. Sarunā vienojamies, ka objekti ir tēlu ādas, kas novilktas vai nokritušas un liecina par to īpašnieku neseno klātbūtni.
Otrajā telpā skatāmi zīmējumi pēc fotogrāfijām uz organzas auduma un kaņe-pes zīdpapīra. Zīmējums ir tikai viena no darbu veidošanas procesa daļām, pēc tam attēlam attiecīgā fotogrāfija ir uzdrukāta.
Šāds tehniku sajaukums māksliniecei ļauj eksperimentēt ar attēla nozīmēm; vai konkrētā gadījumā paņēmiens paplašina darba izpratnes iespējas vai sašaurina. Turklāt zīmējuma rokdarba ilgstamība un fotoattēla mirklīguma saplūdināšana uzsver, ka redzamas ir gan realitātes kopijas, gan iztēlojumi.
Bildes ir ņemtas no ģimenes arhīva, bet konceptuāli tam nav nozīmes, būtiskas ir redzamās situācijas. Divas meitenes stāv blakus jūras lauvam, tas izstiepies uzspiež buču vienai uz pieres; vairāki grupas portreti, ģimeniskāki un formālāki; ik pa laikam kas patiešām baiss – zemē guļoša meitenīte un blakus viņas galva.
Malle stāstot mierina – galva smaidot, tātad jokošanās.
Spilgts abu atslēgvārdu apvienojuma paraugs. Attēli ir saistoši, jo, patiesi, tajos redzamais atpazīstams ir pamazām. Lielu zivi vīra rokās ieraugu tikai tad, kad māksliniece attēlā iedur ar pirkstu. To, ka noteikti attēli gaumīgi un delikāti iekārtojumā pilda citu izkārto attēlu ēnu lomu, arī pamanīju vēlāk.
Trešajā telpā māksliniece turpina uz “Noasa” interjera vēso vienkāršību atbildēt ar jauniem niansētiem paņēmieniem. Telpas vidū izkārts liels organzas palags, uz kura projicēta mainīga bilde. Sētā kāpjošu puiku saskatu uzreiz, bet putnu tās otrajā pusē – sarunas gaitā. Attēls stāstot par situācijas iesaldētību, puika kāpj un kāpj, un kāpj pēc putna, un tālāk netiek, vienlaikus nolemti un neatlaidīgi.
Izstādi noslēdz iespaidīgs visā ceturtajā telpā izklāts šķidrauts, uz kura zīmēts divu sieviešu un krokodila portrets. Zvērs pieslējies kājās un ar vienu no dāmām tā kā sadevies rokās. Krokodils neesot agresīvs, viņš smaidot, tiecoties līdzināties cilvēkiem.
Malles darbi uzrunā netieši, tādēļ lielākoties pārstāstu redzēto; tie veido nojausmu, domās un iztēlē iekustina neredzamu procesu. Atsaukti atmiņā, tie vēl nepadodas savas jēgas izdibināšanai. Krokodils ir patiešām milzīgs un viņam ir ko pacensties, lai no savas stihiskās, spēcīgās aukstasiņu būtības taptu kaut līdzīgam smalkjūtīgajām dāmām. Es gaidu, kad Malles tēli kādreiz atgriezīsies citā situācijā un par sevi atklās ko vairāk.
