Spiegu spēles un latvieši. Saruna ar somu žurnālistu Juku Rislaki 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Starp dzīvību un nāvi. Latviešu aģenti Somijas–PSRS spiegošanas karā” – tā sauc izdevniecībā “Latvijas Mediji” nesen izdoto jaunāko somu žurnālista JUKAS RISLAKI grāmatu, kas apraksta čekas spiegošanas un provokāciju spēles pirms Otrā pasaules kara un arī tā gados. Grāmatas centrālais tēls ir Latvijā dzimušais Eduards Operputs, par kura darbību daudz neskaidrību, tāpat kā par Vili Jurcēnu, kurš 1942./43. gadā komandēja padomju diversantu vienību, kam vajadzēja veikt slepenu operāciju Somijā.
“Man bija doma rakstīt par tādiem cilvēkiem Somijas vēsturē, par kuriem mēs nekā nezinām, – Operputs un Jurcēns. Un tikai pēc tam es pamanīju, ka abi dzimuši Latvijā. Somu izlūkdienests gan uzskatīja, ka Jurcēns ir igaunis,” teic grāmatas autors. Eduards Operputs bija viena no galvenajām personām čekas operācijā “Trests”, kuras mērķis 20. gadsimta 20. gados bija kontrolēt, provocēt un sagraut krievu pretlieliniecisko emigrantu organizācijas Rietumos. PSRS laikos par operāciju “Trests” uzņēma filmas, rakstīja grāmatas. Čekas veterāni dižojās, kā uzvarējuši “padomju varas ienaidniekus”, taču karjeras beigās uz Somiju aizbēgušā Operputa nopelni toreiz pieminēti netika.
Lasot grāmatu, var secināt, ka pētīt un rakstīt par izlūkdienestu darbību ir ļoti grūts uzdevums – informācija jākrāj pa kripatai un daudzās lietās ir tikai teorijas, kas īsti notika.
J. Rislaki: Izlūkdienestu darbību izpētīt tiešām ir ļoti grūti. Arhīvi var būt iznīcināti vai slēgti. Pat ja atrodi kādu dokumentu, vienmēr jādomā, kurš, kad un kāpēc to rakstīja, vai tas ir viltojums vai tomēr ne.
Somijā ir viens eksperts, vēsturnieks, kurš daudz zina par šīm lietām. Viņš uzskata, ka grāmata visumā ir laba, bet man varbūt nav taisnība, rakstot, ka Eduards Operputs patiešām bijis īsts pārbēdzējs, kurš iemīlējies monarhistē Marijā Zaharčenko. Šis eksperts domā, ka pat tur, Somijā, Operputs palika uzticams čekas aģents.
Daži domā, ka Operputs bija dubultaģents vai pat trīskārtīgs aģents. Katrā ziņā Somijas slepenpolicija pārbēgušajam Operputam īsti neticēja. Toties Somijas armijas izlūkdienests ticēja. Somu slepenpolicija domāja, ka Operputs nemaz nav viņa īstais uzvārds, bet segvārds, kas izveidots no krievu vārdiem “operacija putaķ” (sajaukt, samulsināt), un viņa uzdevums ir bijis visus maldināt, taču es nedomāju, ka čekā bija tik stulbi, lai iedotu tādu segvārdu. Viņš bija latvietis, un tas bija viņa īstais uzvārds. Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons atradis, ka bija tāds uzvārds Kurzemē.
Dažkārt mēdz uzskatīt, ka čekā strādāja visvareni pārcilvēki bez vājībām.
Īpaši starpkaru periodā PSRS izlūkdienesti lietoja ļoti lielus resursus. Līdzīgi kā tagad Krievijā. Jā, viņiem toreiz bija gudri diplomāti un gudri izlūkdienesti. Vadībā bija vairāki latvieši, bija daudz poļu, ebreju. Bet bija arī tā, ka Staļina varas gados krievu spiegi Eiropā sūtīja uz Maskavu tādu informāciju, kas Staļinam patika. Viņi taču zināja, kāda ir ideoloģija, kā vajag rakstīt ziņojumus.
Man šķiet, Vladimira Putina laikā noticis tas pats, un Putins dabūja nepareizu informāciju par Ukrainu, jo spiegi uzskatīja, ka viņi zina, ko viņš grib dzirdēt.
Vēl nesenā pagātnē uzskatīja, ka tā spiegošanas specifika, par kuru rakstāt savā grāmatā, jau ir pagātne. Neviens pa mežiem, purviem nelodā, jo visu var atrast internetā. Bet laikam gluži tā nav.
