Ekonomika
Bizness

Sēra smaka Kalnciemā. Iedzīvotāji iebilst pret akumulatoru pārstrādes rūpnīcas būvi4

Foto – Artis Drēziņš

Kalnciemā pēc sēra patlaban ož tikai pārnestā nozīmē. Vai odīs tā, ka varēs sajust ar deguniem, vai redzēsim sekas, uzzināsim nākamajos gados. Kalnciems ir bijis muiža, ciems, lauku teritorija, pat pilsēta, tagad pagasts Jelgavas novada sastāvā. Kalnciema centrs patlaban dveš depresiju pēc padomju laika ziedu gadiem, kad te darbojās liels būvmateriālu kombināts un kūsāja ekonomiska dzīvība. Tagad kombināta vietā ir dažas nelielas ražotnes, kas dzīvīgumu nespēj kompensēt. Daudzas ēkas pamestas un sagruvušas. Nelielajām ražotnēm grasās pievienoties vēl viena: nolietotu akumulatoru pārstrādes rūpnīca. Tai pretojas vietējie iedzīvotāji. Kā apgalvo pretestības grupas vadītāji, divu gadu laikā esot savākts 791 paraksts “pret” no aptuveni 2000 kalnciemniekiem (paraksti vākti tikai no pilngadīgiem un tiem, kas fiziski bijuši sasniedzami).

Pret. “Nē!” 
sērskābes lietum!

Cīņu pret rūpnīcas ideju vada Jelgavas novada domes deputāte, juriste, Kalnciema iedzīvotāja Irina Dolgova. Ar viņu un vēl desmit “pret” kustības dalībniekiem tiekos vienā no Kalnciema dzīvokļiem. Ir daudz emociju un bažu. Pašvaldības un investoru virzienā skan apvainojumi nekorektu sabiedrisko apspriešanu rīkošanā pirms diviem gadiem (cilvēki par to minimāli bija informēti, sludinājumi bijuši pašvaldības telpās, laikrakstos, kurus vietējie nelasa, uz dažām namdurvīm), kā saka, pa kluso. Investori melojot un nesakot visu patiesību.

“No 17 domes deputātiem visi trīs no Kalnciema ievēlētie esam pret rūpnīcu, ir tādi, kas svārstās. Pašvaldības vadītājs Ziedonis Caune, kuru kopumā cienu, deputātiem draud: ja nobalsos pret rūpnīcu, bet investori iesūdzēs mūs tiesā un uzvarēs, “pret balsotāji” dabūs maksāt tiesas piespriesto kompensāciju. Taču es nebaidos: man taču ar bērniem te jādzīvo!” saka I. Dolgova. Viņa norāda, ka no plānotās rūpnīcas bijušajā minerālvates ražotnē dzeramā ūdens ņemšanas vieta ciema mājām atrodas aptuveni 300 metru attālumā, tikpat tālu – kultūras nams un tuvākais daudzdzīvokļu nams, divreiz tālāk – bērnunams un skola, 80 metrus – mazdārziņi, nemaz nerunājot par to, ka dažu simtu metru attālumā ir Lielupe, kanāli, dīķi, viscaur augsts ir gruntsūdens, līdzās ir ceļš, pa kuru ikdienā pārvietojas cilvēki un transports.

Bijusī Kalnciema poliklīnikas galvenā ārste, tagad pensionāre Ņina Kaļiņina atceras laikus, kad Kalnciemā ražoja ķieģeļus un minerālvati: “Cilvēki no kaitīgām vielām mira kā mušas, daudz slimoja ar vēzi, sirds un asinsvadu slimībām. Mēs zinām, kas ir kaitīga ražošana, un negribam to vairs piedzīvot, vēlamies nomirt dabīgā nāvē. Latvijā ir tik daudz nomaļu vietu, kur taisīt šādas rūpnīcas, īpaši Latgalē, bet – nē! – vajag durt tieši Latvijas sirdī, pie Lielupes un netālu no Jūrmalas. Mēs būtu ar mieru sadzīvot ar jebkuru normālu rūpnīcu: cukura, gaļas, čipsu.”

Kundze arī norāda atšķirību starp padomju un šiem laikiem: tad cilvēki paši labprātīgi izlēma doties uz dzīvi Kalnciemā un strādāt rūpnīcā, tagad rūpnīca nāk pie viņiem un tāpēc ļaudīm ir visas tiesības protestēt.

