“Laiks mākslā un Purvīša ainavās!” Saruna ar Sandru Krastiņu 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Par Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nupat atvērtās latviešu ainavista Vilhelma Purvīša 150. jubilejai veltītās izstādes “Purvītis” vizuālā tēla veidotāju pirms diviem gadiem tās kuratore būtu varējusi uzaicināt dizaineru vai interjeristu, taču Aija Brasliņa vēlējās, lai arī izstādes mākslinieks būtu gleznotājs. Un viņa izraudzījās Sandru Krastiņu.
Ar mākslinieci Sandru Krastiņu tiekamies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pirmajā dienā, kad paredzēts no muzeja krājumiem celt laukā Vilhelma Purvīša gleznas, nest zālēs, vispirms novietojot uz grīdas virs īpašiem spilventiņiem, lai pēc tam liktu pie sienām, kas vēl gaidīja tik neierasti baltas un tukšas. Bet māksliniece Sandra Krastiņa Purvīša darbu miniatūrus attēlus izvietoja un pārvietoja izstādes maketā, skatoties, kur kura glezna vislabāk iederēsies, kādas būs izstādes sadaļas, kādi akcenti….
Sandra, ko nozīmē būt izstādes māksliniecei un vēl turklāt tik kanoniskai vērtībai kā Vilhelms Purvītis?
Jau pašā sākumā mēs ar kuratori Aiju Brasliņu vienojāmies, ka galvenais šajā izstādē būs nevis iekārtojums, bet Vilhelma Purvīša gleznas. Un vispār man liekas, ka ideāls vizuālais veidols – izstādei vai grāmatai – ir gandrīz nemanāms. Bet visi skaidri un pārskatāmi redz izstādāmā autora mākslu.
Purvītis ir viens no tiem māksliniekiem Latvijas kultūrtelpā, ko zina ikviens. Pat mana vīra (gleznotājs Edgars Vērpe, Kultūrkapitāla fonda direktors. – V. K.) draugi makšķernieki, kuri par mākslu neinteresējas, braucot ar auto un pa logu ieraugot skaistu ainavu, izsaucas – skat, kāds Purvītis, nu īsts Purvītis! Pirms simts gadiem Purvītis ir spējis dizainēt Latvijas ainavu tādā veidolā, kā mēs vēl aizvien uz to skatāmies. Taču patiesībā dabā tāda “klasiska Purvīša” nemaz nav. Meistara gleznas ir viņa fantāzijas un iztēles auglis, bet mēs savu skatienu ielogojam tā, kā ainavu pasniedzis Vilhelms Purvītis.
Veidojot izstādi, nevēlējāmies, lai gleznotāju uzlūkotu tikai kā simts gadus senu lielmeistaru, bet skatītājs spētu ar viņu un viņa veikumu identificēties arī tagad. Tāpēc kā līdzspēlētāju izstādē pievienojām arī šodienas ainavu. Uzaicinājām fotogrāfu Kristapu Kalnu, kas gadu staigāja pa Latvijas ārēm ar fotoaparātu plecos un fotografēja Purvīti.
It kā Purvīti…
Nu, protams! Fotogrāfs neizvirzīja sev neiespējamo uzdevumu atrast tieši tādu stūrīti dabā, kāds redzams kādā no Purvīša gleznām. Jo, kā teicu, Purvītis paņēmis daudz ko no dažādām ainavām, izkārtojis, sintezējot vienā gleznā. Kristapa Kalna darbu iesaiste ir laikmetīgs aspekts, mūsu vēstījums izstādes apmeklētājiem: Purvīša kā personības laiks pagājis, bet viņa māksla dzīvo. Un mēs klasiķa ainavās dzīvojam vēl aizvien. Šīs ainavas ir mūsu tagadne un mūsu identitāte. Tā ir Latvijas identitāte. Un tas mums bija svarīgi, izstādi veidojot.
