“Šie cilvēki nav auguši vakuumā…” Vēstures skolotāja atklātais stāsts par darbu Rīgas 13.vidusskolā 1
LA.LV septembra sākumā jau vēstīja par spriedzi Rīgas 13.vidusskolā, kad darbinieki masveidā rakstīja atlūgumus. To, ka skolā pastāv dziļas problēmas, apliecina arī vēstures skolotāja Edvarta Krusta publicētās pārdomas “Facebook”. Arī viņš pametis darbu Rīgas 13. vidusskolā, norādot uz nopietnām problēmām gan pārejā uz izglītības apgūšanu latviešu valodā, gan uz, iespējams, negodīgu skolas vadītāja atlases konkursu. Viņa skatījumā darba vide bijušajā krievu skolā atstāj smagnēju nospiedumu.
Skolotājs, kurš šogad otro reizi savā dzīvē uzņēmies mācīt skolēnus, pēc neilga laika nolēma darbu tomēr pārtraukt. Kā iemeslus viņš min gan skolēnu latviešu valodas zināšanas, gan darba atmosfēru skolā. Atgādināsim, ka pavisam nesen Rīgas 13. vidusskolā darbu sāka jaunā skolas direktore – Saeimas deputāta Oļega Burova meita Inna Burova.
Turpinājumā lasiet vēstures skolotāja pausto!
“Dažādu apstākļu dēļ šogad jau otro reizi dzīvē uzņēmos skolotāja svarīgos pienākumus, tomēr, brīvas gribas vadīts, no tiem nesen atteicos. Lai arī starp abām pieredzēm tik vien kā četri gadi, jāatzīst, ka pēdējā bija ļoti atšķirīga. Iespējams, ka esmu nedaudz aizspriedumains pret jauno paaudzi, taču tai neizdevās radīt labi domājošu cilvēku iespaidu. Gluži pretēji. Nav ne jausmas, kā pusaudzim piecpadsmit gadu vecumā izdevies izspraukties caur visiem izglītības kvalitātes filtriem, ja viņš acīmredzami mācāms lasīt vai uzrakstīt savu vārdu bez kļūdām arī šādā vecumā. (..)
Tā sagadījās, ka nonācu “bijušajā” krievu skolā – nu jau skandalozajā Rīgas 13. vidusskolā. Šī pieredze diemžēl apliecināja manas bažas par t.s. “vienoto skolu” jeb izglītību tikai latviešu valodā. Nākas atzīt, ka pakāpeniskā pāreja uz izglītību tikai latviešu valodā nav izdevusies sekmīgi, jo absolūti visās klasēs, ar kurām strādāju, vairumā gadījumu skolēnu latviešu valodas zināšanas ir nepietiekamas mācību procesa nodrošināšanai.
Jāatgādina, ka pāreja uz latviešu valodu tika uzsākta jau 2023. gadā. Un neba tā, ka pirms tam šajās skolās latviešu valoda netiktu mācīta. Tātad iespējams novērot, vai nu sistēmiskas problēmas pārejā, piemēram, mazspējīgus un netalantīgus skolotājus, vai arī apzinātas attieksmes veidotu uztveri, kas izpaužas “kam man to valodu vajag?” jautājumā kā no šo skolu pedagogu, tā arī no pašu bērnu un viņu vecāku puses. Diemžēl šādas atziņas dzirdamas no pašiem skolēniem. Un tas var pārsteigt tikai naivos, jo šie cilvēki nav auguši vakuumā, bet gan savu vecāku un “ģedušku” vērtību, un attieksmju mantojumā. Jāatzīst, ka Latvijas valsts 35 gadus pēc neatkarības turpinājusi okupācijas seku uzturēšanu, pagarinot sabiedrības saspīlējuma izaicinājumus vismaz vēl vienai paaudzei.
Šīs skolas ir kā laika kapsulas, kurās var izjust to atmosfēru, kas Latvijā pastāvēja pirms 4. maija. Tāpēc nebrīnieties, ja virsrakstos lasāt, ka Latvijas skolās strādā daži simti skolotāju, Krievijas un Baltkrievijas pilsoņi, vai arī Valsts valodas centrs rīko pārbaudes šajās skolās, pārbaudot skolotājus, nevis skolēnus…”
Ieraksta turpinājumā vēstures skolotājs pa punktiem uzskaitīja, kāpēc nolēma neturpināt darbu Rīgas 13.vidusskolā.
