Šī Eiropas valsts klusām pāriet uz 4 dienu darba nedēļu, kļūstot par darba revolūcijas pionieri 0
Nīderlande kalpo kā labs piemērs tam, kādas priekšrocības un kompromisi nāk līdzi saīsinātam darba laikam.
Četru dienu darba nedēļas piekritējiem gandrīz nav problēmas, kuru šī ideja nevarētu atrisināt – vai vismaz mazināt. Darba izdegšana? Atzīmēts. Dzimumu nevienlīdzība? Atzīmēts. Bezdarbs? Atzīmēts. Oglekļa emisijas? Arī atzīmēts.
Pretinieki gan redz vienīgi problēmas: mazāku ekonomisko izlaidi, uzņēmumu konkurētspējas kritumu, pārpildītus publiskos pakalpojumus, vājāku darba ētiku.
Taču, nevis strīdēties par šīm prognozēm vai ķidāt atsevišķu uzņēmumu izmēģinājumu rezultātus, vērts palūkoties uz valsti, kura jau ir nogājusi šo ceļu daudz tālāk, nepievēršot lielu pasaules uzmanību.
Nīderlandē ir visaugstākais nepilnas slodzes darba līmenis starp OECD valstīm.
Vidējais darba stundu skaits nedēļā cilvēkiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem ir tikai 32,1 – īsākais Eiropas Savienībā, liecina “Eurostat”.
Turklāt kļūst arvien biežāk, ka pilnas slodzes darbinieki sadala darba stundas četrās dienās, nevis piecās, skaidro Berts Kolīns, ekonomists Nīderlandes bankā “ING”.
“Četru dienu darba nedēļa ir kļuvusi par ļoti, ļoti ierastu lietu,” viņš atzina. “Es pats strādāju piecas dienas, un dažreiz saņemu pārmetumus, ka to daru!”
Viss sākās ar sievietēm
Nīderlandē ilgi valdīja tradicionālais “vīrietis – apgādnieks” modelis, līdz sievietes 1980.–2000. gados arvien vairāk iesaistījās darba tirgū nepilnas slodzes darbos. To veicināja arī nodokļu un pabalstu sistēma. Ar laiku šāda darba kārtība normalizējās, un nepilnas slodzes darbus arvien biežāk sāka izvēlēties arī vīrieši, it īpaši, kad ģimenē parādījās bērni.
Vai tas kaitē ekonomikai?
Nīderlandes piemērs liecina, ka runas par “ekonomisku pašnāvību” ir pārspīlētas. Neskatoties uz īsākām darba stundām, Nīderlande ir viena no bagātākajām ES ekonomikām pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. To nodrošina augsta produktivitāte uz darba stundu un liels nodarbināto īpatsvars – 82 % darbspējīgo iedzīvotāju 2024. gada beigās bija nodarbināti (salīdzinājumam: Lielbritānijā 75 %, ASV – 72 %, Francijā – 69 %).
Īpaši augsta nodarbinātība ir sievietēm, turklāt cilvēki Nīderlandē arī aiziet pensijā salīdzinoši vēlu. Tas nozīmē, ka problēma nav slinkumā – darbs vienkārši tiek citādi sadalīts iedzīvotāju vidū un visas dzīves garumā.
Tomēr tas nav atrisinājis dzimumu vienlīdzības jautājumu. Lai arī arvien biežāk bērniem ir tā saucamā “tēta diena”, kad tēvs uzņemas rūpes par bērniem, sievietes joprojām daudz biežāk strādā nepilnu slodzi. Turklāt, lai gan nepilnas slodzes darbs Nīderlandē nenozīmē zemu atalgojumu vai nedrošu nodarbinātību, tas joprojām bremzē sieviešu karjeras iespējas. OECD ziņojumā 2019. gadā secināts, ka Nīderlandei slikti veicās vairākos dzimumu līdztiesības rādītājos – piemēram, tikai 27 % vadītāju bija sievietes, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem OECD.
Izaicinājumi izglītībā un aprūpē
Ekonomika cieš arī no darbaspēka trūkuma, īpaši tādās nozarēs kā izglītība. Skolotāju trūkums rada apburto loku – jo mazāk skolotāju, jo haotiskāks un neprognozējamāks skolu darbs, un tas apgrūtina vecākiem iespēju strādāt pilnas slodzes darba nedēļu.
Tomēr arī šeit nav vienkārša risinājuma. Ja visi strādātu piecas dienas nedēļā, tad būtu vajadzīgs krietni vairāk bērnu un vecu ļaužu aprūpētāju, jo mazāk cilvēku varētu parūpēties par savām ģimenēm paši.
Kolīna skatījumā, Nīderlande teorētiski sevi ierobežo, strādājot mazāk stundu. Tomēr viņš piebilst: “Es arī nevēlētos ieteikt distopisku sabiedrību, kur visi strādā vairāk nekā korejieši, tikai tāpēc, lai pieaugtu IKP.”
Nīderlandes pieredze kopumā rāda, ka četru dienu darba nedēļa nav ne paradīze, ne katastrofa. Tā nav ātrs ceļš uz ekonomikas sabrukumu, bet arī ne brīnumlīdzeklis. Galvenais secinājums – darbu iespējams organizēt dažādi, un viss atkarīgs no kompromisiem, kurus sabiedrība ir gatava pieņemt ekonomikas un dzīves kvalitātes labad.
Un, runājot par dzīves kvalitāti – bieži aizmirsts, bet ļoti nozīmīgs arguments ir tas, ka bērni Nīderlandē regulāri ierindojas kā laimīgākie bagāto valstu vidū.