Vai, strādājot pie izstādes, bija atklājumi arī jums pašai?
Izstādi dalām četros Purvīša daiļrades posmos. Bija divi darbi, kurus nekādi nespēju iekļaut kuratores norādītajā. Man šķita, tie tik lieliski iederētos iepriekšējā gleznu “draugu” grupā… Bet, ko lai dara, ņemu no tās ārā, ja kuratore teikusi, ka konkrētās gleznas tapušas desmit gadus vēlāk! Līdz vienā jaukā dienā, izrādās, Kristiāna Ābele, kura dziļi pēta Purvīša daiļradi, atradusi precīzāku datējumu tām divām ainavām, par kurām diskutējām. Un atklājies, Purvītis abas ainavas radījis tajā daiļrades posmā, kurā man tās tik labi iekļāvās. Nu es varēju uzsist sev uz pleca un teikt: hei, es to jau jutu!
Kad skatāmies uz Purvīša fotogrāfijām, lasām biogrāfiju, redzam, tas bijis viens cienījams, nopelniem bagāts kungs, kas aktīvi piedalījies Latvijas valstiskuma veidošanā, vienmēr labos uzvalkos, allaž pozējošs, vismaz nav foto liecību par atļaušanos būt privātā, nepozētā situācijā. Bet caur glezniecību konstatēju, ka viņš bijis ārkārtīgi kaislīgs cilvēks. Un ziniet, glezniecība un gleznas nemelo. Tas, kā sabiedrībā izturamies, būdamas sociālas būtnes, ir viena lieta, bet, kad mākslinieks nonāk sarunā ar savu audeklu, parādās viņa īstais temperaments. Tieši pēc triepiena, pēc tā, kā līdz mūža beigām Purvītis glezniecībā bijis atvērts jauniem eksperimentiem, sava ceļa modelēšanai… Nekad neiekapsulējās iepriekš uzzinātajā, tajā, par ko jau ticis slavens, atzīts, nē… Savas gleznas nav atstrādājis, bet dzīvojis tajās. To var redzēt. Un tāpēc Purvīša darbi ir tik labi.
Vienā no fotoattēliem šajā “Mājas Viesa” numurā jūs esat baltiem cimdiem rokās…
Visa sabiedrība jau gadu desmitiem pieradusi, ka Purvīša gleznas, sekojot tā laika tradīcijai, ietver milzu zelta rāmji, kuriem arī ir sava vērtība un stāsts. Bet, izstādi veidojot, dažus audeklus gadījās redzēt bez rāmja. Un tur apstiprinās mans vērojums par Purvīti kā švuncīgu, kaislīgu gleznotāju. Ilgi runājām un tad nospriedām, izstādām vienu divus darbus bez rāmjiem! Parādām Purvīti neielāgotu tajā zeltījumā, kas jāņem baltiem cimdiem… Bet gleznotāja īstā kaislība uz audekla atklājas aiz ārējā, virspusējā, tā slēpjas tam visam apakšā. Un izstādē būs viena skicīte, kur skatītājs redzēs Purvīti “neapģērbtu”, bez zeltījuma…
Savai nu jau pirms desmit gadiem radītajai gleznai, kurā redzama sieviete dzeltenos saimniecības cimdos nesam spaini, jūs esat devusi nosaukumu “Skat, kāds Purvītis!” un sacījusi, ka ir vērts ieraudzīt un pieminēt Vilhelma Purvīša kanonizēto ainavu arī tur, kur tās varbūt nav… Kāpēc?