“Kalnciemam apkārt ir purvs, no kura izdalās metāns. Tā jau grūti elpot. Tagad rūpnīca izdalīs sēru, pievienosies skābeklis. Kas tur kopā sanāk? Sērskābes lietus!” pārliecināta pensionēta siltumtehniķe Raisa Andrejeva.

“Mūs mēģina pārliecināt, ka rūpnīca atbildīs visiem Eiropas standartiem. Es Kalnciemā strādāju vienā tādā Eiropas standartu ražotnē: sienas plānas, sajūtas kā šķūnī. Ja tāda būs arī akumulatoru pārstrādes rūpnīca, tad tās būs šausmas!” savu attieksmi skaidro šuvēja Gaļina Bušmane.

Pret rūpnīcu iestājas arī bijušais kalnciemnieks, tagad rīdzinieks, Rīgas Stradiņa universitātes farmācijas doktors Pāvels Sudmalis: “Uz papīra tas, kādu ietekmi uz vidi prognozē investori, izskatās labi, bet prakse liecina, ka reāli vienmēr ir sliktāk. Turklāt pašu kaitīgāko – 65 tonnas sēra dioksīda izmešu gada laikā – nevar noslēpt arī investori. Šie izmeši ir pamats skābajiem lietiem, kas skars ne tikai Kalnciemu, bet arī visu apkārtni.”

65 tonnas sēra dioksīda ir daudz vai maz? Kā noskaidroju Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā, 2013. gadā Latvijas stacionārie komerciālie objekti (tie lielākoties ir katlu mājas un rūpnīcas) saražoja 600 tonnas sēra dioksīda izmešu. Cik ir kopējo sēra dioksīda izmešu Latvijā, par 2013. gadu datu vēl nav, bet 2012. gadā tie bija 2410 tonnas (ieskaitot mājsaimniecības, transporta līdzekļus, mazās katlumājas u. c.). Interesanti, ka Ministru kabineta noteikumi pieļauj ik gadu gaisā Latvijā palaist 101 000 tonnu sēra dioksīda.

Kā paskaidroja Vides dienesta uzraudzības departamenta kontroles uzraudzības daļas vadītājs Andris Roska, teorētiski šādas 600 tonnas gadā varētu saražot viena liela Latvijas katlumāja, ja to kurina ar mazutu vai akmeņoglēm, bet tagad praksē tas nenotiek, jo tiek izmantots lētāks un videi draudzīgāks kurināmais. Kas attiecas uz iespējamo rūpnīcu Kalnciemā, patlaban notiek tās vērtējuma uz vidi dokumentu kārtošana Vides pārraudzības valsts birojā, kas ir tāds kā vidutājs starp uzņēmējiem un Vides dienestu. Kad šis vērtējums nokļūs Vides dienestā, tam 90 dienu laikā būs jālemj: vai no vides viedokļa rūpnīcu drīkst vai nedrīkst būvēt.

Pretinieku nometnē iestājies arī Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis. Viņš šā gada 19. septembrī parakstījis vēstuli, ko sagatavojusi Jūrmalas pilsētas domes Attīstības pārvaldes vides nodaļa un nosūtījusi Vides pārraudzības valsts birojam un Jelgavas novada pašvaldībai, – tajā tiek paustas bažas par projekta ietekmi uz Lielupi un apkārtējiem ūdeņiem, kas var ietekmēt arī Jūrmalas ļaudis.

Par. “Jā” modernai mazpilsētai!

Valentīns Toleiķis

Krietni mazāk atbalstītāju, viņi arī klusāki, ir “par” nometnei, toties viņi šajās dienās īsteno ideju par biedrības “Attīstība Kalnciemā” dibināšanu. Viņu priekšstāvis ir atvaļinātais Latvijas armijas majors Valentīns Toleiķis.

“Sākumā es arī biju skeptisks par šādas ražotnes nepieciešamību Kalnciema centrā, arī tāpēc, ka dzīvoju centra daudzdzīvokļu mājā, netālu pie ūdens ir vasaras mājiņa, patīk makšķerēt tīrā ūdenī, ne sērskābes dīķos… Taču, iepazinies ar projektu, izmantojis iespēju ar investoru sagādātu autobusu apmeklēt divas nolietotu akumulatoru pārstrādes rūpnīcas Polijā, sapratu, ka velns nav tik melns, kā viņu mālē. Žēl, ka no sagādātā autobusa ar 48 vietām to izmantojām tikai pieci kalnciemnieki, bet iespēja bija braukt ikvienam. Polijā pie rūpnīcām arī ir ūdens, cilvēki dzīvi un makšķerē, koki zaļi. Kalnciems ar ekoloģiju vien neizdzīvos. Esam zaudējuši pilsētas statusu, daudz cilvēku aizbraukuši, bet viņi varētu palikt un strādāt šeit. Ja rūpnīca būs atbilstoša Eiropas tehnoloģijām, nekā slikta nebūs. Kad nekas nenotiek, cilvēki jūtas neapmierināti un aizmirsti, kad kaut kas sāk notikt un atrodas cilvēki, kas var sakopt pamesto rūpniecisko zonu, atkal ir slikti un daļa ļaužu pat nemēģina ieklausīties un saprast. Es gribu dzīvot mūsdienīgā mazpilsētā, kur ir gan darba vietas, gan atpūtas iespējas,” saka V. Toleiķis.

