“Stāvēju, raustīju durvis, bet mani neielaida!” Invalīdi netiek ielaisti veikala “Akropole” invalīdiem domātās labierīcībās 0
Eiropas Savienībā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta vides pieejamības nodrošināšanai cilvēkiem ar invaliditāti. Līdzīga apņēmība, vismaz vārdiski, izskan arī no Latvijas amatpersonu puses. Taču solījumu īstenošana praksē ne vienmēr sokas tik labi, kā vajadzētu – turklāt ne tikai valsts, bet arī privātajā sektorā. Daudzi uzņēmumi sola nodrošināt nepieciešamo piekļuvi, nereti viss it kā ir izdarīts, taču realitātē dažādu iemeslu dēļ cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām nākas vilties.
Mūsu redakcijas rīcībā nonākuši divu sieviešu stāsti par nepatīkamiem atgadījumiem tirdzniecības centrā “Akropole Rīga”. Parasti tirgotāju pārstāvji labi apzinās potenciālos ieguvumus, ko dod pēc iespējas lielāka pircēju piesaiste, tāpēc cenšas parūpēties, lai arī cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās iespējām veikalos un tirdzniecības centros var brīvi iekļūt un justies ērti. Taču dažkārt vienalga gadās pārpratumi, kuru dēļ apmeklētāji ar kustību traucējumiem spiesti doties uz mājām ar rūgtuma sajūtu sirdī.
Apsarga neprofesionalitāte vai nekaunība?
Kādu dienu uz redakciju piezvanīja mūsu lasītāja Aina (pēc viņas lūguma vārds mainīts) un pavēstīja par nepatīkamu pieredzi iepirkšanās centrā “Akropole”. Savu stāstu Aina sāk sekojoši: “Man ir izkaisītā skleroze, tādēļ esmu 3. grupas invalīde. Pastāvīgi jūtams nespēks kājās un rokās, bet pagaidām vēl staigāju bez palīgierīcēm, respektīvi, uz savām kājām. Bieži dodos iepirkties uz Ķengaragā esošo “Akropoli”, jo, staigājot pa šī tirdzniecības centra veikaliem, man sanāk noiet tik daudz soļu, cik manas kājas ļauj. Pa ielu viena pati baidos staigāt, jo “Akropolē” tomēr apgrozās daudz cilvēku, ir arī apsargi, kas palīdzēs man piecelties, ja gadījumā sanāks nokrist (pašai man grūti tikt uz kājām, noteikti vajag kādu stipru vīrieti, reizēm pat divus, kas mani pieceļ).”
Aina atzīst, ka pēdējā laikā slimība progresējusi. “Man saviem spēkiem ir grūti piecelties no gultas vai krēsla, tāpēc brīdī, kad jādodas uz labierīcībām, noteikti vajadzīga invalīdu tualete, jo tajā ir augstāks tualetes pods un roku balsti, pie kuriem pieturēties, lai dabūtu sevi augšā,” paskaidro sieviete.
“Agrāk es varēju brīvi iekļūt “Akropole Rīga” invalīdu tualetē, un viss bija labi, bet te pēkšņi vairākas reizes jūlija beigās mani neielaida. Stāvēju, stāvēju pie tualetes, raustīju durvis, rādīdama, ka vēlos tikt tajā iekšā, bet apsargam, kurš skatās kamerā, acīmredzot likās, ka esmu vienkārši parasta pircēja, kas grib iekļūt tikai invalīdiem paredzētā tualetē.
Šādas attieksmes dēļ biju spiesta aiziet uz visiem apmeklētājiem domāto tualeti. Es nedomāju, ka apkopēja bija pārāk “priecīga”, kad viņai nācās vākt pēc manis, kas noteikti nebūtu noticis, ja es būtu tikusi iekšā invalīdu tualetē.
Varbūt tādiem “pārgudriem” apsargiem derētu iet strādāt uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju, ja kāds tik viegli, vienkārši paveroties kamerā, var noteikt, ir cilvēks invalīds vai nav? Ko lai šādā situācijā dara apmeklētājs? Ne jau visi invalīdi brauc ratiņos vai staigā ar kruķiem, bet daudziem, tāpat kā man, ir dažādas ar veselību saistītas problēmas, kas varbūt no malas uz aci nav redzamas. Kā lai šādi cilvēki tiek invalīdiem domātā tualetē?”
Administrācija cenšas taisnoties
Lai noskaidrotu problēmas būtību un iegūtu kādu skaidrojumu par to, kādēļ Aina nokļuvusi šādā situācijā, vērsos ar jautājumiem pie iepirkšanās centru “Akropole” vadības. Pēc neilga laika saņēmām sekojošu atbildi: “Mums ir ļoti svarīgas visu apmeklētāju ērtības, un patiesi žēl, ka lasītājai nācās piedzīvot nepatīkamus brīžus.