Man vienmēr bijis svarīgs kontrasts starp darba nosaukumu un gleznā attēloto. Tieši šajā pretstatā rodas darba īstais vēstījums. Tie vārdi zem manas gleznas – “Skat, kāds Purvītis!” –, skaļi izrunāti, izsaka nevis apbrīnu, bet zināmu rūgtumu. Jo bērzi fonā traumēti. Purvīša ainava dzīvē diemžēl var tikt un tiek deformēta un iznīcināta. Tā var izzust. Un tas jāapzinās. Bet impulss tai gleznai bija visai reāls. Mūsu lauku mājās nesu ārā spaini, lai no tā izlietu ūdeni, nešļava bija tik smaga kā ikdienas rutīna. Bet, neviļus pametot skatienu pāri plecam, – tik skaists lauks, tik varena daba, tas sadzīviskajā mirklītī dod milzu spēku! Tā no mirklīgas iekšējas sajūtas piešķīlās tēma gleznai. Man gleznas un tēli tā arī atnāk – no pašas piedzīvotā.
Purvīša gleznās ir lauku ainavas, bet būtiskas izmaiņas sagaida zināmo Rīgas ainavu Pārdaugavā – Saeima nupat noņēmusi visus juridiskos šķēršļus pieminekļa nojaukšanai Uzvaras parkā un arī Rīgas dome nolēmusi šo tautā par “okupekli” iesaukto monumentu demontēt.
Uzvaras parku ļoti labi pazīstu, jo dzīvojam netālu no tā un jau gadiem ar suni ejam turp diendienā pastaigāties. No bērnības atceros klajumu, brīnišķīgo parka ainavu… Parks ir ļoti apdzīvots, skaisti izveidotas koku grupas, tauta pavasarī bauda ziedošās sakuras. Parks ir “dzīvs”, izņemot monumenta daļu, gar kuru ziemā riņķo slēpotāji, kas labi, bet no ikdienas cilvēku dzīves tieši šī daļa ap pieminekli ir tukša un izmirusi.
Gadiem domāju, ka piemineklis ir aizgājušo laiku artefakts un tāpēc liekam to mierā. Tagad, kopš 24. februāra, viss mainījies. Ukrainā iebrukusī Krievija paziņojusi, ka tās valstiskā misija ir atjaunot bijušās PSRS robežas. Turklāt impēriskie centieni tiek īstenoti agresīvi, ļauni un vēl slēpjoties aiz ārprātīgiem meliem. Līdz ar to piemineklis no aizgājušo laiku ilustrācijas pārvērties par intensīvu agresīvas valsts propagandas instrumentu. Un tieši tā uz to jāskatās, nevis kreņķējoties, ko kaimiņi teiks par tā nojaukšanu. Sava valsts, sava māja mums jāsaved kārtībā tā, kā mēs to saprotam, un pēc tiem principiem, kā mēs vēlamies dzīvot. Un, ja arī būs kāda viļņošanās, paši tiksim galā. Nevajag biedēt ar to, ko visā pasaulē kaimiņi domās.
Kad no Latvijas Universitātes izvāca Stučkas bisti, bronza esot pārkalta amatieru kolektīvu tautastērpu rotās.
Nezinu, vai piemineklis pilnībā jāiznīcina. Tēlnieka Aivara Gulbja skulptūra ir mākslas darbs, kaut arī radies kā tā laika konjunktūras rezultāts un jau no paša sākuma netika uztverts kā īpaši veiksmīgs veidojums. Taču tēlnieka paša daiļradē tas ir būtisks, kaut arī nepārauga savu ideoloģisko vēstījumu un nekļuva par nozīmīgu skulptūrdarbu atšķirībā, piemēram, no Veras Muhinas tēlniecības objekta “Strādnieks un kolhozniece”. Taču domāju, ka demontāžai jābūt pragmatiskai, ar cieņu, kā pret visiem bijušajiem artefaktiem, un bronzas monumenti jānovieto atbilstošā krātuvē, šajā gadījumā teritorijā, kā tas ir Lietuvā ar Ļeņina pieminekļiem. Muzeja krātuvēs taču arī ir Staļinu slavinoši darbi, kas tiek glabāti vienīgi kā aizgājušo laiku liecības, no kurām mums gan diemžēl ir ko mācīties.