To, ka rūpnīcas projektam savākušies tik daudz pretinieku, V. Toleiķis skaidro ar I. Dolgovas politiskajām aktivitātēm, vēlēšanos iekļūt Saeimā no “Saskaņas” saraksta, kas viņai tomēr neizdevās.

“Mēs, “par cilvēki”, taisni otrādi, nogaidījām, lai pāriet vēlēšanu trakums, lai neviens nepārmet mums politiskas intereses, un biedrību dibinām tagad,” norāda V. Toleiķis. Bet parakstu “pret” tomēr ir daudz. “Bet kā tie iegūti? Spekulējot ar emocijām. Zinu ģimenes, pie kurām aģitatori gājuši pat trīs reizes, un, ja vēl neklausa, tad saka: ja neparakstīsieties, kā uz ielas varēsit cilvēkiem acīs skatīties? Man tādas metodes nav pieņemamas.”

Kalnciema pagasta pārvaldnieks Ilmārs Andersons ir lakonisks: “Esmu par likumīgu attīstību, ja tiek ievērotas visas normas.”

“Neilgi pirms idejas par šo rūpnīcu Kalnciema pagastā pabeidzām teritorijas plānošanu. Iedzīvotāji nebija aktīvi, neviens rūpnieciskajā zonā negribēja redzēt smilšainu pludmali. Tagad sāk protestēt. Pret ko? Pret to, ka uzņēmēji, ievērojot likumdošanu, iesniedza dokumentus pašvaldībā un sākuši aktivitātes rūpnieciskajā zonā, ieguldījuši tur līdzekļus. Protams, cilvēki ir mani vēlētāji, man viņos jāieklausās, taču jādomā arī par attīstību un darba vietām,” skaidro Z. Caune. Viņš arī norāda, ka likumdošana neaizliedz būvēt rūpnīcu par spīti iedzīvotāju protestiem, ja vien tiek ievēroti visi valsts likumi un Eiropas Savienības normas. Līdz šim investori visu ievērojuši. Protams, pašvaldības deputātu pozitīvs balsojums nepieciešams. Par to, ka negatīva balsojuma dēļ uzņēmēju rosinātā tiesas ceļā “pret balsotājiem” var nākties segt ieguldījumus topošā rūpnīcā, Z. Caune savus kolēģus deputātus patiešām esot brīdinājis. Latvijā šādi precedenti jau esot bijuši.

Neparasti, ka kategoriski par rūpnīcu ir vides žurnāliste Anitra Tooma, kas pazīstama ar savu nesaudzīgo attieksmi pret tiem, kas vēršas pret dabu: “Tracis ir nevietā. Biju aizbraukusi uz Poliju un redzēju akumulatoru pārstrādes rūpnīcas: smaku nav, trokšņi mazi. Apkārtējie ļaudis bija neizpratnē, kad vaicājām, ko viņi domā par šo rūpnīcu kaitīgumu. Daudz vairāk viņus satrauc mēbeļu ražotnes, no kurām nāk smakas. Liekulīgi pret rūpnīcām cīnīties tiem, kas paši izmanto akumulatorus: vai nu savos auto, vai braucot ar sabiedrisko transportu, vai pat pērkot preces veikalos, kurus taču apgādā automobiļi ar akumulatoriem! Ceļojumā uz Poliju kopā ar investoriem autobusā pavadīju trīs dienas – inteliģenti Latvijas krievi, kuri kopā ar bērniem dzīvo Liel­upes krastā. Vai viņi paši sev kapu raks? Turklāt jaunos ražošanas objektus ļoti uzpasē. Tā ka kalnciemniekiem nevajadzētu pretoties dzīvības iepūšanai šobrīd mirušā miestā.”

