Var teikt, ka Jupiters ir arī neizdevusies zvaigzne. Ja tā masa, kura veido vairāk nekā 300 Zemes masas jeb apmēram 1/1000 Saules masas, būtu tikai ap 30 reižu lielāka, šīs planētas centrā, kur spiediens pašlaik ir 60 miljoni atmosfēru, bet temperatūra “tikai” 25 000 ˚C, šie lielumi sasniegtu tādas vērtības, ka sāktos kodoltermiskā reakcija – ūdeņraža pārvēršanās hēlijā, un tad mūsu Saules sistēma būtu dubultzvaigžņu sistēma. Tomēr izrādās, ka arī pašlaik Jupiters izstaro kosmiskajā telpā divas reizes vairāk siltuma, nekā saņem no Saules. Tiesa, tas gan notiek tādēļ, ka Jupiters lēnām, cilvēka mūža laikā pilnīgi nemanāmi, saspiežas sava smaguma spēka iedarbībā, atbrīvojot smaguma spēka enerģiju, nevis kā zvaigznēs, pateicoties kodolreakcijām.
Tā kā Jupitera iekšienē ir ļoti liels strāvu vadošs metāliskā ūdeņraža slānis un tas arī ātri rotē ap asi, tam ir no planētām visspēcīgākais magnētiskais lauks, tā magnetosfēra ir kādas simts reizes lielāka par Zemes magnetosfēru. Līdz ar to tā tuvumā radiācijas joslas ir daudz spēcīgākas nekā Zemes apkārtnē, un tas ir bijis nopietns šķērslis visām automātiskajām stacijām, kuras ir pētījušas Jupiteru tā tiešā tuvumā.
Jupiteram, tāpat kā visām milzu planētām, ir pamatīga pavadoņu sistēma, kas viena pati būtu atsevišķa raksta vērta. Interesenti nedaudz var iepazīties ar šiem pavadoņiem un to izpēti mūsu Astroavīzes 2002. gada laidienā M. Krastiņa rakstā “No vulkānu pelniem līdz zemledus okeānam”. Šoreiz tikai atzīmēsim, ka lielākos no Jupitera pavadoņiem Jo, Eiropu, Ganimēdu un Kalisto var ieraudzīt pavisam nelielā tele-skopā vai pat binoklī un tos atklāja vēl Galilejs. Tie ir tik lieli, ka, ja riņķotu ap Sauli, varētu pretendēt uz planētas statusu. Pēdējos gados, pateicoties starpplanētu staciju lidojumiem, visu laiku tiek atklāti arvien jauni milzu planētu pavadoņi un šobrīd to skaits pārsniedz 60.
Salīdzinājumam minēsim, ka vēl 1996. gadā izdotajā I. Vilka mācību grāmatā “Astronomija vidusskolām” minēti tikai 16 Jupitera pavadoņi… Tāpat kā visām milzu planētām, Jupiteram ir arī gredzens. Atšķirībā no visiem labi zināmā Saturna gredzena tas gan ir tik plāns, ka to atklāja tikai 1979. gadā, pateicoties kosmiskās stacijas “Voyager” lidojumam. Tas sastāv no sīkiem akmentiņiem un puteklīšiem un ir tikai kādus 100 kilometrus biezs. Tas ir arī daudz tumšāks nekā Saturna gredzens, jo nesatur ūdens ledu. Taču arī šis gredzens, tāpat kā Saturna gredzens, patiesībā ir vesela sarežģīta gredzenu sistēma.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