Nedomāju, ka tajā vietā jāuzceļ kaut kas ideoloģiski monstrozs, it kā lai aizslaucītu līdzšinējo pretējās ideoloģijas monstru. Manuprāt, tajā vietā izveidojama zaļā zona, sastādāmi, piemēram, ceriņi vai citi košumkrūmi, un tur varētu izveidot kaut vai laikmetīgo skulptūru dārzu. Esmu novērojusi, tauta rūpīgi apskata visus mākslas objektus, kas tur parādās. Jo, kad cilvēki aizgājuši atpūsties ar bērniem, ģimenēm, viņi vēlas ne tikai saulē pasēdēt, bet vēl kaut ko klāt. Tādam nolūkam būtu brīnišķīga vieta!
Esmu dzirdējusi daudzus krievus sakām – mēs turp iesim tik un tā…
Un ļoti labi! Lai iet uz krāšņu dārzu un liek ziedus saviem kritušajiem vectēviem pie ceriņu krūmiem. Skaisti, nekāda vaina! Varbūt vienu gadu arī atnāks, bet skaidrs, ka pēc tam viss noplaks. Nav ko mūs baidīt ar to, ka nāks un raudās pie tukšas pļaviņas…
Bet varbūt vajag aicināt pieminēt kritušos kopīgi 8. maijā, kad to dara visa Eiropa, atzīmējot Otrā pasaules kara beigas?
Aizliegumi un norādīšana, ko darīt, jebkuram cilvēkam ieslēdz pretestību. Un tas, kurš ir pat nevis nelojālāks, bet garlaikotāks, brīdī, kad kaut ko aizliedz, jutīsies uzkurināts, vēlēsies rīkoties par spīti. Mums taču arī tā būtu, vai ne?
Purvītis bija arī sava laika kultūrpolitikas veidotājs. Viena no Latvijas mūsdienu kultūrpolitikas zīmēm ir Latvijas nacionālais paviljons Venēcijas biennālē un tā saturs. Ir sabiedrības daļa, kura sašutusi par mākslinieču dueta Skuja Brāden darbu “Tirgot ūdeni upes malā”, kurā izveidots arī krāšņs vīriešu dzimumlocekļu ķekars. Saka, esot cita humora izjūta…
Jebkura mākslinieka spēks slēpjas trīs lietās. Pirmkārt, vai ir sava ideja, sava doma, par kuru runāt. Otrkārt, vai ir savs rokraksts, kādā tēmu risina un – vai māksliniekam ir jauda pakļaut materiālu, ņemot vērā iepriekšējos nosacījumus. Un abām māksliniecēm tas piemīt. Par ko Skuja Brāden runā savā darbā Venēcijas biennālē? Par seksu un nāvi. Pirmais mums visiem ļoti svarīgs, kamēr vien esam dzīvi. Bet no neizbēgamā nevienam neizvairīties…
Mani ļoti interesē šo mākslinieču daiļrade. Dokumentālā filma – sastāvdaļa viņu personālizstādei “Samsāra” pirms diviem gadiem Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā – bija satriecoša. Brīnos, ka Latvijā to tik maz apsprieda, jo tik atklāti, tik ārkārtīgi atklāti runāt par savu mīlestību un nāvi, kas neizbēgami sagaida ikvienu no mums… Filma mani satricināja līdz visiem dziļumiem. Abas mākslinieces runā par to, kam viņas tic. Un tāpēc Venēcijā viņu darbam ir tik liela piekrišana. Jo Skuja Brāden ir līdz kaulam godīgas, runā par to, kas tieši viņām ir aktuāli. Un tas godīguma nepastarpinātais tiešums ir tieši tas, kas mums mākslā vajadzīgs. Un otra lieta, viņas apbrīnojami pārvalda materiālu. Mums tikai liekas, ka tā ir tāda rotaļāšanās, komiksa veida darbs ar pašironiju. Īstenībā tā ir milzīga prasme un spēja tikt galā ar materiālu, turklāt ļoti grūtu, kāds ir porcelāns. Un vēl apdedzināšana un apgleznošana, tas ir ļoti darbietilpīgi un smagi. Pakļaut šo materiālu tā, lai izskatītos kā spēle vien, ir ārkārtīga meistarība. Viņas ir brīnišķīgas mākslinieces.
