Foto – Inese Minova/”Latgales laiks”

Skolu tīkls jāsakārto naudas dēļ un saprāta vārdā. “LA” diskusija par izglītības sistēmu

E. Grigorjevs, atzīstot nepieciešamību ierobežot pārāk mazu klašu veidošanu vidējās izglītības posmā, uzsvēra, ka šādi lēmumi nevar tikt pieņemti steigā un tie arī pienācīgi jāizskaidro sabiedrībai. “Valstij jādomā, kā nezaudēt izglītības nozares profesionāļus, kuri šādu lēmumu dēļ var zaudēt darbu. Jāpalīdz viņiem pārkvalficēties, lai bijušie vidusskolu skolotāji varētu strādāt, piemēram, pirmsskolā. Jācer, ka vidusskolas klašu slēgšana nebūs kārtējais pamudinājums nopirkt vienvirziena biļeti uz ārvalstīm. Tāpat pirms šādu lēmumu pieņemšanas jāizrēķina, cik maksās skolēnu vadāšana uz tālākām skolām.”

M. Seile gaišu nākotni lauku skolām nesolīja: “Ja apdzīvotā vietā nebūs darba vietu, skola šo vietu neizglābs. Izglītības sistēma nevar atrisināt visas problēmas. Manuprāt, pirmām kārtām cilvēki no laukiem aizbrauc darba vietu, nevis skolu trūkuma dēļ. Labas skolas būs tur, kur būs attīstīti reģionu centri, kur būs pelnoši uzņēmumi. Par skolu tīklu vajadzētu runāt konstruktīvā sarunā bez panikas. No 395 vidusskolām, kas šobrīd ir Latvijā, iepriekšējā mācību gadā 31 skolā 10. klasē nemācījās neviens bērns. Piemēram, ir konkrēta vidusskola, kur 10. klasē ir 0 bērnu, 11. – 0, bet 12. klasē – seši bērni. Vai ir saprātīgi sešiem bērniem vidusskolas posmā aprīkot fizikas, ķīmijas kabinetu, algot skolotājus, kas ar šādu bērnu skaitu būtībā ir privātskolotāji? Teorētiski mēs varam turpināt šādas vidusskolas uzturēt. Taču: vai mūsu valsts to var atļauties? Nezinu nevienu citu valsti pasaulē, kas to varētu atļauties.

Protams, politiski tas ir ļoti sarežģīts jautājums, un normālam politiķim šķiet ļoti riskanti runāt par skolu slēgšanu, taču man sakārtot skolu tīklu šķiet racionāli un loģiski. Mana prioritāte ir, lai skolēni iegūtu labu, konkurētspējīgu izglītību. Pēdējie centralizētie eksāmeni parādīja, ka ir 63 skolas, kur tikai viens skolēns kārtoja ķīmijas eksāmenu.”

Bet, ja ministres prioritāte ir skolēns, vai viņu nebaida tas, ka būs jaunieši, kuri neiegūs vidējo izglītību vispār, jo tuvējā skolā vairs nebūs vidusskolas klašu, bet uz tālāku skolu kādu iemeslu dēļ jaunietis nevarēs vai nevēlēsies izbraukāt? Latvijā jau tagad ir 26 tūkstoši jauniešu, kuri nestrādā un nemācās, tagad viņu pāraudzināšanai tērēs septiņus miljonus eiro. Vai skolu tīkla sarukšana nevairos šādu jauniešu skaitu, vaicāja A. Sibircevs.

M. Seile atbildēja filozofiski: “Vienmēr ir izvēle: nedarīt neko, baidoties, ka var notikt kas slikts, vai mēģināt tomēr darīt. Es apzinos riskus, tāpēc sākotnēji ierobežos tikai 10. klases atvēršanu un tikai no 2016. gada. Jāpiebilst, ka no Eiropas struktūrfondiem būs iespējams iegūt finansējumu arī vidusskolu dienesta viesnīcu attīstībai.”

Skolu tīkls jāsakārto naudas dēļ un saprāta vārdā. “LA” diskusija par izglītības sistēmu

E. Grigorjevs, atzīstot nepieciešamību ierobežot pārāk mazu klašu veidošanu vidējās izglītības posmā, uzsvēra, ka šādi lēmumi nevar tikt pieņemti steigā un tie arī pienācīgi jāizskaidro sabiedrībai. “Valstij jādomā, kā nezaudēt izglītības nozares profesionāļus, kuri šādu lēmumu dēļ var zaudēt darbu. Jāpalīdz viņiem pārkvalficēties, lai bijušie vidusskolu skolotāji varētu strādāt, piemēram, pirmsskolā. Jācer, ka vidusskolas klašu slēgšana nebūs kārtējais pamudinājums nopirkt vienvirziena biļeti uz ārvalstīm. Tāpat pirms šādu lēmumu pieņemšanas jāizrēķina, cik maksās skolēnu vadāšana uz tālākām skolām.”