Sociālo mediju karš 37
Raivis Šveicars, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sociālie mediji nav tikai vietnes, kur pavadīt brīvo laiku, skatoties smieklīgus kaķu un jaunu recepšu video, vai tērzēt ar draugiem. Dažādi globāli notikumi pierādījuši, ka tie ir galvenie kanāli, pa kuriem ceļo dezinformācija – Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā tam ir labākie piemēri. “Facebook”, “TikTok”, tviteris u. c. populārākie sociālie mediji daudz apspriestu notikumu laikā kļūst par dezinformācijas perēkli, no kura ir teju neiespējami izvairīties. Kā atpazīt viltus ziņas, ko darīt, tās pamanot, un kāda ir dezinformācijas ietekme uz sabiedrību?
Kad vēl tikai gatavojos šā raksta tapšanai, biju iedomājies izveidot sociālo mediju viltus ziņu atpazīšanas ceļvedi, bet, jo dziļāk rakos dezinformācijas piemēros un jo vairāk runāju ar medijpratības ekspertiem, jo skaidrāks kļuva tas, ka nav tāda viena visaptveroša ceļveža, kas varētu kalpot par perfektu vairogu dezinformācijai. Vēl pirms pāris gadiem tādu noteikti varētu izveidot, bet šobrīd, kad sociālo mediju algoritmi strādā tikai un vienīgi par labu dezinformācijas satura radītājiem un kad strauji apritē ienāk mākslīgā intelekta ģenerēta dezinformācija, šāds ceļvedis ļautu apzināt vien aisberga redzamo daļu.
Ceļveža vietā vairāk būtu jākoncentrējas uz katra sociālā medija darbības pārzināšanu un jaunāko dezinformācijas risku apzināšanu. Šobrīd pat šķietami patiesa informācija var būt maldinoša, ja to ietērpj citā kontekstā vai iesaistītas t. s. “deepfake” jeb dziļviltojuma tehnoloģijas.
Kritiski jāvērtē pilnīgi viss
Konteksts, iespējams, ir svarīgākais faktors informācijas analizēšanā. Tieši kontekstu kara laikā cenšas iespaidot Krievija, mēģinot uzturēt mītu, ka Ukrainā nevis notiek karš, bet miermīlīga specoperācija un Ukraina visus sociālajos medijos redzamos video un foto iestudē. Tā norāda “IREX” Baltijas Medijpratības programmas Latvijas Universitātē (LU) vadītāja un medijpratības eksperte Klinta Ločmele. Viņa min, piemēram, fotogrāfijas, kurās redzams, kā grimē kādu ar asinīm nošķiestu aktieri – kaut gan foto bijis no filmēšanās laukuma 2020. gadā, Krievija to izmantojusi savām vajadzībām, uzsverot, ka šādi tiekot grimēti ukraiņu karavīri.
Tāpat viņa aicina kritiski izvērtēt arī tos videomateriālus, kuros uzstājas šķietami uzticamu profesiju pārstāvji, piemēram, zinātnieki un ārsti vai citi eksperti, runājot par tēmām, kas skar viņu profesiju. “Pandēmijas laikā redzējām, cik populāri kļūst video ar cilvēkiem ārsta virssvārčos un ar dažādiem ārstu atribūtiem. Realitātē šie cilvēki stāstīja nepatiesas, nepierādītas aplamības par pandēmiju un vakcināciju. Liekas, ka tādam cilvēkam taču nevar neuzticēties, bet nekad nevaram zināt, vai stāstījums nav iestudēts un safabricēts.”
Ločmele norāda: agrāk medijpratības nodarbībās stāstījusi, ka grūti ir nošaut greizi, ticot aculieciniekiem un šķietamiem informācijas pirmavotiem, bet tagad informācijas vide ir tā mainījusies, ka arī viņiem ne vienmēr var ticēt. “Bija “Facebook” ieraksts par došanos vakcinēties ar piekabinātu attēlu ar cilvēka kāju, kas izskatījās gangrēnas skarta. Meklējot attēlu internetā, kļuva skaidrs, ka tas uzņemts Skotijā un tam nav saistības ar Covid-19. Tobrīd vakcinācijas tempi bija lēni, daudzi šaubījās un šāda dezinformācija vēl vairāk cilvēkos sēja šaubas,” norāda Klinta Ločmele.
