“Tagad piecus vai desmit gadus Krievija diez vai kaut ko būs gatava militāri darīt.” Saruna ar militāro analītiķi Mārtiņu Vērdiņu 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar militāro analītiķi, bloga “varabungas” autoru, rezerves kapteini Mārtiņu Vērdiņu.
Kāpēc Krievija tik ļoti pretojas, ja karš Ukrainā tiek saukts par karu? Krievijā obligāti jāsaka “speciālā militārā operācija” un tiem, kas runās par karu, pat draud sods.
M. Vērdiņš: Tas drīzāk būtu jautājums starptautisko attiecību speciālistiem. “Karš” nav tikai propagandas vārds, bet juridisks jēdziens, un tam ir noteiktas sekas. Pēc būtības šis ir agresīvs karš, kurš nav izprovocēts un kuram nav nekāda leģitīma pamata, bet, to oficiāli atzīstot, Krievija pakļautu sevi ļoti nopietnām sekām. Piemēram, tas ļautu izvirzīt jautājumu par Krievijas dalību ANO Drošības padomē. Ja atceramies, arī PSRS tika izslēgta no Tautu savienības 1939. gadā pēc uzbrukuma Somijai.
Tas ir skaidrs, ja skatās no tiesību un diplomātijas viedokļa, bet kā ar propagandu? Vārds “karš” taču skan iespaidīgāk un var redzēt, ka vēlēšanās saistīt šo iebrukumu ar Otro pasaules karu un glorificētajiem sarkanarmiešiem ir ļoti liela.
Nevar būt tik atšķirīgs vēstījums uz ārpusi un iekšpusi. Iespējams, ka arī par masu noskaņojumu Kremlim nav tik drošas pārliecības, uz kuru pusi tas var nosliekties par spīti sākotnējam atbalstam. Cilvēki parasti negrib piedalīties netaisnīgā karā, tāpēc drošāk ir stāstīt, ka Ukrainā notiek “specoperācija” un tiek “ieviesta kārtība”.
Daudzus gadus dzirdēti militāro ekspertu stāsti, ka 21. gadsimta karš noteikti nebūs tāds, kāds tas bija 20. gadsimtā, un visas cīņas pārsvarā notiks pilsētu ielās. Bet kā tas izskatās Ukrainā?
Ielu cīņas Ukrainā vēl īsti nav sākušās, ja neskaita Mariupoli. Manā skatījumā piepildījušās ekspertu atziņas, ka armijas vairs nekaros klajā laukā, neveiks plašus manevrus. Piemēram, var redzēt, ka neviena no karojošajām pusēm nenobrauc no ceļa. Tanki pēc idejas domāti tam, lai ar tiem veiktu plašus apgājiena manevrus, jo braukt paredzēts arī pa bezceļiem. Taču te tas netiek darīts. To, protams, nosaka arī laika apstākļi un šādai kaujas darbībai nepareizi izvēlēts gadalaiks.
Augsne ir tāda, ka tajā slīkst pat tanki, nerunājot par tehniku, kas tiem nodrošina loģistiku, tajā skaitā degvielu. Bija mēģinājums aplenkt vairākas pilsētas, taču triecienā krievi mēģina ieņemt tikai dažas. Ja sāktos vairāki šādi uzbrukumi, tad ielu kaujas dominētu. Tas, ko eksperti runāja par 21. gadsimta karu, šobrīd visuzskatāmāk redzams Mariupolē, un nekas glīts tas nav.
Kāda ir atšķirība, ja salīdzina ar Krievijas kara taktiku, kāda bija Čečenijā 90. gados?
Rupji salīdzinot, ar tādu pašu grupējumu, kāds bija Čečenijas karā, Krievija šobrīd mēģina ieņemt teritoriju, kas ir daudzas reizes lielāka. Tātad pirmā lielā atšķirība – mērķiem nepiemēroti resursi. Otrkārt, Čečenijā ir kalnains apvidus, kas paver plašas iespējas partizānu karam, ko čečeni arī aktīvi centās izmantot. Ukrainā priekšrocību no aizsardzības viedokļa dod tikai atrašanās apdzīvotās vietās. Ja tu esi klajā laukā, tad tu esi viegli pamanāms un iznīcināms ar artilēriju. Tātad, lai krievi gūtu uzvaras, viņiem jāiet pilsētās un tad sākas jau pieminētās ielu kaujas.