Un var tikai pabrīnīties, kāpēc ik pa laikam uzvirmo diskusijas, kurās izspraucas grūti izskaidrojami aizspriedumi.
Jā, tas ir apbrīnojami. Ja skatāmies filmas par kariem, par nāvi, neviens īsti nesatraucas, ja filmā kāds iedur otram nazi vēderā un tas gārgdams mirst, tas neskaitās netikumīgi. Bet, redzot seksa ainu, šausminās: ārprāts! Tātad nogalināšana un miršana ir sabiedrībai visās vecuma grupās pieņemama, tēma, ko var rādīt dažādās naturālisma pakāpēs kino, bet, ja uz ekrāna ir kaut kas vairāk par bučošanos, tas jau ir apdraudējums sabiedrības tikumībai. Tātad: nogalināšana nav apdraudējums, bet sekss un mīlēšanās ir?! Varbūt pienācis laiks gadu desmitiem nostiprinājušos priekšstatus revidēt? Šī doma mani urda kopš bērnības, kad mēģināju tikt filmās, kuras drīkstēja skatīties tikai par sešpadsmit gadiem vecāki. Toreiz kara filmas rādīja ļoti daudz, un es tiešām domāju: kāpēc, kur sit un nosit, drīkst skatīties, kur bučojas – ne? Jo es jau tad sapratu, ka apkārt tik daudz cits citu nenogalina, bet mīlestība ir daļa no mūsu visu ikdienas dzīves!
Tagad televīzijas ekrānos ainās no Ukrainas redzam vēl šausmīgākus skatus nekā daudzās kara filmās. Kādu iespaidu tas atstāj uz jums kā mākslinieci?
Laiki, kad notiek lieli globāli satricinājumi pasaulē, paradigmu maiņa, politiska pretstāvība, māksliniekam ir ļoti sarežģīti. Es katru dienu zīmēju. Un, tā kā man visu vajag lielu, zīmēju ar tušu uz divmetrīga papīra, kas izklāts uz grīdas un ko es pat nespēju aptvert. Zīmēju, stāvot papīra vidū, ar sajūtu, ka man vēl nav šā brīža kopējās “bildes”, kas droši vien radīsies ar laika distanci. Esmu visā notiekošajā iekšā, jo informācija katru dienu klājas no jauna, cita pēc citas, un es vienkārši lieku zīmējumus pie sienas, vēl nezinot, kurp tie mani aizvedīs. Bet, lai cik arī būtu nogurusi ar Purvīti, cenšos katru dienu aiziet uz darbnīcu un pieķerties nākamajam zīmējumam. Tas dod drošības sajūtu.
Savā ziņā arī Purvīša dzīve saskaras ar šo laiku. Tagad karo Ukrainā, Purvīša laikā karš gāja pāri Latvijai. Kara beigās Purvītis visu savu iedzīvi, arī kolekciju, pārved uz Jelgavu, pilsētu nobumbo, viss sadeg. Savus, viņaprāt, labākos darbus meistars saliek kastēs un transportē uz Vāciju, bet tie pazūd. Purvīša zudušais mantojums parāda situācijas neticamo traģismu. Ir dažādas leģendas par zudušo darbu likteni. Viena stāsta, gleznas kaut kur paslēptas, cita, ka vilciens ar vērtīgo kolekciju sabombardēts…
Runājot par saviem darbiem, stāstījāt, ka tagad apkopojat grāmatu ar nosaukumu “Maigās svārstības”, kā saucās arī mākslinieku grupas izstāde akcija 1990. gadā.