Kopumā viņa norāda, ka ir nevis jāseko noteiktam dezinformācijas atpazīšanas plānam, bet sev jāuzdod pāris jautājumu – kāpēc ieraksts veikts? Kāds ir tā nolūks? Vai tikai informēt vai mērķis var būt kāds cits? Īpaši kritiski esot jāskatās uz emocionālajām ziņām un virsrakstiem. Kaut gan mums šķiet, ka tādi virsraksti mūs nespēj ietekmēt, tie dažkārt spēj izsaukt emocijas, un tieši to vēlas dezinformācijas satura radītāji.
Savukārt Vidzemes Augstskolas rektore, medijpratības eksperte Agnese Dāvidsone sarunā sacīja, ka medijpratība ir jākopj un jāattīsta, to nevar salīdzināt ar riteņbraukšanu, ko var nepraktizēt gadiem, bet pēc īsas iemaņu atsvaidzināšanas var bez problēmām atsākt braukt. Medijpratība esot jākopj, jo informācijas aprite ļoti strauji attīstās. Dāvidsone iesaka ticēt t. s. faktu pārbaudītājiem un no viņiem mācīties to, kā tiek dekonstruēta informācija, lai saprastu, kā atpazīt patiesību, pārspīlējumus, nepatiesību un to jau izmantot tālākai informācijas analīzei.
Atzīsti kļūdu un to paskaidro
Ko darīt, ja tomēr esat iekritis dezinformācijas valgos? Kaut gan situācija ir ļoti slikta, tālākā rīcība ir samērā vienkārša. Kāpēc situācija ir slikta? Var taču vienkārši atcelt dalīšanos ar ierakstu vai video – kur problēma? Problēma ir tajā, ka ļaunums jau būs nodarīts. Sociālo mediju algoritmiem jāpanāk, lai jūs ar ierakstu dalāties – vienalga, tā ir ticama informācija vai dezinformācija. Algoritmiem ir vienalga, vai jūs ziņu gribēsiet vēlāk izdzēst. Mirklī, kad ar ierakstu dalāties, to redz visi jūsu sekotāji. Ja tie dalās ar jūsu saturu, tad informācija nonāk vēl tālāk, ķēdei potenciāli turpinoties nebeidzami. Kad pēc pāris stundām ierakstu dzēsīsiet, neviens sekotājs to nepamanīs, bet dezinformācijas ziņa viņu prātos paliks gan.
Labākā darbība šajā sliktajā situācijā ir vai nu jauns ieraksts sociālajā medijā ar paskaidrojošu tekstu, vai arī ieraksta atkārtots retvīts arī ar paskaidrojošo tekstu, norādot radušos situāciju, kāpēc tā radās un ko darīt, lai tā vairs neatkārtotos. Šādi ieraksti pie jūsu sekotājiem nonāks. Maz ticams, ka šāda ieraksta popularitāte pārspēs dalīšanos ar kādu kliedzošu un sensacionālu ziņu, bet, ja kaut vienam šis gadījums liks aizdomāties un kļūt kritiskāk domājošam, to jau varēs uztvert kā mazu uzvaru. Diemžēl ne visiem pietiks dūšas atsaukt nepatieso informāciju savos sociālajos medijos, bet tā būtu pareizā pieeja.
Cenšas iedarbināt ātro un maģisko domāšanu
Ikviens, kam ir bijusi saskare ar cilvēku, kas dalās ar nepārbaudītu, maldinošu informāciju, zinās teikt, ka saruna ar šo cilvēku ir ļoti sarežģīta un centieni viņu pārliecināt mainīt savas domas lielākoties nevainagojas ar panākumiem, pat ja viedoklis ir labi argumentēts.
LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes pētnieks, dezinformācijas un informācijas uztveres eksperts Mārtiņš Priedols uzskata, ka jebkuru cilvēka viedokli var mainīt, bet noteikti ne ar pārliecināšanu. “Viena no izplatītākajām kļūdām ir ar kādu runāt un teikt – nu padomā loģiski! Šādas frāzes un norādes uz to, ka otra cilvēka viedoklis ir nepareizs, tikai un vienīgi sabotē tālāku komunikāciju. Tā vietā būtu nepieciešams uzklausīt otru, censties izprast un nedomāt pretargumentus. Meklēt kopīgo un bez pārliecināšanas stāstīt, kā situāciju var saskatīt no citas puses. Protams, ne vienmēr tas nesīs augļus, bet noteikti biežāk nekā centieniem pārliecināt.” Jāsaprot: tas, ka kāds cits uzskata, ka informācija ir maldinoša, nenozīmē, ka otra puse to tā uztver. Jo īpaši gadījumos, ja ieraksts apstiprina viņa viedokli vai pārliecību par kādu tēmu, tādējādi nodrošinot sajūtu, ka ne tikai viņš tā domā, bet arī citi.