Bet kāds tad bija krievu mērķis, masīvi apšaudot Harkivu un Kijivu?
Te jau sākas spekulācijas. Kādi tad bija plāni? To, protams, droši zina tikai Krievijas ģenerālštābs. Daudzi tagad runā par pirmo, otro un trešo fāzi. Es drīzāk teiktu, ka notiek pāreja pie cita – jau trešā – plāna. Tātad vispirms bija “Plāns A” – psihiskais uzbrukums ar domu ātri visu atrisināt…
Bieži piesauktais zibenskarš?
Uz to pusi. Apzīmējums “zibenskarš” ir vāciešu izgudrojums, lai gan pēc idejas šāds karš attīstās mazliet citādāk – tur jābūt trieciena “dūrei”, kas tālāk paplašinās dažādos virzienos, ko pavada pārsteiguma efekts. Krieviem “dūres” nebija. Jebkurā gadījumā tas nedarbojās, un drīz nācās pāriet pie “Plāna B”, ko mēs varējām redzēt gandrīz visu pēdējo mēnesi. Vairākas pilsētas tika ielenktas, bet pārliecinoša mēģinājuma ieņemt tās triecienā nebija. Tagad tiek pasniegts, ka tā it kā bijusi plāna daļa, bet drīzāk tas netika darīts, jo Krievijai nebija resursu. Mēs jau redzam, ka viena Mariupole sasaista ap 14 000 Krievijas karavīru. Tur pretī ir daži tūkstoši “azoviešu”, bet kaujas turpinās jau mēnesi. Tas tikai rāda, cik grūti krieviem būtu gājis citās pilsētās, ja būtu šādi paši mēģinājumi – zaudējumi būtu milzīgi.
Tagad Krievija pāriet pie “Plāna C” – samazina aktivitātes tur, kur situācija ir pavisam bezcerīga – Ukrainas ziemeļos. Viņi izved karaspēku, pārformē to un tālāk acīmredzot koncentrēsies uz Ukrainas austrumu novadiem. Ņemot klasiski, pēc grāmatas – ja vienība nokomplektēta karam ar personālu, bruņutehniku, munīciju, degvielu un visu pārējo, bet zaudējumi sasniedz 30 procentus, tad tā ir jāpārformē. Piemēram, no divām vai trim jāizveido viena jauna, lai tā pēc resursiem atkal atbilstu sākotnējam apjomam. Tad šādu vienību pēc zināmas atpūtas var atkal izmantot karadarbībā.
Pērn augustā mēs intervijā “Latvijas Avīzē” runājām par Lukašenko sarīkoto “migrantu krīzi”, Krievijas lomu tajā un gaidāmajām mācībām “Zapad”. Atgādināšu vienu fragmentu šīs sarunas: “Uz tiešu konfliktu ar NATO valsti ne Putins, ne Lukašenko neies. Tās darbības drīzāk varētu būt tālāk vērstas uz Ukrainu.” Diezgan precīzi!
Man bija priekšstats, ka visam vajadzēja sākties jau 2021. gada pavasarī, ņemot vērā darbības, kas tolaik notika. Krievijas armija jau tika koncentrēta pie Ukrainas robežām, ASV bija notikušas prezidenta vēlēšanas un Baidens bija stājies amatā. Ļoti savlaicīgi – pat pirms mācībām “Zapad” – sākās Krievijas karaspēka pārvietošanās uz Baltkrieviju. Un viss liecināja, ka mērķis ir Ukraina, nevis NATO valstis.
Bet cik liela nozīme šajā karā bija Lukašenko faktoram? Vai Putins būtu uzsācis karu, ja viņam nebūtu skaidrs, ka Baltkrievijā varēs darīt visu, ko iegribas?
