“Tas turpinās pārāk ilgi”. Itāļu kultūras tūrisma uzņēmējs un poļu aktrise – par kovida pieredzi savās valstīs 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” turpina rakstu sēriju, kurā uzrunājam spilgtas ārzemju kultūras personības, lai noskaidrotu, kā viņi un kultūras nozare kopumā pašlaik pārdzīvo vīrusa otro vilni un kāds ir valsts sniegtais atbalsts.
ITĀLIJA: gaidot pēckrīzes uzplaukumu
Iepriekšējā, plaši kritizētā Itālijas valdība 2020. gada nogalē apstiprināja 600 līdz 1000 eiro ikmēneša atbalstu kultūras, tūrisma un atpūtas nozaru darbiniekiem. Ar šādu žestu valdība vēlējusies palīdzēt “šķērsot tuksnesi».
“Itālijai ir svarīgi ieguldīt kultūrā. Pēc pandēmijas apmeklējot Itāliju, cilvēkiem būs liela vēlme piedzīvot skaistumu un kultūru. Visnopietnākās krīzes piedāvā vislielākās iespējas. Mums ir jāpārvar šis posms, sagaidot izaugsmes periodu, kura labā mums visiem ir jāstrādā kopā,” uzsvēris arī tagadējais Itālijas kultūras ministrs Dario Frančeskīni.
ROBERTO KAPRANO, kultūras ceļojumu vietnes “www.walkitalytours.it” īpašnieks: “Nevienam nebūs pārsteigums, ja teikšu, ka 2020. gadā mūsu visu paradumi krasi mainījās. Lielākā daļa manu viesu ir ārvalstu tūristi, un visi iecerētie ceļojumi simts procentu apjomā tika atcelti. Vienīgais, kas vasarā saglabājās, bija pārgājieni ar pašmāju ceļotājiem, bet, tā kā vietējie cilvēki nevēlas organizētas ekskursijas, tās drīzāk varētu nosaukt par mazām pastaigām.
Tagad ir 2021. gada marts, sākusies vakcinācija un ar katru dienu vairāk ceru, ka mani viesi atsāks rezervācijas un apciemos Itāliju.
Dzirdēts, ka esot manīti kādi tuvo kaimiņvalstu autotūristi.
Ievērojamais spāņu rakstnieks Fernando Aramburu savā romānā “Dzimtene” ir teicis: “Komēdija gūst panākumus karu, pandēmijas un bada laikos”, un es piekrītu šādam tagadnes vērtējumam. Tomēr kopumā esmu optimistiski noskaņots, jo ceru, ka pēc stingrā izolācijas laika atkal uzplauks tūrisma aktivitātes.
Domāju, ka turpmāk tūristi vairāk interesēsies par “pieredzes tūrismu” nevis parastajām ekskursijām gidu pavadībā. Cilvēki vairāk vēlēsies izprast “esperire” (latīņu valodā – “izmēģināt”), iegūt pieredzi un viņiem vairs nepietiks vienkārši skatīties un klausīties gidu stāstījumā. Pēdējos gados šādus ceļojumus jau biju sācis organizēt, ceļotājiem patīk klausīties vietējo stāstos un tikties, piemēram, ar bijušo kinorežisoru, kurš tagad ir vīna darītavas īpašnieks Toskānā.
Esmu novērojis, ka ceļotājus aizrauj seni stāsti, piemēram, viens no brīnišķīgākajiem kultūras ceļojumu aprakstiem ir angļu 19. gadsimta ceļotājas Marijas Deivijas grāmatas par Sardīniju. Mūsdienu ceļotāji brīžam sagaida, ka viss izskatīsies gluži tāpat kā 19. gadsimta beigās!
Es nedomāju, ka pagājušais gads man ir sagādājis vilšanos tāpēc, ka esmu itālis, ka dzīvoju valstī, kura pandēmijas sākumā tika vissmagāk skarta. Šī ir globāla pandēmija, un mums visiem ar to ir jāsadzīvo. Biju noraizējies, kad nupat februārī nomainījām valdību – ne tāpēc, ka būtu bijis īpašs iepriekšējās atbalstītājs, bet man likās, ka komandas maiņa krīzes vidū var apdraudēt visu sistēmu. Tomēr jaunā valdība, kuru vada Mario Dragi, bijušais Eiropas Centrālās bankas prezidents, šķiet laba un ļoti pragmatiska.
Lai izdzīvotu, ir svarīgi būt elastīgam un spēt sadzīvot ar neprognozējamu scenāriju. Tas nenozīmē pasivitāti, bet gan spēju kādu laiku “nopauzēt”. Mans vectēvs Frančesko Itālijas dienvidos pārdzīvoja divus pasaules karus un, cik atceros, bija viens no viesmīlīgākajiem cilvēkiem. Viņš nomira 99 gadu vecumā.
Atceroties to, mums, kas dzimuši jau pēc kara, nevajadzētu padoties dzīves grūtībām.
