Kādēļ valodnieks Jānis Endzelīns, kurš miris jau vairāk nekā 60 gadus, joprojām tiek tik ļoti godināts? 25
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 150 gadiem 22. februārī (pēc tobrīd vēl lietotā Jūlija kalendāra 10. februārī) Kauguru pagastā piedzima kāds zēns. Viņam deva vārdu Jānis. Šonedēļ valodnieku, baltistu, pedagogu Jāni Endzelīnu godinām ne tikai ar dažādiem sarīkojumiem Latvijā, – viņa dzimšanas diena iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā.
Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā bibliotēkā kopš piektdienas apskatāma Jāņa Endzelīna dzīvei un profesionālajai darbībai veltīta izstāde, savukārt tieši zinātnieka dzimšanas dienā sāksies starptautiska zinātniska konference “Endzelīns. Valoda. Laiks”, kurā piedalīsies 43 zinātnieki no piecām valstīm un kuras plenārsēdes noslēgumā tiks atvērts Jāņa Endzelīna darbu izlases rādītājs.
Valoda mainībā
Kādēļ valodnieks, kurš miris jau vairāk nekā 60 gadus, joprojām tiek tik ļoti godināts? Kāds ir viņa paliekošākais ieguldījums latviešu valodniecībā?
To Jāņa Endzelīna jubilejai veltītās izstādes atklāšanā jautāju LU humanitāro un sociālo zinātņu jomas prorektorei, valodniecei Inai Druvietei. Viņa uzskata – Endzelīna mantojuma lielākā vērtība ir izpratne par to, ka valoda, pētniecības metodes un arī mūsu skatījums uz valodu laika gaitā mainās – un tas ir dabiski un normāli: “Mēs jau esam pārdzīvojuši posmu, kad visu, ko Endzelīns teica, uzskatījām par vienīgo patiesību. Viņš pats būtu bijis vīlies, ja tā nebūtu noticis, jo viņš vienmēr uzsvēra, ka valoda mainās, mainās arī mūsu attieksme, un tieši tādēļ, analizējot viņa rakstus, redzam, kā mainījušies Endzelīna uzskati gan par atsevišķu vārdu iederību, gan par to rakstību.
Mūsdienās mēs sen vairs nedomājam, ka pastāv viens ideāls, visiem laikiem un valodas funkcijām piemērots modelis.” Ina Druviete uzskata, ka, Endzelīna jubilejas reizē pārskatot zinātnieka atstāto mantojumu un viņa darbu rosinātās diskusijas, iespējams nonākt pie vairākiem nozīmīgiem secinājumiem: “Pirmais, ka ikvienas izcilas personības devums jāvērtē tā laika kontekstā, nevis ar mūsdienu mērauklu. Otrais – Endzelīna darbība mums parāda, ka arī nozarē, kura saistās ar latviešu valodas izpēti, var strādāt gan zinātnei, gan tēvzemei, dodot savu ieguldījumu pasaules valodniecībā kopumā, un domāt arī par latviešu valodniecību.”
Savukārt LU Latviešu valodas institūta direktore Sanda Rapa teic – žēl, ka šodien vairs nav tik spilgtu valodnieku, kāds bija Jānis Endzelīns! Kā trīs nozīmīgākos Endzelīna mantojuma darbus viņa nosauc valodnieka sarakstīto latviešu valodas gramatiku, kā arī kopā ar Kārli Mīlenbahu izstrādāto latviešu valodas vārdnīcu.
“Kaut arī to sauc par Mīlenbaha Endzelīna latviešu valodas vārdnīcu, tieši Endzelīns to pabeidza pēc Mīlenbaha aiziešanas mūžībā – viņš rakstīja etimoloģijas, skaidrojumus, pašu grūtāko darbu. Tā ka pilntiesīgi to var uzskatīt par Endzelīna darbu,” teic valodniece. Savukārt trešais valis ir vietvārdu pētījumi – šajā jomā gan nav viena fundamentāla darba, tas sastāv gan no vietvārdu vārdnīcas, gan saraksta un kartotēkas. Un Sanda Rapa uzsver vēl kādu Jāņa Endzelīna darbības aspektu: “Viņš ir pirmais valodnieks, kurš tik ļoti pētījumos iesaistīja tautu, viņš uzticējās tautai, radīja apvērsumu – tādu priekšstatu par valodu tautā, kāda agrāk nebija bijis.”
Endzelīna jubilejai veltīto sarīkojumu programmā arī šogad ir tādi notikumi, kuros bija aicināts iesaistīties ikviens, proti, Latviešu valodas institūta iedibinātā un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas atbalstītā Apvidvārdu talka. 22. februāra pēcpusdienā sagaidāma tās godināšana, kurā izskanēs lasījumi par apvidvārdiem lībiskajā, vidus un augšzemnieku dialektā, notiks Endzelīnam veltītās pastmarkas atvēršana un tiks godināti čaklākie talcinieki un pagasti.