Ieejot no Baltkrievijas teritorijas, Putina karaspēks atrisina problēmu ar Dņepras šķērsošanu, kas citādi būtu liela problēma. Lukašenko iepriekš bija solījis, ka no Baltkrievijas nekādā gadījumā uzbrukums Ukrainai nenotiks. Taču politiski izveidojās tā, ka Lukašenko vienīgais pastāvēšanas garants palika Krievija un tad jau nācās atļaut teritorijas, infrastruktūras – dzelzceļa un lidlauku – izmantošanu, kas viņu padara par Putina sabiedroto šajā karā. Nav ziņu, ka baltkrievu mehanizētās vienības būtu iesaistījušās karadarbībā. Izskatās, Lukašenko izdevās pārliecināt Kremli, ka šāds solis ir riskants, jo baltkrievi var masveidā padoties gūstā vai pat ar ieročiem rokās pāriet pretējā pusē. Tagad līdz ar Krievijas atkāpšanos ziemeļu virzienā var teikt, ka arī Baltkrievijas iesaistīšanās jautājums vairs nav tik saspringts, kā tas bija vēl pirms dažām nedēļām. Es te negribētu apgalvot, ka tas nekad nenotiks, bet šī iespēja samazinās.
Vai Krievijai vispār būtu kāds labums no tik vāji motivēta sabiedrotā?
Te es tomēr gribu izdarīt atkāpi, ka negribēšana karot baltkrieviem ir attiecībā pret ukraiņiem. Savukārt, ja viņiem būtu jākaro pret mums vai poļiem, tad šāda sentimenta nebūtu. Tas ir jāapzinās! Nevajag domāt, ka Putins baltkrievus nevar izmantot nekad un nekur.
Vērtējot no militārā viedokļa – ja krievi nemēģinātu no Baltkrievijas puses iet uz Kijivu, bet masīvāk uzbruktu no austrumiem un dienvidiem, vai šādi viņiem būtu bijis vairāk panākumu?
Tad tas nebūtu sitiens ar “plaukstu” piecos līdz septiņos virzienos, bet būtu “dūre”, kas konkrētajās vietās varētu dot labākus rezultātus. Taču te ir arī citi faktori. Piemēram, kā jau norādījuši dažādi ārvalstu eksperti, krieviem ne pārāk labi darbojas tas, ko sauc par kombinētā karaspēka operācijām – kājnieku, artilērijas un gaisa darbības nav saskaņotas. Tas prasa uzturēt ļoti augstā līmenī komandvadības ķēdi, lai viss notiktu sinhronizēti. Pārsteigums tas ir tāpēc, ka militārajās mācībās, tajā skaitā “Zapad”, varēja redzēt ļoti saskanīgu darbību, viss izskatījās ļoti iespaidīgi. Kāpēc tāda atšķirība? Te ir viens būtisks moments, ko es pats atceros vēl no obligātā dienesta padomju armijā – uz mācībām parasti tiek sūtītas labāko izlases, retu reizi vienība piedalās pilnā sastāvā. Tāpēc mācībās parasti viss izskatās ļoti labi. Taču tik plašai operācijai, kādu Krievija sāka Ukrainā, ar izlasi vairs nepietiek, te vidējais līmenis strauji krīt.
Vēl viena frāze no tās pašas intervijas pērn – “Putins ir vadāma haosa meistars”. Cik šobrīd šis haoss ir vadāms?
Acīmredzot kāds Putinu bija pārliecinājis, ka izdosies ātrs reids uz Kijivu, bet tas nenotika. Jāatzīst, ka varbūt arī esam viņu pārvērtējuši kā haosa meistaru. Bet labāk dažreiz pārvērtēt nekā nenovērtēt. Tomēr stāsts vēl nav beidzies. Visticamāk, būs kaut kāda vienošanās, un Krievija droši vien centīsies panākt kaut kādus ieguvumus, nevis vienkārši atvilks karaspēku līdz tām vietām, kur tas bija pirms 24. februāra. Varbūt iznākums būs kaut kas līdzīgs Ziemas karam 1938. gadā, ko mēs uztveram kā Somijas uzvaru, tajā pašā laikā arī PSRS bija kaut kādi teritoriāli ieguvumi.
Putina taktiku bieži salīdzināja ar viņa iemīļoto cīņu sportu džudo. Viena strauja kustība, tad atgriešanās aizsardzības pozīcijā. Tomēr pašlaik Krievija mēģina sisties par visām varēm, lai tikai panāktu savu.