Spiegošana, protams, ir mainījusies, taču ne tik ļoti. Ir nākusi klāt tikai tehnika, bet principi palikuši tie paši. Manuprāt, krievu izlūkdienesti vienmēr strādājuši pēc tiem pašiem principiem – viņi lieto maldināšanu, propagandu, rīko tādas “spēles”, kā grāmatā aprakstītā operācija “Trests”. Viņi vienmēr bija ļoti lepni par šo operāciju. Domāju, vēl tagad lepojas. 1968. gadā PSRS uzņēma filmu “Operacija “Trest””, un interesanti, ka tur Operputs ir sliktais iepretim čekistiem, kas ir labie. Es nezinu, kāpēc tā, bet laikam viņš tomēr 1927. gadā patiesi pārbēga uz Somiju, nevis tikai izlikās. Un Baltkrievijā čekisti viņu patiešām nogalināja atriebjoties. Neviens jau īsti nezina.
Es saprotu, ka tādu pilnībā ticamu liecību un dokumentu par šo personību, viņa dzīvi un nāvi, nemaz nav?
Čekas arhīvos to noteikti var atrast, bet tur iekļūt nevar. Vēl viena problēma ir tā, ka krieviem ļoti patīk publicēt tādas pusdokumentālas grāmatas, gandrīz romānus. Arī par šo tematu tādas ir, un tām nevar īsti ticēt, jo, kā rakstnieks var zināt, ko savā starpā runāja, piemēram, Marija Zaharčenko un Operputs. Bet Krievijā par viņu ir bijušas arī jaunas disertācijas augstskolās, un tāpat tur par viņu neko labu neraksta.
Savādi, jo pēc jūsu grāmatas iznāk, ka viņš šajā operācijā “Trests” bijis čekas atslēgas persona, uz kuru viss balstījās. Tajā pašā laikā padomju gadu enciklopēdijās un čekas vēstures grāmatās viņa vārdu nemin!
Tajā operācijā viņš noteikti bija ļoti svarīgs tips. Acīmredzot vilšanās par viņa pārbēgšanu krieviem bija tik liela, ka viņi vairs par Operputa nopelniem neko labu uzrakstīt nespēja. Bet, ja viņš nepārbēgtu, viņš samērā ātri būtu kļuvis par Staļina režīma upuri. Kā zināms, 1937. gadā tika apcietināti un nogalināti daudzi PSRS latvieši, arī čekas aģenti. Operputam visdrīzāk nebūtu bijis iespējams izdzīvot.
Paradokss, ko savā grāmatā vairākkārt pieminat, – augsta ranga padomju funkcionāri un čekisti, kurus robežu pārgājušie monarhisti un citi pretlielinieciski noskaņotie krievu teroristi 20. gados neveiksmīgi medīja un mēģināja nogalināt, desmit gadu vēlāk zaudēja dzīvības ar Staļina ziņu.
Jā, gandrīz visi. Tas ir brīnums, ka tam somu čekistam Toivo Vehem, kurš ievilināja angļu izlūku Sidniju Reiliju PSRS, lai viņu nogalinātu, izdevās nodzīvot tik ilgi. Taču viņš dienēja robežsardzē tālu no centra. Vehe bija gandrīz vienīgais operācijas “Trests” dalībnieks, kurš dzīvoja vēl pēc Otrā pasaules kara.
Tas, ka monarhisti 20. gadu Padomju Krievijā patiešām mēģināja veikt atsevišķus uzbrukumus, ir maz zināms fakts. Tikai nav skaidrs, ciktāl tie bija vai nebija pašas čekas inscenēti.
Vairāki terora akti, kurus īpaši Ļeņingradā (Sanktpēterburgā) izdarīja no Somijas ienākušie krievu emigranti, bija. Vēl vairāk bija plānoti. Ciktāl par tiem zināja čeka, tas nav skaidrs. 1927. gadā PSRS robežu no Somijas pārgāja tik daudz teroristu, ka attiecības starp Somiju un PSRS ļoti pasliktinājās. Angļi arī tajā visā ļoti piedalījās. Bet tie krievu teroristi tiešām bija monarhisti, tāpēc somu slepenpolicija viņiem īsti neuzticējās. Viņus tikai uzmanīja, bet nevervēja, jo bija uzskats, ka, ja šie emigranti Krievijā atgriezīsies pie varas, tad tas apdraudēs arī somu neatkarību.