Starptautiski un lokāli
Latviešu valodas gramatiku Jānis Endzelīns sarakstīja ne tikai latviešu, bet arī vācu valodā, padarot mūsu valodu pazīstamu, pētāmu un salīdzināmu pasaulē. Kā norāda LU rektors Indriķis Muižnieks, pateicoties šim darbam, arī daudzus gadu desmitus pēc savas nāves Jānis Endzelīns joprojām tiek starptautiski citēts. Sanda Rapa apstiprina – tieši “Lettische Grammatik” ārzemniekiem veltītais izdevums palīdzēja pasaulei pamanīt un saprast latviešu valodu, palīdzēja latviešu valodai iegūt patstāvīgas valodas statusu, kas pirms tam īsti nebija noticis. Interesanti, ka latviešu valodas gramatikai veltīto lieldarbu Jānis Endzelīns uzrakstīja, strādādams Harkivas universitātē.
Paša Jāņa Endzelīna dzīves laikā un arī gadu desmitos kopš viņa nāves daudz diskutēts par viņa rosinātiem atsevišķiem konkrētiem gramatikas lietojuma jautājumiem, piemēram, par “ch” un “ŗ” nepieciešamību.
Ina Druviete uzskata, ka šis jautājums 21. gadsimta trešajā desmitgadē vairs nav aktuāls: “Šīm diskusijām ir pielikts punkts. Protams, būs cilvēki, kas uzskatīs, ka tas ir vissvarīgākais no Endzelīna izvirzītajiem jautājumiem, bet es teikšu tieši pretēji – diskusijas par šādiem jau sen atrisinātiem valodas jautājumiem aizēno daudz svarīgākus. Ja mēs jau vairāk nekā sešdesmit gadus esam ievērojuši vienu noteiktu rakstības sistēmu, nav nekāda pamata atgriezties pie šīm neauglīgajām sarunām. Pašlaik mums daudz svarīgāk ir nodrošināt latviešu valodas lietojumu sabiedrībā, lai tā vārda tiešā nozīmē kļūtu par valsts valodu. Un par valsts valodu latviešu valoda var kļūt neatkarīgi no tā, kādu rakstu valodas formu mēs izvēlamies, jo rakstu formu nosaka pati sabiedrība. Ceru, ka vismaz pēc Endzelīna 150. dzimšanas dienas mēs vairs neveltīsim laiku neauglīgiem strīdiem.”
Ina Druviete par vissvarīgāko Jāņa Endzelīna darba mantojumu uzskata tieši spēju izvērtēt vēsturisko mantojumu un turēšanos pie tradīcijas, balstīšanos iepriekšējo paaudžu zināšanās, taču izvērtējot to visu no latviešu valodas saglabāšanas un uzturēšanas viedokļa. “Jo nav svarīgāka uzdevuma kā nodrošināt latviešu valodas ilgtspēju, un nav svarīgi, kurā nozarē mēs darbojamies – vai tā būtu vēsturiskā valodniecība, vai gramatikas izpēte –, mūsu uzdevums ir viens: dot ieguldījumu latviešu valodas noturībā,” sarunu noslēdz I. Druviete.
Uzziņa
Jāņa Endzelīna (1873–1961) dzīves pieturpunkti
– Studējis Tērbatas universitātē klasisko filoloģiju (1893–1897), pēc tam slāvu filoloģiju (189–1900) un abās nozarēs ieguvis kandidāta grādu.
– 15 zinātnisku grāmatu un vairāk nekā 300 zinātnisku un populārzinātnisku publikāciju autors latviešu, vācu un krievu valodā.
– 1912. gadā aizstāvējis doktora disertāciju par baltu un slāvu valodu attiecībām.
– Piedalījies Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Zinību komisijas vasaras sapulcēs un Ortogrāfijas komisijas darbībā (1908–1911), izlokšņu materiālu vākšanā, bijis Zinību komisijas Valodniecības nodaļas priekšnieks (1922–1940) un Zinātņu komitejas priekšnieks (1938–1940).
– Sagatavojis Getingenes grāmatu apgāda pasūtīto latviešu valodas salīdzināmi vēsturisko gramatiku “Lettische Grammatik” (1922, 1923).
– Jaunizveidotajā Latvijas Universitātē izveidojis un vadījis Baltu filoloģijas nodaļu (1921–1940).
– Pēc viņa ierosmes 1920. gadā dibināta Filologu biedrība, 1935. gadā – Latviešu valodas krātuve.
– 1939. gadā bijis RLB Zinātņu komitejas priekšnieks.
– Pēc Otrā pasaules kara vadījis Latvijas Valsts universitātes Latviešu valodas katedru (1944–1950).
– No 1946. gada bijis Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļas vadītājs, no 1953. līdz 1961. gadam – Vārdnīcu sektora vadītājs.
– 1945. gadā tika izdots viņa “Ievads baltu filoloģijā”, 1948. gadā – “Baltu valodu skaņas un formas”, 1951. gadā – “Latviešu valodas gramatika” (1922. gada izdevuma tulkojums ar papildinājumiem; par šo darbu viņam 1958. gadā piešķīra Ļeņina prēmiju). 1956. gadā izdota vietvārdu vārdnīcas “Latvijas PSR vietvārdi” pirmā daļa (otrā daļa iznāca jau pēc Endzelīna nāves 1962. gadā).
