1853. gada 18. janvāris. Dzimis Latviešu ortogrāfijas celmlauzis Kārlis Mīlenbahs 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 170 gadiem Kandavas pagasta mežsarga ģimenē piedzima latviešu valodnieks un literatūrzinātnieks, viens no mūsdienu latviešu ortogrāfijas pamatlicējiem, 1908. gadā izveidotās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Ortogrāfijas komisijas priekšsēdētājs Kārlis Mīlenbahs – pirmais, kurš zinātnisku latviešu valodas izpēti izvirzīja par savas dzīves pamatuzdevumu. “Mīlenbaha lingvistisko uzskatu pamatā ir tēze par valodas nepārtraukto attīstību un mainību,” Nacionālajā enciklopēdijā par viņu raksta Ina Druviete. Valodniecība bija Mīlenbaha mūža aicinājums, jo ar to viņš sāka aizrauties vēl ģimnāzijas laikā Jelgavā 19. gadsimta 70. gados, pēc tam padziļinātāk pētniecības principus studējot Tērbatas universitātē, kur apguva klasisko filoloģiju.
Valodnieka maizes darbs bija skolotāja amats dažādās skolās, taču paralēli tam viņš radīja latviešu valodniecības terminoloģiju, pētīja un popularizēja izloksnes, cīnījās par jauno ortogrāfiju (tā uzvarēja tikai Latvijas valstiskuma apstākļos) un pret aizgūtu vārdu un teicienu ievazāšanu valodā, kopā ar Jāni Endzelīnu sagatavoja pagājušā gadsimta 20.–30. gados izdoto fundamentālo “Latviešu valodas vārdnīcu”, uzrakstīja ap 100 dažādu valodniecībai veltītu rakstu. Tiesa, ne visi Mīlenbaha ieteikumi iedzīvojās.
Nominatīvu viņš, piemēram, bija ieteicis dēvēt par “vārduli”, ģenitīvu par “attieculi”, datīvu par “virzuli”, akuzatīvu par “papilduli”, lokatīvu par “vietuli”, vokatīvu par “saukuli”. Laikabiedri apgalvoja, ka viņam piemitusi gluži intuitīvas dzimtās valodas pareizuma izpratne, tajā pašā laikā viņš nav centies uzspiest jaunievedumus, kuri varbūt teorētiski bija pareizi, taču īsti neatbilda dzīvajā valodā sastopamajam. Tāpēc viņš arī nav bijis aizrautīgs jaunvārdu darināšanā un daži pat uzskatījuši, ka Mīlenbahs valodu vienkāršo.