Jā, faktiski mums, kursa biedriem Ievai Iltnerei, Jānim Mitrēvicam, Ģirtam Muižniekam, Edgaram Vērpem, Aijai Zariņai un man, tā bija desmitā, nozīmīgākā izstāde, pēc kuras mēs kā mākslinieku grupa pašķīdām un turpinājām strādāt katrs atsevišķi. Grāmata lūkosies uz astoņdesmito gadu otro pusi, deviņdesmitajiem, caur vienas mākslinieku grupas prizmu parādot, kā atmodas laikā sociālo norišu iespaidā mainījās māksla. Atsevišķā sadaļā katrs no māksliniekiem runās par to, kas ar viņu noticis pēc tam. Liekot kopā grāmatu, aptvēru, kā caur sešu autoru mākslas darbu skatpunktu var redzēt to turpmākās nenoteiktības sajūtu, kas varbūt savā ziņā jaušama arī tagad! Draudi, bailes, personības kliedzieni, vientulība, uzdrīkstēšanās vēlme – tas viss mūsu bildēs bija iekšā. To ļoti skaidri var nolasīt. Cilvēki un vara… Kā to sagraut vai tikt tai garām? Arī tagad līdzīga sajūta. Es to pazīstu. Krievijas draudos skan tā pati vecā retorika, no tās dvašo varas un melu sajaukuma dvinga. Kā astoņdesmito gadu beigās. Kad vienkopus saliek mūsu grupas darbus, to visu var redzēt.
Bet ar kādu sabiedrisku nozīmīgumu astoņdesmitajos izskanēja tradicionālās “Rudens” izstādes!
Tas jau vairs nav apspriežams! Labi, ka tagad katrs var veidot savas un savu draugu grupu izstādes, kur vien vēlas, bet, jā, pietrūkst regulāra, izvērsta pārskata, kas ļauj māksliniekam ieraudzīt sevi kopainā, redzēt, kā tas katliņš “vārās”. Nav Laikmetīgās mākslas muzeja, nav lielu izstāžu zāļu, nav kur un nav kas rīkotu ko līdzīgu vērienīgajām rudens izstādēm. Šie trūkumi staro uz visām jomām, arī uz jauno mākslinieku izglītību, kuri absolūti neko nezina par Latvijas pēckara mākslas vēsturi. Nezināšana ir pat apbrīnojama! Visus riteņus viņi izgudro no jauna. Vecākā paaudze savukārt uzskata, ka jaunie vārās savā sulā un dara muļķības un “īsto” mākslu vairs neviens nemīl. Daudz kas deformēts. Salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, kur tādi paši apstākļi kā mums, un, salīdzinot ar mūziku Latvijā, vizuālai mākslai mūsu valstī šis laiks ir ļoti problemātisks.
Vai mūslaiku jauno mākslinieku darbos var redzēt šābrīža sabiedrisko norišu atspulgu?
Varbūt tagad tik daudz to neredzam, bet ar laika distanci, pēc divdesmit gadiem, skatot un atlasot, un lieko atmetot, noteikti tādu esenci ieraudzīsim. Es tiešām ticu, ka māksla parāda savu laiku.
Vizītkarte
Sandra Krastiņa
• Latviešu gleznotāja, mākslas fotogrāfe, grāmatu ilustratore, māksliniece animācijas filmās
• Dzimusi 1957. g. 2. martā Rīgā
• Izstādēs piedalās kopš 1980. g.
• Darbi atrodas LNMM, Tretjakova galerijā Maskavā, Vācijā, Apvienotajos Arābu Emirātos
• Kopš 2010. g. Latvijas Bankas monētu dizaina komisijas locekle, autore četrām Latvijas Bankas jubilejas sudraba monētām
• Laulībā ar gleznotāju Edgaru Vērpi
• Ģimenē divi pieauguši dēli
