Iekārtas evakuētas, korpusi sagrauti vai izdemolēti. Kas pēc kara palīdzēja atdzimt leģendārajam “Kuzņecovam”? 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 100 gadiem Latvijas valdības sēdē tika pieņemts lēmums izsniegt porcelāna un māla trauku ražošanas sabiedrībai “M. Kuzņecovs” 1,5 miljonu Latvijas rubļu kredītu “mašīnu, malkas un dažādu materiālu iegādāšanai”.
Tajā pašā reizē valdības kredītu darbības atjaunošanai saņēma arī Rīgas cementa fabrika Podragā un Juglas papīrfabrika, turklāt pēdējai piešķīra pat 4 miljonus rubļu.
Šo fabriku, tāpat kā daudzu citu pirms Pirmā pasaules kara slavenu Rīgas uzņēmumu, stāsts bija tipisks – iekārtas 1915. gadā evakuētas uz Krieviju, tukšie korpusi vairāk vai mazāk sagrauti karadarbībā vai izdemolēti, speciālisti izklīduši pa pasauli.
Ja īpašniekiem juku laikos izdevās palikt dzīviem un atgriezties Latvijā, tad parasti darbu tiem bija jāsāk teju no nulles, ņemot kredītus pie valdības vai ārvalstu bankās. Daudzi tā arī rīkojās, un uzņēmumi atdzima.
Leģendārajam “Kuzņecovam”, kura vietā Latgales priekšpilsētā šobrīd paceļas iepirkšanās un izklaides centrs “Akropole”, bija visas iespējas jau toreiz nogrimt aizmirstībā. Ražotnes korpusi 1920. gadā bija drupās.
Taču, padzirdot par Rīgas fabrikas vadītāja Mihaila Kuzņecova atgriešanos no Krievijas, pie viņa bija devusies bijušo fabrikas strādnieku delegācija ar lūgumu atjaunot ražošanu.
Te jāņem vērā, ka kopš 19. gadsimta vidus “Kuzņecovs” bija ass, ap kuru griezās liela daļa Maskavas “forštates” iedzīvotāju dzīve. Maizi tur pelnīja veselas ģimenes.
Ņemot vērā uzņēmuma nozīmību, Mihails Kuzņecovs bija vērsies pie tirdzniecības un rūpniecības ministra Andreja Bērziņa ar palīdzības lūgumu. Tas netika liegts, un uzņēmuma mūžs pagarinājās vēl par nepilniem simts gadiem.
