“Situācija tikai pasliktināsies.” Kāpēc 2026. gads var kļūt liktenīgs Putinam 0
Karš pret Ukrainu ilgst jau tikpat ilgi kā Padomju Savienības militārā kampaņa Otrajā pasaules karā, taču par līdzvērtīgiem panākumiem šobrīd nav runas.
Kamēr Krievijas armija karā pret Ukrainu iestigusi pozīciju cīņās, ASV demonstrē ātras un precīzas militārās operācijas, bet Krievijas ekonomika turpina vājināties.
Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam 2026. gads varētu kļūt vēl sarežģītāks. Pastāv pamatotas aizdomas, ka ir vairāki faktori, kas var piespiest Kremļa vadītāju iesaistīties reālās miera sarunās.
2026. gads Putinam iesācies neveiksmīgi
Šis gads Putinam ir sācies īpaši slikti. 11. janvārī karš Ukrainā sasniedza 1418. dienu – tieši tik ilgi ilga Padomju Savienības karadarbība Otrajā pasaules karā, saskaņā ar padomju terminoloģiju. Šajā laikā Staļina armijai izdevās ieņemt Berlīni, kamēr pašreizējie Kremļa sasniegumi izskatās ievērojami pieticīgāki.
Pēdējā gada laikā Krievijas spēki ieņēmuši mazāk nekā 1% Ukrainas teritorijas. Ja situācija saglabāsies līdzšinējā tempā, Krievijai būs nepieciešams vēl vismaz gads, lai sasniegtu Doņeckas apgabala administratīvās robežas un nodibinātu kontroli pār teritorijām, kuras Putins min kā savus miera nosacījumus.
Maduro sagūstīšana – trieciens Krievijas armijas tēlam
3. janvārī ASV spēki ātri un efektīvi aizturēja Venecuēlas diktatoru Nikolasu Maduro un viņa sievu, radot vēl vienu triecienu Krievijas militārajam tēlam un demonstrējot Maskavas vājumu.
“Amerikāņu spožie panākumi, izmantojot Venecuēlu kā piemēru tam, kā patiesībā izskatās “īpašā militārā operācija”, vēl vairāk demoralizē krievus – gan parastos pilsoņus, gan eliti.
Kontrasts starp amerikāņu militāro un izlūkdienestu efektivitāti un Krievijas struktūru neefektivitāti ir pārāk acīmredzams,” norādījis krievu politiskais analītiķis Abass Galjamovs.
Situāciju Kremlim vēl vairāk sarežģī fakts, ka Maduro tika uzskatīts par vienu no Maskavas tuvākajiem sabiedrotajiem.
Naftas tankkuģa pārtveršana – vēl viens sāpīgs trieciens
Vēl viens trieciens Putinam sekoja 7. janvārī, kad ASV pārtvēra sankcionētu Krievijas naftas tankkuģi netālu no Islandes, neraugoties uz to, ka kuģi pavadīja Krievijas flote.
Šis incidents uzskatāmi parādīja, ka Krievijas militārā klātbūtne vairs negarantē drošību pat saviem stratēģiski nozīmīgajiem kuģiem.
Kozaka reformu plāns un plaisas Kremlī
Putina pozīcijas vēl vairāk sarežģī iekšpolitiskie procesi. Viņa ilggadējais sabiedrotais Dmitrijs Kozaks, kurš nesen atkāpās no amata saistībā ar karu Ukrainā, kādā ietekmīgā Krievijas medijā atklāja vērienīgu reformu plānu.
Krievijas politikas eksperts Oļegs Ivanovs dokumentu raksturoja kā pārsteidzoši drosmīgu: “Būtībā tā ir programma galveno valsts institūciju dziļai pārveidei, kas paredzēta, lai reaģētu gan uz globālajiem, gan iekšpolitiskajiem izaicinājumiem.”
Lai gan Putins joprojām spēj apklusināt kritiķus, ir vērts atcerēties, ka 2022. gada februārī viņš nebija vienīgais Drošības padomes loceklis, kurš brīdināja par iebrukuma sekām.