Taps Eiropas standartu rūpnīca

Kas tad ir šie inteliģentie krievi? Jurijs Harlamovs un Deniss Uļjanovs, kuru vadītā SIA “Metalekspo” Rīgā jau 20 gadus nodarbojas ar metāllūžņu tirgošanu, pārstrādā ar modernām tehnoloģijām elektrokabeļus, mēnesī savāc ap 300 – 500 tonnām akumulatoru, kurus pārdod citu valstu pārstrādes rūpnīcām. 
Un uzņēmējiem ir radusies ideja Latvijā izveidot pašiem savu akumulatoru pārstrādes rūpnīcu. Viņi izrēķinājuši: ja vecos akumulatorus no Latvijas izved, apgrozījums ir 8 – 9 miljoni eiro, ja pārstrādā uz vietas – ap 16 miljoniem eiro plus 50 darba vietas. Latvijā ik gadus tiek nolietots ap 10 000 tonnām dažāda veida akumulatoru. Rūpnīcas jaudas tiek plānotas par trešdaļu lielākas – daļu akumulatoru varētu ievest no Lietuvas, kur akumulatorus pārstrādā daļēji, un no Skandināvijas, kur rūpnīcām pietrūkst jaudu. Zemes gabala, ēku pirkšanā un sakārtošanā Kalnciemā, dažādos papīra darbos ieguldīts 100 000 eiro. Kopējās plānotās rūpnīcas izmaksas: līdz 9 miljoniem eiro. Ieguldīs pašu naudu, atbalstu sola divas bankas, cer uz Eiropas Savienības projektu naudu.

Kāpēc izvēle kritusi uz Kalnciemu?

“Diemžēl Latgale ir par tālu. Lai ekonomiski rūpnīca atmaksātos, to nepieciešams uzbūvēt ne tālāk kā 50 kilometrus no Rīgas, kurā un ap kuru akumulatorus visvairāk lieto. Rīgā zeme rūpnīcai maksā dārgi – prasa miljonu. Tā nonācām līdz Kalnciemam. Tur ir ēkas – vecas, tomēr renovējamas, ceļš, elektrība, gāze, ūdensvads. Gājām uz pašvaldību, runājām. Un mums atļāva sākt darboties. Jau iesniedzām dokumentus uz 200 lappusēm Vides pārraudzības valsts birojā. Tos atdeva atpakaļ precizējumiem. Drīz atkal iesniegsim un ap gadu miju ceram uz pozitīvu rezultātu. Tad balsos pašvaldības deputāti. Ja balsojums būs pozitīvs, sāksies projektēšanas darbi. Viss atbilstoši likumiem, normām un vismodernākajām tehnoloģijām. Žēl, ka Kalnciema iedzīvotāji negrib īsti mūsos ieklausīties. Bet mēs esam gatavi runāt, braukt, vest uz līdzīgām Eiropas rūpnīcām, ja tik ir gribētāji,” noieto un gaidāmo ceļu iezīmē J. Harlamovs, bet skumji piezīmē, ka ir grūti sarunāties, ja cilvēki draud nomētāt ar Molotova kokteiļiem…

Rūpnīcas kaitīgums?

“Kā autoceļam, lielai katlu mājai, kooģenerācijas stacijai. Somijā šādas rūpnīcas, arī papīru un minerālvati ražo ezeru krastos – un dabai nekas. Jo ir modernas tehnoloģijas un liela kontrole. Un tas būs arī mums. Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur nav šādas rūpnīcas. No vecajiem akumulatoriem iegūtais svins un plastmasa aizies atpakaļ rūpniecībā, no sērskābes paliks pāri ūdens, kā arī ģipsis, kas kopā ar sārņiem tiks vests uz atkritumu poligoniem. Starp citu, šobrīd daļu akumulatoru entuziasti pārstrādā arī mājas kārtībā, lai svinu pārdotu. Tā aptuveni 40% svina aiziet zudumā (rūpnieciski – ap 2%), bet sārņi un sērskābe tiek vienkārši izlieta zemē,” norāda D. Uļjanovs.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ekonomika
Palielina atbalstu ģimeņu mājoklim. Valsts garantiju varēs saņemt atkārtoti 1
2 dienas
LE
LETA
Ekonomika
Jūnijā turpinājās patēriņa cenu lejupslīde
3 dienas
LE
LETA
Ekonomika
Apmēram 2000 “Sadales tīkla” klientu Saulkrastos, Zvejniekciemā un Skultes pagastā traucēta elektroapgāde
3 dienas

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 5 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
9 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Ģenētiski mūsu visu saknes ir zemē, nevis bruģī 1
5 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 1
10 stundas