Pēc Otrā pasaules kara beigām mums ir bijuši vairāk nekā septiņdesmit miera gadu, un šis ir pirmais globālais izaicinājums, ar kuru saskaramies. Nepārvērtējams atspaids pandēmijas laikā ir sociālie tīkli. Ir ļoti svarīgi līdzsvarot fiziskās aktivitātes un tās pie rakstāmgalda, tāpēc regulāri skrienu, esmu ieguvis vairāk laika lasīt. Taču man ļoti pietrūkst īstu tikšanos ar cilvēkiem. Virtuālās attiecības būtu jābaro ar klātienes attiecībām. Bet – tās atgriezīsies!”
POLIJA: tas turpinās pārāk ilgi
Pagājušajā gadā kopējais kultūras budžets Polijā bijis 869,6 miljoni eiro. Tiesa, tāpat kā daudzviet citur, arī Polijā valdības cīņu ar Covid-19 pandēmiju ir pavadījuši skandāli, tostarp par finansējumu kultūras atbalstam. Viens no skaļākajiem skandāliem izcēlās novembrī, kad it kā labi iecerētais atbalsts mākslinieku zaudēto ienākumu kompensēšanai tika kritizēts, jo “piešķirtas lielākas summas noteiktiem mūzikas žanriem, piemēram, “disco polo”, ko iecienījusi valdība”.
Atbalsts piešķirts par proporcionāli zaudētajiem ienākumiem un, kā rakstīja žurnālists Andžejs Stankevičs, dot “miljonus miljonāriem” ir “neloģiski un nepieklājīgi”. “Protams, šīs zvaigznes pandēmijas dēļ zaudēja miljonus, taču viņu bankas kontos jau bija miljoni. Ir skumji, ka (kultūras) ministrs joprojām nesaprot, kādā krīzes situācijā atrodas mūsu valsts.”
KATARŽINA KRŽANOVSKA, Krakovas Nacionālā Vecā teātra aktrise: “Poļi kā tauta jau gadiem ilgi ir bijuši sašķelti. Šobrīd mums ir ļoti slikta valdība, kura netiek galā ar pandēmiju… Sākumā mēs visi šuvām maskas un palīdzējām vecākiem cilvēkiem, iepirkāmies. Bet tas turpinās pārāk ilgi.
Cilvēki ir izmisuši, nervozi, nomākti. Daudzi ir zaudējuši darbu. Iedzīvotāji ir spiesti cīnīties par vakcīnu saņemšanu.
Šajā grūtajā laikā mūsu valdība ieviesa gandrīz pilnīgu abortu aizliegumu. Tas bija vienīgais notikums, kas tiešām apvienoja tautu, ielās protestēt devās desmitiem tūkstošu cilvēku. Pandēmijas laikā iedzīvotājiem nebija bailes no vīrusa, mēs baidījāmies zaudēt brīvību…
Mūsu teātrī ik pēc divām nedēļām tiek organizēti visu darbinieku kovidtesti. Ja kādam atrod pozitīvu rezultātu, teātris katru reizi tiek slēgts uz desmit dienām. Šī situācija līdzinās “amerikāņu kalniņiem” – nedēļa darbā, tam seko vairāk nekā nedēļa karantīnā. Tā jau ir bijis daudzas reizes.
Cerot spēlēt jaunajā sezonā, mēs rīkojam mēģinājumus, strādājam pie jaunām izrādēm. Pēc dažām dienām es piedalīšos koncertā, kurā varēs būt klātienes auditorija – puse no zālē ierastā. Protams, ja neviens nesaslims …Tā būs tikšanās ar skatītājiem pēc ļoti ilga pārtraukuma, bet parasti es katru mēnesi spēlēju tik daudzās izrādēs.
Man liekas, ka teātris bez skatītājiem, tiešsaistes teātris ir bezjēdzīgs. Es arī jūtu, ka katra pandēmijas diena mani attālina no teātra. Mani nomāc doma, it kā es vairs nespētu spēlēt …Man ir grūti tikt galā ar pandēmijas laiku. Par laimi, mūsu teātrī ir labs direktors, kurš rūpējas, lai mūsu algas būtiski nesamazinātos.
Esmu Kultūras ministrijas finansētā Nacionālā teātra aktrise, tāpēc man maksā pat tad, ja strādāju maz, man ir noteikta alga. Ārštata kultūras darbinieki ir dramatiskā situācijā – viņi ir kļuvuši par kurjeriem, piegādā pārtiku, strādā par apkopējiem. Valsts viņus neatbalsta.
Es sapņoju, ko darīšu pēc tam, kad pandēmija beigsies: ceļošu, aizbraukšu no šīs valsts. Un vēl no patversmes adoptēšu divus kaķus un suni.
Vairs nevaru pagulēt naktī, tāpēc no rīta guļu ilgāk. Bieži pārāk daudz gatavoju ēdienu, par daudz smēķēju un dzeru, pavisam maz runāju. Es kļūstu vecāka, pelēcīgāka, liekas, it kā man nekas nav vajadzīgs. Esmu bēdīga, man pietrūkst cilvēku. Man pietrūkst vecāku.
Es baidos no ciešanām. Baidos nomirt vientulībā, bez atvadām no saviem mīļajiem. Baidos par savas meitas nākotni. Baidos, ka manas jaunības pasaule ir pazudusi uz visiem laikiem un vairs nekad neatgriezīsies.”
