TOP 3 jautājumi Latvijas slavenajiem Jāņiem un Līgām 0
Tuvojas vieni no gada skaistākajiem svētkiem – Vasaras saulgrieži. Svētki, kurus svin visi, bet šajā dienās vārda dienas ir Līgām un Jāņiem – dubulti svētki! Noskaidrojām, kādi šie svētki ir Līgām un Jāņiem!
- Vai viņus atceras apsveikt vārda dienā?
- Vai viņi ir lepni par vecāku doto vārdu?
- Kādas ir viņu līgošanas tradīcijas?
Līga Zeļģe, Latvijas Nacionālā teātra aktrise
Vai atceras manu vārda dienu? Kā kuro reizi. Dažreiz atceras. Jāsaka, ka pēdējos gados Līgu un Jāņu vārda dienām ir īpaši pievērsta uzmanība gan no preses, gan sociālo tīklu puses, un tad, ja apsveic viens, tad jau apsveic arī citi. Atsevišķi, kā savu vārda dienu, es to nekad neesmu svinējusi. Sanāk Jāņu bērni un tad pa vidam apsveic arī mani.
Man nav žēl par savu vārdu! Bērnībā man nepatika mans vārds. Tomēr tas ir mans vārds un nekad nav bijis citādi. Tiesa, jāatzīst, tā atsevišķi tikai vārda dienas svinības nekad nav bijušas…
Man nav īpašas tradīcijas Līgo svētkos. Kopš esmu teātri, gandrīz vienmēr visus svētkus strādāju. Arī šogad spēlēšu Jura Rijnieka režījā, Rūdolfa Blaumaņa lugu “No saldenās pudeles” Siguldas pilsdrupās. Būšu kopā ar kolēģiem. Es uz to skatos citādi – es svētkus dāvāju svētkus. Nacionālajā teātrī jau nedēļu pirms svētkiem, katru gadu spēlējam “Skroderdienas Silmačos”. Katru vakaru ir līgošana. Pēc tik daudz izrādēm ir tāds nogurums! Ja ir izdevība, tad mierīgi gribētos pie ugunskura pasēdēt, klusumā. Man ļoti patīktu sagaidīt saullēktu un izjust dabu. Mans sapnis ir, ka ar laiku varētu svinēt laukos, pati siet sieru un gaidīt savus viesus.
Jānis Moisejs, dziedātājs
Protams, es atzīmēju savu vārda dienu! Cenšos izrauties no pilsētas dunas, kaut arī Jāņos, līdzīgi kā Imanta Ziedoņa “Zaļajā pasakā”, mežs un lauki ienāk Rīgā, iespiežoties autobusu izputējos, apķerot Doma laukuma tūristisko sirdi un apstādinot fabriku konveijerus ar līgo dziesmām. Vien pāris reizes ir sanācis svētkus svinēt Rīgā, kad priecēju ļaudis ar dziesmām un kopīgi līgojām. Ir patīkami apzināties, ka visa Latvija svin šo dienu, neskatoties uz to, ka paši gaviļnieki – Līgas un Jāņi, parasti tiek aizmirsti, vai labākajā gadījumā tiem tiek nopīti ozola lapu vainagi no tuvējā ozoliņa vai uzdāvināts kārtējais alus kauss. Lai kā arī būtu ar dāvanām, domāju, ka tā ir labāk, jo, studējot Šveicē un liekot vasaras sesiju, vienreiz gadījās izjust, kad nav Jāņu. Ļoti tukša un grūti aizpildāma sajūta. Vienīgi ar kādu īpaši sarežģītu finanšu produkta aprēķina formulu var censties sapīt domas, kas tā vien tiecas uz Latviju un ilgojas pēc Jāņu ugunskura.
Esmu lepns savu vārdu! Jāņiem runājot savā starpā ir pat jūtamā tā īpašā sajūta, ka esi daļa no kādas īpaši latviskas komūnas – Jāņu klana.
Esam daudz, šķiet, ka ap 50 tūkstošiem. Tas skaita ziņā būtu kā pilna Mežaparka estrāde, saspiežoties tā, ka adata nevar nokrist starp Jāņiem.
Man šo vārdu vecāki iedeva par godu manam vecvectēvam, kurš bija ļoti gudrs un sirsnīgs cilvēks – tā arī šo mantojumu nēsāju – ar godu!
Jau kārtējo gadu Jāņus aizvadīšu tēva mājās Gaujas nacionālajā parkā netālu no Vaidavas. Būs rituālais ugunskurs, alus, tautastērpi, dziesmas un smiekli. Domāju, ka tā ir laba tradīcija un cerams, ka viesu kļūd aizvien vairāk.