Karš Krievijai izmaksā pārāk dārgi
Neapmierinātība pieaug pat to cilvēku vidū, kuri iepriekš atbalstīja karu. Karš pret Ukrainu Krievijai ir kļuvis ārkārtīgi dārgs. Saskaņā ar izdevuma “The Economist” datiem, laika posmā no 2025. gada sākuma līdz oktobra vidum karā nogalināti vismaz 100 000 Krievijas karavīru.
Tradicionālā frontes līnija faktiski vairs nepastāv – to aizstāj tā dēvētā “nāves zona”, kur droni abās pusēs padara līdz pat 80% tehnikas un personāla nefunkcionējošu.
2025. gadā Krievijas militārie izdevumi sasniedza aptuveni 15,5 triljonus rubļu – piecas reizes vairāk nekā 2021. gadā. Šie skaitļi neietver okupēto Ukrainas teritoriju uzturēšanas izmaksas un sociālos pabalstus karavīriem un viņu ģimenēm.
Tikmēr ieņēmumi no naftas un gāzes eksporta 2025. gada novembrī samazinājās par 34% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Lai segtu rekordlielo budžeta deficītu – aptuveni 72 miljardus ASV dolāru jeb 2,6% no IKP, varas iestādes no 1. janvāra paaugstināja PVN no 20% līdz 22%.
Šis lēmums tieši skāra iedzīvotājus, palielinot dzīves dārdzību un vēlmi redzēt kara beigas. Dati liecina par krasu sabiedrības noskaņojuma maiņu – ja 2024. gada decembrī 37% atbalstīja kara turpināšanu, tad gadu vēlāk šo viedokli pauda vien 25%, kamēr 67% iedzīvotāju atbalstīja miera sarunas.
Augstās procentu likmes un stingrā monetārā politika faktiski paralizējušas investīciju vidi. Pat Kremlim lojālais oligarhs Oļegs Deripaska publiski dalījās ar Krievijas laikraksta redakcijas rakstu, kurā asi kritizēta valdības nespēja radīt normālu investīciju klimatu. Turklāt elites neapmierinātību pastiprina arī privāto kontu bloķēšana Eiropas bankās.
Sabiedrotie un oligarhi Putinam rada spiedienu
8. janvārī Maskava stingri noraidīja Eiropas un Ukrainas iniciatīvu par miera uzturēšanas kontingenta izvietošanu, lai nodrošinātu pamieru. Tajā pašā naktī Krievijas armija uzsāka spēcīgu triecienu Ļvovas apgabalam, atkārtoti izmantojot hiperskaņas ballistisko raķeti “Orešņik”.
Tomēr, neskatoties uz režīma spēju apspiest protestus ar represijām, Putins nevar bezgalīgi karot bez sava tuvākā loka atbalsta. Ja ASV turpinās nodrošināt Ukrainai efektīvus līdzekļus cīņai pret droniem un raķetēm, Kremlis var nonākt situācijā, kurā kara nogurušie sabiedrotie un ar tiem saistītie oligarhi piespiedīs Putinu piekrist miera sarunām Ukrainai pieņemamos nosacījumos.
Britu militārais eksperts Gamišs de Bretons-Gordons uzskata, ka miera līgums ar Ukrainu šobrīd ir labākais scenārijs Krievijai, jo situācija tikai pasliktināsies.
Kremlis drīzumā var saskarties ar kritisku resursu un personāla trūkumu, un brīdī, kad uz fronti sāks masveidā sūtīt Maskavas un Sanktpēterburgas eliti, oligarhu vidū var sākties atklātas diskusijas par kara jēgu.
Augstas inflācijas un procentu likmju apstākļos Krievijas kara mašīna var apstāties ātrāk, nekā Kremlis šobrīd ir gatavs to atzīt.
Raksts sagatavots pēc ārzemju preses materiāliem.
