Skerco – akordeonam un klavierēm 0
Ksenija Sidorova. Latvijā dzimusī Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas absolvente. Meitene ar akordeonu, kura izpelnījusies ne tikai starptautiskas balvas, bet ieguvusi arī 2012. gada Latvijas Lielo mūzikas balvu par izcilu sniegumu, kopā ar orķestri “Sinfonietta Rīga” atskaņojot igauņu komponista Erki Svena Tīra opusu – koncertu akordeonam un orķestrim “Prophecy”.
Viņas nu jau otrais albums “Fairy Tales”, kuru akordeoniste ieskaņojusi kopā ar BBC Velsas nacionālo orķestri un diriģentu Klārku Randelu, iznācis jau pērn. “Pasaku” ieraksts saņēmis spožas atsauksmes arī ārpus Latvijas, kritiķiem arvien uzsverot domu, ka Ksenija Sidorova ir piešķīrusi akordeonam plašākus apvāršņus, nekā ierasts, to vedot lielās mūzikas plašumos, projām no ierobežotās tautasmūzikas vides.
Akordeonistes repertuārā ir gan klasiķu – Mocarta, Baha, Mendelszona, gan arī Šnitkes, Berio un citu laikmetīgās mūzikas autoru opusi vai to pārlikumi akordeonam. Instrumenta sākotnējā saistība ar tautasmūziku, tās sadzīvisko vitalitāti un vienkāršību – vai tā būtu Francijas deju grīda vai argentīniešu tango kafejnīca, vai pagājušā gadsimta 50. gadu optimistiskās vieglās mūzikas atskaņas – Ksenijas Sidorovas interpretācijās arvien iegūst dziļu un vispārinātu izteiksmi. Viņas temperaments, neizmērojamais spēles prieks, toņa ekspresīvā dinamika, mākslinieces dabiskā muzikalitāte un tehniskā virtuozitāte ir kvalitātes, kas klausītāju aizrauj un neglābjami fascinē.
Tā tas notiek arī “Pasakās” – neparasti krāsainā ierakstu albuma programmā, kurai nosaukumu devis čehu komponista Vāclava Trojana vairākdaļu koncerts (vai koncertsvīta), kas ieskaņots kopā ar BBC Velsas orķestri, demonstrējot pasaku filmām raksturīgās 20. gs. 50. gadu stila pērles. Kopumā albuma programmā dominē skaņdarbi akordeonam solo (vai pārlikumi akordeonam) stilistiski visai plašā amplitūda no klasikas un laikmetīgās mūzikas līdz tango. Moškovska “Spāņu kaprīze”, Grīga Holberga svīta, Mendelszona Skerco no “Sapņa vasaras naktī”, krievu komponista Pjotra Londonova skerco tokāta, Artjoma Vasiļjeva īpašais veltījums Ksenijai Sidorovai “Who’s the puppet?” (2008) un citi ieskaņojumā ietvertie skaņdarbi ieved neparasti dzīvīgā, pulsējošā, kontrastiem pilnā brīnumu pasaulē.
Kā brīnums pie Latvijas (un starptautiskajām) mūzikas debesīm uzmirdzējusi arī jaunās pianistes Aurēlijas Šimkus (dz. 1997) parādīšanās. Tobrīd, kad vācu kompānijā ieskaņots pianistes pirmais albums, kam likts nosaukums “Scherzo”, viņai bija tikai piecpadsmit gadu, taču Vestarda Šimkus mazā māsa jau tobrīd apliecināja sevi kā augošu un spilgtu personību, kuras pašiegremdē un meklējumos virzītais ceļš vedis uz Šūmaņa Otro klaviersonāti, Bēthovena Astoņpadsmito klaviersonāti (“Medības”) un Lista skerco un maršu.
Tā ir bezgala sarežģīta programma, par kuras vienotājelementu ir izvēlētas skaņdarbu ciklos ietvertās “Scherzo” daļas. Skerco žanrā iekodētais pirmgrauds – joks – laika un evolūcijas gaitā nereti ir ieguvis gluži citas nokrāsas. Arī emociju nepastāvīgumu, kontrastainību, kas nereti liek nojaust cilvēka būtnes dziļumos patvērušās sāpes. Niansēti daudzveidīgs ir mūziķes priekšnesums. Aurēlijas Šimkus centieni tvert koncepcijas, kuru viedums jau ir klātesošs visos pianistes (un producentu) izvēlētajos skaņdarbos, neliek vilties. Viņas interpretācijas liek vien brīnīties, no kurienes jaunajā pianistē tik daudz brieduma, jo tehniskā varēšana un virtuozs spožums nebūt nav vienīgās kvalitātes, kas nošķir veiksmīgu ierakstu no ne tik veiksmīgiem radošiem mēģinājumiem. Lai arī dažu labu Aurēlijas piedāvāto klasikas lasījuma niansi varētu apstrīdēt, ieraksts rada ļoti pārliecinoša, oriģināla, saistoša un daudzsološa pieteikuma iespaidu. Savdabībā, dziļumā, mierā un sportiska drudža diktēto mūzikas biznesa noteikumu ignorancē slēpjas viņas lielākais spēks un pievilcība.