Kādreiz nodarbojos ar džudo – tur tiešām galvenais ir strauji pietuvoties pretiniekam, izdarīt spēka paņēmienu, bet, ja neizdodas gūt pārsvaru, tad ne – jāmeklē kaut kas cits. Ja skatāmies uz karu, tad pēc pirmā plāna tā tas arī bija iecerēts, bet neizdevās. Tālāk sākās tāda ilgstoša cīņa, mēģinot pārlauzt pretinieku.
Un tas jau nemaz vairs nav pēc džudo principiem…
Tomēr tas ir tāds Krievijai vēsturiski raksturīgs kara vešanas paņēmiens – iet uz priekšu ar visu spēku, neskatoties ne uz kādiem zaudējumiem. Nezinu, varbūt drīzāk to var salīdzināt ar boksu.
Janvāra beigās, tātad nepilnu mēnesi pirms kara, daudzus Krievijā pārsteidza atvaļinātā ģenerālpulkveža Leonīda Ivašova vēstule, kuru viņš bija parakstījis “Viskrievijas virsnieku sanāksmes” (“Общероссийского офицерского собрания”) vārdā. Tajā uzsvērts, ka karš Ukrainā būs kaunpilns un iznīcinošs pašai Krievijai, kas to uz ilgiem laikiem iedzīs starptautiskajā izolācijā. Tagad tas piepildās par simt procentiem. Bet Ivašovs nav tas cilvēks, kuru mēs varam turēt aizdomās par kaut kādu liberālismu vai demokrātismu, drīzāk pretēji. Kā skaidrot šo notikumu?
Ivašovs ir vanags no vanagiem ar lielkrievu šovinista uzskatiem. Taču visi bijušie virsnieki var šo karošanas procesu izspēlēt savā galvā un saprast, pie kā tas varētu novest. Tāpēc arī ārpus Krievijas daudzi neticēja, ka tiešām notiks pilna mēroga uzbrukums, jo, normāli militāri plānojot šādu operāciju, tā tiktu norakstīta un nekad netiktu īstenota. Plānojot vispirms tiek novērtēts kaujas lauks – ģeogrāfija, infrastruktūra, ceļu tīkls, iedzīvotāju sastāvs. Pēc tam tiek vērtēts pretinieks, tiek salīdzinātas viņa spējas ar saviem resursiem. Tad visu saliek kopā, modelē un izspēlē situācijas. Zinot, ka ukraiņi gatavojas karam jau astoņus gadus un reāli ir “ostījuši pulveri” Donbasā, tāpēc viņiem tas nebūs nekāds šoks, savukārt Krievijai īsti nav laika morāli un mentāli sagatavot karavīrus šādam karam, uzreiz būtu jāpasaka – nē. Ivašovu noteikti nevajag uzskatīt par kaut kādu Ukrainas draugu, viņš tikai reāli novērtēja situāciju un brīdināja, kas gaidāms.
Vai varētu būt tā, ka ar atvaļinātā virsnieka Ivašova muti mēģināja runāt arī kādi aktīvie virsnieki, kuri paši tādus paziņojumus nevar atļauties?
Pat ja šādi virsnieki bija, šobrīd viņu skaits noteikti ir samazinājies. Iepriekš militāristu aprindās varbūt varēja būt tāds viedoklis – mēs nesāksim karu tagad, lai tam labāk sagatavotos, vēl nav īstais brīdis. Tagad ir cita situācija, jo karš jau ir sācies. Abas puses ir zaudējušas karavīrus, ir pieaudzis naids, atriebības alkas. Politiskais iemesls tur vairs nav tik svarīgs, darbojas cita loģika.
Kādas pašlaik ir galvenās mācības Latvijai militārā ziņā pēc tā, ko mēs vairāk nekā mēnesi esam redzējuši Ukrainā?