Maršals Karls Gustavs Mannerheims pie tā visa bija cieši klāt. Viņam īpaši 20. gadu sākumā bija liela vēlme uzbrukt un atgūt no Padomju Krievijas Karēliju. Plāni bija ļoti konkrēti. Mannerheims pat vēlējās no Vinstona Čērčila dabūt naudu un ieročus, taču Somijas valdība gribēja labas attiecības ar Maskavu un tam pretojās. Vēlāk Mannerheims palika drusku prātīgāks un šīs idejas aizmirsa.
Laikam tāda ir specdienestu specifika, taču savdabīgi, ka Somijā starp dažādiem izlūkdienestiem tad pastāvēja domstarpības un konkurence.
Somijas armijas militārais izlūkdienests bija ļoti radikāls. Tur bija daudz vācu apmācītu bijušo Krievijas impērijas armijas virsnieku. Varētu teikt, ka tur valdīja arī zināma muļķība, jo viņi ticēja katram, kurš gribēja aktīvi kaut ko darīt. Somijas slepenpolicija bija daudz uzmanīgāka.
Un vienmēr ir jautājums, cik daudz valdība zina, ko dara tās specdienesti.
Izskatās, ka vienmēr Somijas valdība nezināja, ko tie dara. Bet tad, kad zināja, meloja. Ja PSRS protestēja pret krievu monarhistu teroristu ienākšanu no Somijas, Ārlietu ministrija teica: “Tā nav taisnība. Varbūt ir dažas privātpersonas, bet mēs neesam vainīgi. Neviens somu ierēdnis vai virsnieks tur nav iejaukts.” Tā ka var teikt, ka somi meloja. Krievija gan arī, protams, meloja. PSRS patiešām baidījās no monarhistiem. Tas bija nopietni, un vismaz sākumā pastāvēja varbūtība, ka lielinieku varu var gāzt.
Vēl viens noslēpumains jūsu grāmatas varonis ir Vilis Jurcēns, kuru 1942./43. gadā NKVD specvienības sastāvā gatavoja slepenai operācijai – uzbrukumam somu izlūku skolai. Represēto latviešu dēls, kurš gatavs kalpot čekai!
Jautājums, vai viņš jau tad zināja, ka viņa vecāki ir nogalināti. Bet, ja arī zināja, viņam nebija izvēles. To gan var apšaubīt, cik daudz viņiem bija motivācijas uzbrukt somiem. Tāpat kā tagad krievu karavīriem, kas uzbrūk ukraiņiem. Somu radioizlūkdienests zināja, ka Jurcēns ir grupas komandieris. Nav tomēr skaidrs, kāpēc vairāki desmiti vīru ar ieročiem tā arī neuzbruka somu spiegu skolai meža vidū. Kas īsti notika ar Jurcēnu, es arī nezinu. Bet acīmredzot viņi bija slikti trenēti. Kā mēs tagad redzam no Ukrainas, krievi vienmēr sūta daudz cilvēku, jo cilvēku dzīvības nav svarīgas. Karēlijas frontē Otrā pasaules kara laikā viņi sūtīja ļoti daudz visādu aģentu un spiegu, kas neko nezināja par Somiju un pat īsti somiski neprata. Gandrīz visi viņi gāja bojā.
Tagad rakstāt jaunu grāmatu?
Tā būs par izlūkdienestu un spiegošanas vēsturi un šodienu. Sanācis ļoti daudz lasīt par šo tematu un intervēt. Tas skats būs vairāk starptautisks. Latviešus tā grāmata droši vien īpaši neinteresēs, jo koncentrējos uz somu un Somijas kontekstu. Somi ir bijuši visur. Rīga starpkaru laikā, protams, bija ļoti svarīgs izlūkdienestu centrs. Te bija lielas sūtniecības. Amerikāņiem, angļiem, japāņiem, arī somiem šeit bija spiegi. Varētu arī tagad būt. Tomēr eksperti domā, ka vismaz aukstā kara laikā spiegošanas galvaspilsēta bija Vīne. Otrā bija Helsinki. Bet trešā – Singapūra, kas ir diezgan pārsteidzoši.
PSRS vēstniecība Helsinkos aukstā gara gados bija viena no lielākajām Eiropā. Vismaz puse tur bija spiegi. Šausmīgi aktīvi! Bet kāda jēga no tā visa, nav īsti zināms. Krieviem kvantitāte vienmēr bijusi svarīgāka par kvalitāti. Savervē tik daudz aģentu, cik var, un varbūt tad viens kaut ko atnesīs.