Arī Agnese Dāvidsone uzsver, ka daudz ko nosaka neapzinātas reakcijas uz informāciju. “Arvien vairāk triku ar mums nospēlē smadzenes. Neapzināti mēs vairāk pamanām to, kas saskan ar mūsu pārliecību. Nav tā, ka esam pilnīgi neitrāli, jo mums ir jau iepriekšējas zināšanas un bieži sanāk vēlreiz apstiprināt iepriekšējo pārliecību.”
Priedols norāda, ka kritiskā domāšana un medijpratība ir burvīgas prasmes, lai neuzķertos uz dažāda veida maldinošu informāciju, taču šīs prasmes strādā tikai tad, ja tās netiek lietotas selektīvi. “Realitātē gandrīz ikkatrs spēj kritiski izvērtēt informāciju, atrast tajā kļūdas un argumentēt, kādēļ tā ir maldinoša, ja tā ir pretrunā esošajam viedoklim. Pie ļoti emocionāla satura arī drīzāk nostrādā ātra, intuitīva domāšana nekā lēna, izsvērta un analītiska. Ja, piemēram, kāds apdraud manu piederību kādai grupai, aizskar vai citādi pārkāpj subjektīvi nepieņemamas normas, ļoti ātri var tikt pieņemts lēmums par to, ka tas sakrīt ar manu viedokli un ir patiesība. Un paralēli maldinoša informācija patiesi var būt tik kvalitatīvi sagatavota, ka grūti, pat iedziļinoties, pateikt, ka tie ir māņi. Var minēt neskaitāmus piemērus, kad arī ļoti kvalitatīvi un uzticami mediji ir nejauši publicējuši viltus ziņas – savulaik tas bija “meteorīts”, kas it kā nokritis Salacgrīvā, bet nesenākie piemēri saistīti ar informāciju par “Čūsku salu” vai kāda cilvēka nāvi. Un tādu gadījumu ir ļoti daudz.”
Par ātro un lēno domāšanu runāja arī A. Dāvidsone, norādot, ka to savulaik īpaši izcēla Nobela prēmijas laureāts Daniels Kārnemans. Ātrā instinktīvā domāšana darbojas, plaši informāciju neanalizējot, bet analītiskā domāšana liek apstāties un padomāt. Dezinformācija cenšas ierosināt tieši ātro domāšanu, izmantojot skaļus virsrak- stus un šokējošus video. “Gribam ar to uzreiz dalīties, jo tas mūs satrauc. Bet to “iztrenēt” ārā diemžēl nevar, tā strādā mūsu smadzenes,” saka Vidzemes Augstskolas rektore.
Klinta Ločmele, runājot par informācijas uztveri, pieminēja arī maģisko un racionālo domāšanu. Ja cilvēks nonācis informācijas burbulī, kur regulāri pie-ejams jauns sazvērestības teoriju pārpilns saturs ar emocionāliem argumentiem, kam trūkst pamatojuma, no tā izkļūt ir sarežģīti, it sevišķi, ja kāds no malas teic, ka šādi domāt ir nepareizi. Ir ļoti grūti racionāli paskaidrot, kāpēc informācija nav patiesa. “Ticēšana konspirāciju teorijām ir maģiskās domāšanas iezīme un iemesls, kāpēc vispār dezinformācija tik viegli izplatās – tiek piedāvāts ļoti skaidrs dažādu norišu un procesu raksturojums iepretī reālajai dzīvei, kur viss nav melns un balts. Dezinformācijā ir zināms vainīgais, kurš ir labais, bet kurš – sliktais, kurš ir upuris. Bet dzīvē tik vienkārši nav. Daudzi grib aizpildīt informācijas vakuumu un nereti ņem talkā dezinformāciju. Turklāt cilvēkiem nereti patīk novelt atbildību no sevis uz kādu citu, apgalvojot, ka kāds cits valda pār pasauli, valdību, medijiem.”