Mēs ilgu laiku esam dzīvojuši ar pieņēmumu, ko es pats esmu nereti uzsvēris, ka, sākoties konvenciālam karam ar Krieviju, mūsu mērķis būtu nodarīt to, ko sauc par pretiniekam nepieņemamiem zaudējumiem. Ar to domāti tik būtiski zaudējumi, ka Krievijas sabiedrībā rodas pretestība un tas tālāk ietekmē arī politiskās vadības gribu turpināt šo karu. Tagad mēs redzam, ka tas īsti nedarbojas. Nekāds zaudējumu daudzums nepārliecina Krievijas iedzīvotāju vairākumu, ka šis karš nav vajadzīgs. Viņi vēl vairāk saliedējas, un atbalsts Putina darbībām Ukrainā ir ļoti liels, ko parāda arī aptaujas. Tas nozīmē, ka šis punkts par pretiniekam nepieņemamu zaudējumu nodarīšanu kara apturēšanai īsti tomēr nav izmantojams. Vienīgais variants – ja mēs tāpat kā ukraiņi spējam iebrucēju vienkārši samalt. Kā konveijerā – viņi padod, mēs iznīcinām.
Tas nozīmē, ka bruņotie spēki jāgatavo ar ļoti lielu rezervi. Ukrainas armija jau pirms kara bija diezgan liela – vairāk nekā 100 000 cilvēku. Taču viņi vēl sagatavoja iespaidīgu rezervi – teritoriālās aizsardzības vienības, kuru kodolu veido obligāto militāro dienestu izgājušie karavīri un klāt nāk arī civilie, kas izgājuši militāro treniņu pēdējos mēnešos. Tas nozīmē, ka Ukraina pašlaik spēj operēt jau ar apmēram 600 000 cilvēku lielu spēku. Vienlaikus visa armija nekaro, tās ir noteiktas vienības, bet aizmugurē stāv tie, kas spēj papildināt iztrūkstošo resursu. Latvijas situācijā mēs līdz šim par šādām lielām rezervēm neesam domājuši. Tam ir bijis zināms pamats, jo aiz mums stāv NATO ar visu tās resursu. Tas ir leģitīms arguments, tomēr, ja es būtu valstsvīrs, es teiktu, ka mums vairāk jācenšas panākt, lai sabiedrība būtu gatava stāties plecu pie pleca ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Tāpēc vajag sabiedrību militāri sagatavot. Kā to darīt? Mans redzējums ir vienkāršs – obligātais militārais dienests. Sākumā varbūt pēc Lietuvas parauga, kur visi rekrūši ir uzskaitē, bet iesauc tikai daļu – to, ko budžets ļauj kvalitatīvi apmācīt un apbruņot.
Ja paskatās uz Rietumu atbalstu Ukrainai, var just, ka lielāka cieņa parādās tajā brīdī, kad sabiedrotais rāda kaujassparu un gatavību aizstāvēt savu zemi. Tad ir vērts atbalstīt! Pretējais piemērs ir Afganistānas nacionālā armija, kas bija labi apbruņota un apmācīta, tomēr tās kaujas gars pret talibiem izrādījās vājš, un tas beidzās bēdīgi. No mums ir vajadzīgs kaujas gars un mobilizācijas rezerves.
Pirms kara NATO instruktori brauca mācīt ukraiņus. Varbūt tagad vajadzēs Ukrainas instruktorus, lai viņi mūs sagatavo?
Pilnīgi noteikti, jo viņiem ir reāla kaujas pieredze, nekāda apmācība vai kursi to nevar aizstāt. Protams, ir kaut kādas tēmas, kur NATO ukraiņus var turpināt mācīt – par ieroču sistēmām vai plānošanas procesu. Visu apvienojot, es domāju, ka Ukrainai nākotnē būs stiprākā armija Eiropā.
Cik pamatota ir optimistiskā atziņa, ka Krievijas zaudējumi Ukrainas karā ir tik lieli, ka viņi vēl daudzus gadus nevienu citu konvenciālu karu nevarēs uzsākt? Katrā ziņā ne pret NATO valsti.
Tam var piekrist – tagad piecus vai desmit gadus Krievija diez vai kaut ko būs gatava militāri darīt. Bet normāli plānošana notiek daudz ilgākam laikam – pat piecdesmit gadus uz priekšu. Armijas būvēšana ir ļoti ilgstoša, dārga un prasa lielus resursus. Ja mēs kaut kad nākotnē varam saskatīt apdraudējumu, un domāju, ka varam, tad jārīkojas jau tagad. Nevar aiziet uz tirgu un nopirkt armiju, to var tikai lēnā garā uzbūvēt.