Lai nodrošinātu, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām paredzētās labierīcības būtu tīras un vienmēr pieejamas, kā arī tās neizmantotu citi apmeklētāji, šīs telpas ir aprīkotas ar attālinātas piekļuves sistēmu. Tajās var ienākt, nospiežot pogu pie durvīm, un apsardze tās atver pēc pieprasījuma. Tomēr, ja telpa jau tiek izmantota, apsardzei nav iespējas atvērt durvis, un labierīcības būs pieejamas tikai tad, kad tās atbrīvosies. Iespējams, minētajā gadījumā tieši šis apstāklis radīja ilgāku gaidīšanas laiku.
Rūpējoties par maksimālu ērtību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, “AKROPOLE Rīga” vienlaikus ir pieejamas desmit speciāli aprīkotas labierīcības, kā arī lifti, kas atvieglo un padara ērtāku pārvietošanos pa iepirkšanās centru.
Mēs atvainojamies par sagādātajām neērtībām un ļoti novērtējam apmeklētājas dalīšanos pieredzē, kas palīdz mums turpināt uzlabot pakalpojumu pieejamību un nodrošināt, lai ikviens mūsu centros justos ērti un droši.”
Vai būs pozitīvas pārmaiņas?
Saņemot šādu atbildi, radās iespaids, ka tās rakstītājs nebija centies iedziļināties problēmas būtībā. Tādēļ “Akropoles” administrācijai nosūtīju vēl vienu vēstuli ar vairākiem precizējumiem: “Atbilde nav korekta. Tualete nebija aizņemta – kamēr minētā sieviete gaidīja pie tualetes durvīm, pienāca vīrietis ar bērnu ratiņiem, arī nospieda pogu, un viņam apsargs uzreiz atvēra durvis. Nevajag mēģināt formāli attaisnoties, it sevišķi, ja tādēļ cieš cilvēki ar invaliditāti!
Es vēlos saņemt konkrētu atbildi – vai apsargs ir tiesīgs, raugoties kameras attēlā, diagnosticēt, kurš tirdzniecības centra apmeklētājs ir invalīds vai nav? Sievieti, kura man sūdzējās par šo netaisnību, es labi pazīstu. Aina todien man zvanīja un raudāja. Viņai ļoti sāpēja sirds, jo no parastā poda viņa nevar piecelties, ja nav, pie kā pieturēties.”
Nākamajā dienā pienāca vēl viena vēstule no tirdzniecības centru “Akropole” administrācijas: “Paldies, ka precizējāt situāciju. Mēs patiesi atvainojamies apmeklētājai par piedzīvotajiem nepatīkamajiem brīžiem. Iepriekš sniegtā informācija balstījās uz nepilnīgu gadījuma aprakstu, jo tajā nebija norādīts, ka durvis tika atvērtas citam cilvēkam ar bērnu ratiņiem.
Diemžēl praksē bieži vien nākas saskarties ar gadījumiem, kad šīs telpas tiek izmantotas neatbilstoši to paredzētajam mērķim – piemēram, lai tajās ilgstoši uzturētos. Tāpēc apsardzes uzdevums ir rūpēties, lai labierīcības būtu pieejamas tiem, kam tās patiešām ir nepieciešamas. Mēs no sirds atvainojamies, ka šoreiz tas netika nodrošināts.
Šo gadījumu pārrunāsim ar mūsu apsardzes komandu, kā arī sazināsimies ar invalīdu un viņu draugu apvienību “Apeirons”, lai konsultētos par labākajiem risinājumiem, kā organizēt procesu un novērst līdzīgas situācijas nākotnē. Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēkiem ar kustību traucējumiem piekļuve labierīcībām vienmēr tiktu nodrošināta nekavējoties.”
Atklājas cita rakstura problēmas
Otrā atbilde jau vieš lielākas cerības, ka tirdzniecības centru “Akropole” vadība ir patiesi ieinteresēta novērst līdzīga tipa atgadījumus nākotnē, un citiem cilvēkiem ar līdzīgām veselības problēmām kā Ainai nevajadzēs mocīties tualešu apsargu neizdarības vai neprofesionālas rīcības dēļ.
Taču stāsts ar to nebeidzas. Diezgan drīz pēc Ainas ar citām “Akropole Rīga” radītajām neērtībām saskārās Iluta (vārds mainīts) – vēl viena sieviete ar izkaisītās sklerozes diagnozi, tikai viņa jau ir 2. grupas invalīde ar nopietniem kustību traucējumiem. Iluta telefonsarunas laikā pastāstīja savas problēmas būtību: “Es pārvietojos pati, bet lēni, staigāju ar nūjām. Man šodien vajadzēja nokļūt “Bites” salonā. Tas atrodas diezgan tuvu pie durvīm, bet avārijas izejas durvis, pa kurām parasti eju iekšā, bija ciet (asistents man tās vienmēr atvēra no iekšpuses). Savukārt automātiskās durvis aizveras ātrāk, nekā es caur tām varu iziet, tādējādi gāžot mani nost no kājām. Kā man, lūdzu, tikt iekšā “Akropolē”, lai aizietu uz “Biti”? Caur citām durvīm ieiet nevaru, jo nespēju veikt lielākus attālumus. Kāpēc avārijas durvis ir ciet? Vai tiešām “Akropole Rīga” vadība iedomājas, ka visi cilvēki tik labi staigā, ka var tikt iekšā veikalā caur automātiskajām durvīm?”