Zemi ienākumi, slikta izglītība
Ekspertus aicināju izveidot arī tāda cilvēka profilu, kurš dalās ar dezinformāciju. K. Ločmele uzsvēra, ka precīzu profilu ir grūti izveidot, jo ar dezinformāciju mēdz dalīties arī skolotāji, ārsti u. c. profesiju pārstāvji, kuri šķietami savā profesijā kaut ko sasnieguši. Medijpratības eksperte uzskata, ka tas bieži vien saistīts ar maģisko domāšanu.
“Kultūras ministrijas veiktais medijpratības pētījums 2020. gada nogalē rādīja, ka ir atšķirība starp pamatizglītību un vidējo izglītību ieguvušajiem no augstāko izglītību ieguvušajiem. Arī ienākumu līmenis nav mazsvarīgs. Galvenie korelējošie faktori ir tieši šie, bet nevar vispārināt. Mans vectēvs savulaik bija ļoti vieds izpratnē par to, kā informācija var tikt konstruēta. Kad viņš strādāja par traktoristu kolhozā, atbrauca cilvēki no vietējās avīzes, lai rakstītu par milzīgo kukurūzas ražu. Lai raža izskatītos varenāka un garāka, viņiem lika notupties. Augot kara laikā, viņam nebija iespēju iegūt augstāko izglītību, bet viņš bija ļoti kritiski domājošs un zinošs šajos jautājumos, tāpēc, kaut gan sakarības var vilkt, stereotipizēt un visus bāzt vienā maisā nedrīkst,” skaidro medijpratības eksperte K. Ločmele.
Dāvidsone savukārt norādīja, ka, kaut gan ir valstis, kurās atsevišķas politiskās grupas biežāk izplata dezinformāciju, piemēram, ASV tie ir republikāņu partijas atbalstītāji, viņasprāt, ja dez- informācija pasniegta kvalitatīvi, uz tās var uzķerties jebkurš neatkarīgi no izglītības, politiskās piederības, reliģijas, ienākumu līmeņa u. c. rādītājiem. “Pieredze un izglītība nenodrošina 100% vairogu pret dezinformāciju. Lielu lomu spēlē zemapziņa, instinkti, ar kuriem dezinformācija spēlējas, cenšoties trāpīt pa mūsu emocionālajām stīgām.”
“TikTok” karš
Par šobrīd agresīvāko un dez- informācijas ziņā piepildītāko sociālo mediju uzskata “TikTok”. Dzirdēts, ka karš Ukrainā saukts arī par “TikTok” karu, vietnei pārvēršoties no naiva dejošanas un izklaides sociālā medija ļoti nopietnā dezinformācijas ierocī.
Vairākos pētījumos norādīts, ka katrs piektais video šajā vietnē satur dezinformāciju, un, speciāli nemeklējot dezinformāciju, “TikTok” algoritms mazāk nekā 40 minūšu laikā aizvedīs pie Krievijas dezinformācijas par karu Ukrainā. Visbiežāk parādās dezinformācija tieši par Krievijas iebrukumu Ukrainā, par klimata pārmaiņām un Covid-19. Turklāt atšķirībā no tvitera un “Facebook”, kur saturu var iezīmēt kā maldinošu, “TikTok” nekādu tamlīdzīgu rīku cīņā ar dezinformāciju nav. Viss ir pašplūsmā. Tieši tāpēc “TikTok” vidē ļoti populāri ātri kļuva tiešsaistes video, kurā lietotāji, izmantojot neīstas ar karu saistītas skaņas, pievilina auditoriju, beigās lūdzot ziedojumus.
Svarīgi saprast, ka vietnē atrodami ne tikai kara video un dezinformācija, bet arī valstsvīru paziņojumi, tiem sasniedzot vairāk nekā miljardu lielu auditorijas apjomu. Speciāli pie “TikTok” lietotājiem vērsies gan Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, aicinot “tiktokeriem” palīdzēt izbeigt karu, gan Džo Baidens pavasarī rīkoja slavenu “TikTok” lietotāju-influenceru sanāksmi, lai pastāstītu, kas notiek Ukrainā un kā rīkosies ASV varasiestādes.