Daži domā, ka mūsu premjers un prezidents Urho Kaleva Kekonens (1900–1986) bijis čekas aģents ar segvārdu “Timo”, bet es tam neticu. Un vairākums somu arī ne. Varbūt viņš bija kā ietekmes aģents ar kontaktiem PSRS vēstniecībā, taču viņš nedarīja to, ko Maskava no viņa gribēja.
Viens iemesls, kāpēc čeka bija tik aktīva Rīgā un Helsinkos pirms kara, bija tas, ka tur uzturējās ļoti daudz krievu emigrantu. Viņi savervēja diezgan daudz emigrantu un taisīja visādas provokācijas. Šķelt krievu emigrāciju – to čeka prata darīt. Viņi bija tik bezcerīgā situācijā un gatavi ticēt visam, ka ticēja pat čekistu māņiem.
Grāmatā redzams, ka ļaužu labticība toreiz ļoti palīdzēja čekas darbā. Līdzīgi nesenā pagātnē bija ar Krievijas specdienestiem Rietumos.
Jā, somi vienmēr gribēja labas attiecības ar krieviem. Bet mums vienmēr bijusi arī ļoti stipra armija. Tagad arī Somija var mobilizēt 900 tūkstošus vīriešu un sieviešu. Zviedri domāja, ka aukstais karš ir garām un armiju vairs nevajag. Somi tajā ziņā vienmēr bijuši ļoti uzmanīgi. Es arī agrāk uzskatīju, ka Somijai nevajag NATO. Bet vispār es domāju, ka latvieši laikam tomēr labāk pazīst Krieviju nekā mēs, somi. Jums ir 50 gadu pieredze, un jūs mākat krieviski. Somijā neviens krieviski nelasa.
Mūsu prezidente Tarja Halonena reiz sūdzējās, ka Igaunija ir pārāk radikāla pret Krieviju – tā igauņiem esot “postpadomju trauma”. Igauņi toreiz bija ļoti nikni.
Esmu savulaik ļoti daudz intervējis somu komunistus. Viņiem jau bija 80 un vairāk gadu. Somijā kompartija pēc Otrā pasaules kara bija viena no lielākajām. Daļēji tas bija 1918. gada Pilsoņu kara dēļ, kad daudzus sarkanos somus nogalināja. Viņi bija uzticīgi komunisma idejām līdz dzīves beigām un intervijās daudz ko nestāstīja. Viens man, piemēram, atteicās stāstīt, kā izbēga no cietuma, tāpēc ka tas vēl varot noderēt. Drusku jocīgi. Liela daļa pat neticēja tam, ko Ņikita Hruščovs 1956. gadā bija teicis par Staļinu. Viņi palika ortodoksāli staļinisti arī vēl Mihaila Gorbačova laikos.
Daži Rietumu līderi teic, ka Ukrainai tagad vajagot atdot Krievijai daļu teritorijas, lai salīgtu mieru. Ja tā padomā, tieši tā 1940. gadā pēc Ziemas kara taču rīkojās somi.
30. gadu beigās PSRS vēstniecības otrais sekretārs Boriss Ribkins, Staļina aģents ar segvārdu “Jarcevs”, piedāvāja somiem zemi Ziemeļkarēlijā apmaiņā pret robežas atbīdīšanu no Ļeņingradas. Somi atteicās, un bija Ziemas karš. Visi latvieši zina Ziemas karu, bet nezina, ka bija vēl Turpinājuma karš, kad pēc 1944. gada mēs zaudējām vēl vairāk zemes. Brīvprātīgi somi neko nedeva. Padomju Savienība to vienkārši atņēma.
Ilgi bija doma, ka varbūt Karēliju varētu atgūt, bet tagad par to gandrīz neviens vairs nedomā. Ko mēs dabūtu? Simtiem tūkstošu lielu krievu minoritāti un teritoriju ārkārtīgi sliktā stāvoklī, kur sakārtošanai vajadzētu ļoti daudz naudas. Es nezinu, vai būtu bijis labāk, ja mēs toreiz būtu piekrituši uz zemju apmaiņu.
Staļinam jau bija ideja iekarot visu Somiju. Vismaz Ziemas kara laikā. Tagad Krievijā arī daži runā, ka Somija ir “sena krievu zeme” un vajagot to ņemt atpakaļ. Bet somi ir mierīgi, jo zina, ka viņiem ir laba armija. Labi, ka krievi arī to zina.