Lai noskaidrotu situāciju, vēlreiz vērsāmies pie iepirkšanās centru “Akropole” administrācijas. Pēc neilga laika saņēmām šādu atbildi: “Ļoti žēl to dzirdēt, jo mūsu iepirkšanās centros durvis ir aprīkotas ar risinājumiem, kas nodrošina ērtu pārvietošanos arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Piemēram, centrālo ieeju automātiskās bīdāmās durvis ir aprīkotas ar sensoriem un testētas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem – tās paliek atvērtas tik ilgi, kamēr cilvēks iet cauri. Savukārt “virpuļu” durvis aprīkotas ar vairākiem sensoriem un īpašu pogu (atzīmētu ar invaliditātes simbolu), kuru nospiežot, durvju griešanās ātrums ievērojami samazinās. Šādas pogas ir gan ārpusē, gan iekšpusē, un tās var izmantot ikviens, kam nepieciešams ilgāks laiks, lai ieietu vai izietu.
Papildus vēlamies uzsvērt, ka apmeklētājiem ar kustību grūtībām pie G un C ieejām ir brīvi pieejami ratiņkrēsli, kas var atvieglot pārvietošanās procesu iepirkšanās centrā. Pavadošā persona tos var paņemt un palīdzēt nokļūt līdz konkrētam veikalam, pēc tam novietojot tos atpakaļ.
Kas attiecas uz avārijas izejas durvīm – tās diemžēl nevar lietot ikdienas ienākšanai. Atbilstoši iekšējiem drošības noteikumiem tās paredzētas cilvēku evakuācijai ārkārtas situācijās, un to ikdienas izmantošana nav atļauta drošības nolūkos, jo var apdraudēt iespējamo evakuācijas procesu.”
Pēc šīs atbildes saņemšanas redakcija Ilutas vārdā aizsūtīja īsu papildinājumu: “Paldies par atbildi, bet rodas pretjautājums – ja evakuācijas durvis ir slēgtas, kā tās varēs izmantot, ja būs tāda nepieciešamība? Vai kādā brīdī, ja, nedod Dievs, notiks kas negaidīts un būs jāveic steidzama apmeklētāju evakuācija, visi stāvēs uz gaidīs, līdz kāda persona tās atslēgs? Situācijas mēdz būt dažādas, svarīga var būt katra sekunde!”
Atbilde bija īsa un konkrēta: “Drošības sistēma paredz, ka trauksmes gadījumā durvis atveras automātiski.” Tas nozīmē – atliek cerēt, ka potenciālās krīzes brīdī visas automātiskās sistēmas patiešām darbosies nevainojami.
Vides pieejamības uzlabošanā vēl daudz darba
Jā, likumdošana ir likumdošana, ko tur padarīt! Bet paliek sajūta, ka ne vienmēr tā ir pārdomāta, savukārt nereti likuma ievērotāji pārcenšas visu nosacījumu izpildīšanā un dažreiz pat izvirza tādas prasības, kuras likumā varbūt nav definētas. Tas attiecas uz daudziem gadījumiem dažādās jomās, kas nereti apgrūtina ikdienu, tajā skaitā cilvēkiem ar ar ierobežotām pārvietošanās iespējām. Tomēr citu likuma prasību ievērošana tik labi nesekmējas.
“Bites” salons atrodas vien kādu desmit metru attālumā no tām durvīm, pa kurām Iluta ar savām kājām gribēja ienākt! Sekošana visiem administrācijas ieteikumiem krietni sarežģī dzīvi. Tad labāk un vienkāršāk palūgt kādu spēcīgu vīrieti, lai pietur automātiski atveramās durvis. Taču, tā kā līdz šim avārijas izejas durvis no iekšpuses vienmēr bija vaļā un asistents tās varēja attaisīt, rodas loģisks jautājums – vai pēkšņi jauni likumi pieņemti, ja tagad tās ir ciet?
Nevar noliegt, ka mūsu valstī arvien vairāk tiek domāts par vides pieejamību un pārvietošanās atvieglojumiem, lai personām ar invaliditāti radītu iespēju visur nokļūt. Tomēr paliek sajūta, ka joprojām esam tikai ceļa sākumposmā un šajā jomā vēl daudz darāmā, lai situācija Latvijā vides pieejamības ziņā varētu kaut nedaudz līdzināties citām pasaules valstīm.