Arī šo rindu autors, veidojot publikāciju, izlēma pamēģināt “TikTok”. Reģistrēšanās medijā ir pavisam vienkārša – nav pat jāizveido jauni lietotājvārdi un paroles, jāievada e-pasts vai kas cits. Atliek vien izmantot “Facebook”, “Google” vai kādu citu ielogošanās formu, no dotajām izvēlēm jāizvēlas sev interesējošās tēmas, un pēc dažām sekundēm var sākt “sērfot” “TikTok” video jūrā. Kaut gan lielākoties videostraumē redzami manis izvēlēto tematu video, ik pa laikam iestarpinās arī citi temati. Tomēr nevaru apstiprināt to, ka 40 minūšu laikā pie manis atceļoja kāds ar karu saistīts video, vēl jo vairāk – Krievijas dezinformācijas video. Mērķtiecīgi meklējot, protams, man ļoti ātri izdevās tādus atrast. Biju pārsteigts arī par to, cik daudz šajā medijā cirkulē datorspēļu video, kuri veidoti kā kara video no Ukrainas. Zem šo video pavadošajiem tekstiem vienmēr tēmturī minēts #WarInUkraine, #UkraineWar, #UkraineRussia vai kas tamlīdzīgs. Tas nozīmē, ka, meklējot kara video, uzpeldēs arī šie datorspēļu kadri. Grūti iedomāties, kā kāds šos video varētu uztvert burtiski, tomēr to popularitāte ir milzīga – simtiem tūkstošiem skatījumu, tūkstošiem komentāru un simtiem reižu ar video kāds dalījies. Jāpiekrīt, ka “TikTok” viss notiek ārkārtīgi strauji un ir ļoti grūti noteikt, kurš kara video ir ar kādu dezinformācijas elementu, bet kurš nav.
“TikTok” izstrādāts tā, lai lietotājiem būtu maksimāli viegli papildināt citu lietotāju saturu, piemēram, pieliekot jaunu audio celiņu. Tas ļoti sekmē un veicina dezinformācijas izplatīšanos. Lielus riskus rada arī video montāžas iespējas. “TikTok” kara sākumā cirkulējis kāds video ar tankiem Kijivas centrā, radot bažas, ka Kijiva ir ieņemta, bet, kad video bija savācis jau deviņus miljonus skatījumu, izrādījās, ka tas bijis no militārās parādes. Tāpat šoku radīja Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska video, kurā viņš aicina padoties un nolikt ieročus. Tas izrādījās dziļviltojums, kad ar mākslīgā intelekta palīdzību kādai personai var likt ārkārtīgi ticami kustināt muti un kustēties, kā arī izmantot personas īsto balsi, lai ģenerētu viltus audio materiālus. Ir tikai laika jautājums, kad šādi video kļūs tik kvalitatīvi, ka to atbilstību īstenībai varēs noliegt vai apstiprināt tikai pats video redzamais personāžs.
Sociālie mediji nav tikai vietnes, kur pavadīt brīvo laiku, skatoties smieklīgus kaķu un jaunu recepšu video, vai tērzēt ar draugiem. Dažādi globāli notikumi pierādījuši, ka tie ir galvenie kanāli, pa kuriem ceļo dezinformācija – Covid-19 pandēmija un karš Ukrainā tam ir labākie piemēri.
Dezinformācijas mērķi:
Politiskā dezinformācija – nomelnot kādu politisko konkurentu, gūt ietekmi potenciālo vēlētāju vidū.
Ekonomiskā dezinformācija – savākt pēc iespējas vairāk klikšķu, lai gūtu lielākus ienākumus.
Izklaidējošā dezinformācija – īsā laikā gūt pēc iespējas lielāku popularitāti un slavu, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk sekotāju.
Kara propaganda – cenšas sēt šaubas, neziņu un bailes, nomelnot vai celt gaismā kādu politisko iekārtu.
Kā izvairīties no dezinformācijas “TikTok”:
Mēģini izslēgt aizspriedumus – emociju iesaistīšana liks noskriet no sliedēm un aizmirst par kritisko domāšanu.
“Tas izskatās/izklausās pārāk labi…” – pārbaudiet faktus, ziņu vairākos medijos.
Video autors – anonīms avots nav pārāk uzticams informācijas avots.
Apgrieztā “Google” attēlu meklēšana – izmantojot šo metodi, iespējams atrast sociālajos medijos publicēto attēlu pirmavotu.
Pārbaudiet komentāru sleju – komentētāji nereti norāda uz dezinformāciju un nepatiesībām, ko vērts pārbaudīt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Mājas Viesis”.