Jānis Vimba, Latvijas Nacionālā teātra direktors
Vārda dienu es noteikti svinu! Reizēm jau gadās, ka draugi aizmirst, kāpēc viņi ir atnākuši un kam ir svētki, bet vakara gaidā jau visi apsveic. Patiesībā jau tam tāda būtiska nozīme. Kaut kad agrā bērnība man likās, ka tā mana vārda diena ir tāda jocīga. Kad citiem ir vārda diena, tad viņiem visu dienu ir svinības, bet man iedeva dāvanas un katrs bija savās darīšanās. Visi svinēja mistisko, nevienam nepazīstamo Jāni. Tie bija viņa svētki. Bet tas bija tikai bērnībā, līdz kādiem septiņiem astoņiem gadiem.
Tagad LĪgo svētkus mēs atīmējam diezgan nopietni un tādā kuplā pulciņā – ap 60 cilvēkiem. Velkam tautastērpus, dziedam, dejojam, noteikti ir ugunskurs un pirts. Šajā naktī spēlēm arī futbolu. Un katru gadu dodamies uz Gauju sagaidīt saullēktu. Pēdējos 20 gadus tā apzināti nestrādāju ne Jāņos, ne Ziemassvētkos.
Jānis Paukštello, aktieris
Dāvanas vārda dienā gan neviens man nedāvina! Ir vainags un ar to visa sveikšana ir galā. Bērnība jau dikti gaidīju, kad dos dāvanas. Bet ne jau visiem vārda dienā ir vainags galvā, Jānim gan ir! Šogad būs mierīgi Jāņi, un tas ir labi. Savus divdesmit gadus katrus Jāņus biju kopā ar Maestro, bija arī citi vērienīgi pasākumi.
Pa visiem šiem gadiem kādus tikai kādas trīs reizes Līgo svētkos man ir bijusi iespēja būt mājās.
Manā bērnība bija tradīcija, kad visi nāca uz Jāņa mājām pie lielā ugunskura. Bija daudz dziesmu. Pēc pusnakts uz kaimiņu mājām gājām un apdziedājām. Bija arī mazgāšanās rīta rasā. Peldējāmies arī Gaujā. Tās bija skaistas svinības! Tagad jau viss ir mierīgāk. Aizejam uz kaimiņmāju, padziedam, visi jau vienmēr lūdz, lai dziedu “Cielaviņu”, bet to es šajos svētkos nedziedu. Smejos, ka varu dziedāt tikai uz Pēteriem. Ir daudz skaistu Līgo dziesmu. Agrā sāka svinēt nedēļu pirms Jāņiem un tad vēl nedēļu pēc. Tagad jau Līgo dziesmas skan no maija, bet tas jau nav slikti.
Līga Robežniece, dziedātāja
Vārda dienu kā īpašu vārda svētku dienu nesvinu. Tā ir kā paralēla piedeva kopābūšanas svētkiem, kas nav rimuši jau vairāk kā 100 gadus. Īpaši es to atzīmēju vienu reizi – 1998. gadā, kad kaimiņš, Upeņu Jānis, man uzdāvināja sarkanas rozes manā augumā. Tas bija milzīgs pāretseigums! Protams, ka ģimene vienmēr mani ir sveikusi īpaši.
Esmu pateicīga vecākiem par šo vārdu, kaut arī tīņa gados baigi laimīgā par to nebiju. Kāda vieda sieva man pastāstīja, cik labs ir mans vārds: jo vairāk iemīli sevi un savu vārdu, jos skaistāku dzīvi tu dzīvo.
Kopš senseniem laikiem manā Jaunpiebalgā svinēja Līgo. Arī tad, kad debesu jumu šķērsoja kara lidmašīnas. Kad tīrīju bēniņus, atradu melnus papīra ruļļus, ko, izrādās, lika pie logiem, lai no augšas neuzmet bumbas tajā vietā, kur deg gaisma. Mana vecmamma, Alise Robežniece, bija tautas teicēja un viņai bija svarīgi līgot. Arī man un manām meitām šie svētki ir vieni no mīļākajiem. 23. jūnijā daudz ļaužu no visām malām sabrauc Jaunpiebalgā, viņi visi zina uz ko brauc, jo katru gadu mēs svinam tradicionāli. Visi zina, ka „Upenos” būs salds alus, pašcepti gardumi un dziesmas, bet „Podiņu” mājas saimnieks Jānis būs sakūpinājis paša zvejotas zivis un iekurs vienu no lielākajiem ungunskuriem Vidzemē. Dziemas, kopā būšana, mīļums un tiešā saikne ar dabu, mūsu ģimenē ir trīs dienu neatņemams process. Saules mūžu Latvijai!