“1. Ņemot vērā informatīvajā telpā (medijos un sociālajos tīklos) izskanējušās liecības, faktus un norišu atspoguļojumus, kas saistīti ar rīkoto konkursu par vakanto Rīgas 13. vidusskolas direktora amatu, uzskatu, ka darba attiecību turpināšana jaunas direktores pakļautībā nozīmētu atbalstīt iespējams negodīgi īstenotu konkursu. Pēc publiskajā vidē iegūstamās informācijas iespējams izdarīt secinājumus par hipotētisku politiskās korupcijas klātbūtni konkursa norises gaitā. Proti, lēmums par jauna skolas vadītāja apstiprināšanu pamatots nevis ar iespējami labāko rezultātu skolas attīstībā, bet, kā noprotams, labāko rezultātu apstiprinātā kandidāta labumam. Lai arī līdz šim neesmu sastapis jauno direktori tete-a-tete, tāpēc nevaru spriest par kundzes vadības spējām un atsakos izdarīt jebkādus nopēlumus šajā jautājumā, tomēr iespējams izdarīt pirmos secinājumus par potenciālo skolas attīstības kursu, kas ar, kā liecina publiski atrodamā informācija, varētu atšķirties no izglītības nozares stratēģiskā mērķa nodrošināt latvisku izglītības vidi.
2. Lai arī ilgstoša politiskā spiediena dēļ trīsdesmit piecus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas beidzot īstenots lēmums par pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā, mani kā pedagoga veiktie novērojumi, kas balstīti darba pieredzē, liecina, ka šī pāreja notiek nepilnvērtīgi, turklāt to pavada nesapratne un vēlmes pēc īstenošanas trūkums kā no pedagogu, tā arī no skolēnu un viņu ģimeņu puses. “Bijušās krievu skolas” nekļūs latviskas, ja skolas arī turpmāk veidos pēc etniskā principa. Vairums skolēnu nāk no krievu un/vai krievvalodīgo ģimenēm, attiecīgi skolā izveidots tāds skolēnu sastāvs, kurā neatliek vietas latviešu valodai. Diemžēl šīs vietas nav arī dzirdētās pedagogu un skolēnu sarunās. Lai arī nacionālajam faktoram pedagoģiskās attiecībās nevajadzētu atvēlēt pārāk lielu vietu, atzīstu, ka man kā latvietim darba atmosfēra šķiet pārāk apgrūtinoša, to iespējams salīdzināt ar donkihotisku cīņu pret vējdzirnavām.
Šie cilvēki, kurus Latvijas izglītības sistēma cenšas veidot par Latvijas patriotiem, nav auguši tukšā vidē, vakuumā, un ir savu senču vērtību atspoguļojums, kur, kā šķiet, viena no vērtībām ir necieņa pret Latvijas valsts valodu.
3. Diemžēl skolēnu valodas barjera ir pārāk liela, līdz ar to nav iespējams īstenot kvalitatīvu un pilnvērtīgu mācību procesu. Šis jautājums ir jāaktualizē augstākas vadības līmeņos, jo patiesās skolēnu zināšanas mācāmā priekšmeta ietvaros ir ārpus kritikas robežām. Paši skolēni atzinuši, ka neuztver stāstīto. Tāpēc retorisks jautājums, kādēļ skolēns, kurš deviņus gadus apgūst latviešu valodu, bet jau divus gadus mācās tikai latviešu valodā, uzstāj uz krievu valodas lietošanu mācību stundās? To kompensē prasība ikviena mācību priekšmeta skolotājam būt arī latviešu valodas skolotājam, taču tas notiek uz pamatpriekšmeta upurēšanas rēķina. Taču atrasties klasē ar domu, ka uzdāvināšu skolēnam sekmīgu vērtējumu, lai man miers un alga kabatā, neļauj sirdsapziņa pret labi padarītu darbu.
4. Visbeidzot, daži, pavisam īsi secinājumi par izglītības satura kvalitāti, kurus neizvērsīšu, jo tie neattiecas uz galveno uzteikšanas iemeslu. Manuprāt, sociālo zinību priekšmets tik tālu, cik tas attiecas uz skolēna rakstura veidošanu un iekšējās pasaules attīstīšanu, ir absolūti bezjēdzīgs. Es ierosinātu šim priekšmetam atvēlētās mācību stundas nodot latviešu valodas un literatūras skolotājiem, mudinot skolēnus lasīt Eiropas kultūras lādes lieliskākos daiļliteratūras pieminekļus, kas ir pārpilni ar izcilu raksturu piemēriem, cilvēkiem izšķirošos brīžos, karā, attiecībās, ģimenē, skaidro, kas ir skaistais, labais, cēlais, varonība, neglītais un ļaunais. Sabiedrība ir aizmirsusi lasīšanas audzinošo spēku. Dodiet pusaudzim izlasīt Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni” vai Ersnta Jinga “Tērauda viesulī” un pavisam noteikti ir daudz lielāka iespēja, ka viņš taps par stingrāku raksturu un labāku cilvēku nekā pēc sociālo zinību stundām, kurās skolotājiem jāskaidro, kas ir temperaments, kā tas izpaužas un kā atšķirt dažāda rakstura cilvēkus. Par sociālo zinību un vēstures apvienošanu daudz amata brāļu-vēsturnieku jau izteikušies, tāpēc to nekomentēšu.”
Vērts aizdomāties, vai šīs problēmas beidzot tiks risinātas? Vai arī paliks, kā atsevišķu pedagogu rūgtās pieredzes stāsti…
