Trampa draudi NATO ir radījuši bažas visā Eiropā, ka amerikāņu kodollietussargs drīzumā var tikt aizvērts 119
Donalds Tramps, pagaidām nav atgriezies Baltajā namā, taču viņš jau ir iedzīvojies Vācijas kolektīvajā psihē, informē izdevums “Politico”. Bijušā ASV prezidenta nesenie draudi NATO ir radījuši bažas visā Eiropā, ka amerikāņu kodollietussargs, kas gadu desmitiem ilgi aizsargājis lielu daļu kontinenta, drīzumā var tikt aizvērts.
Šāds scenārijs īpaši satrauc Vācijas līderus. Pirmkārt, atšķirībā no Apvienotās Karalistes un Francijas Vācijai nav savu kodolieroču.
Tomēr vēl lielāks izaicinājums Berlīnei ir tas, ka šķiet, ka lielākajai daļu valsts pilsoņu tas apmierina, jo otrdien laikrakstā “Bild” publicētā aptauja liecina, ka gandrīz 60% vāciešu noraida ideju par kodolieroču iegādi.
Tomēr bez kodolatturēšanas Vācija, kā nekad agrāk būtu pakļauta Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam.
Lai gan Krievijas draudus varētu būt grūti novērtēt valstī, kas 75 gadus ir droši nodzīvojuši amerikāņu aizsardzībā, būtu vieglprātīgi to ignorēt, jo nevar spriest ne par Krievijas uzvaru pār Ukrainu, nedz Trampa uzvaru novembrī gaidāmajās ASV vēlēšanās. Ja Krievija gūs panākumus Ukrainā, tai būs brīvs ceļš uz Eiropu.
Ņemot vērā Trampa ilgo vēsturi, apšaubot Vašingtonas saistības pret NATO, un viņa neseno draudus, varētu sagaidīt, ka Vācijas līderi būs aizņemti ar alternatīvas izstrādi.
Tomēr pagaidām šķiet, ka viņi spēlējas uz laiku. Piemēram, pagājušajā nedēļā Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss un citas vadošās amatpersonas centās mazināt publiskās debates par Vāciju kodolieročiem.
“Tā ir ļoti sarežģīta diskusija, kuru būtu labāk neturpināt,” vizītes laikā NATO galvenajā mītnē Briselē sacīja Pistoriuss.
“Kodoldebates ir pēdējā lieta, kas mums nepieciešama. Tas nozīmētu nevajadzīgu eskalāciju.
Taču šāda eskalācija var būt neizbēgama, ņemot vērā reālos draudus.
Vācijas militārpersonas apgalvo, ka valstij ir astoņi gadi, lai rīkotos, pirms Putins mēģinās sagrābt daļu Eiropas. Taču Vācijas drošības un militārais eksperts Maksimilians Terhalle, kurš gadiem ilgi ir mudinājis savu valsti pārskatīt savu nostāju attiecībā uz kodolieročiem, ir skeptiskāks.
“Nav iespēju, ka Putins gaidītu piecus līdz astoņus gadus,” viņš teica. “Mums ir viens vai divi gadi.”
Daži Vācijas politiķi ir pieķērušies pēdējo desmitgažu noklusējuma nostājai: atrast kādu citu, kas aizsargās.
Gan Sociāldemokrātiskās partijas (SPD) galvenā kandidāte gaidāmajām ES vēlēšanām Katrīna Bārlija, gan fiskāli konservatīvās Brīvo demokrātu partijas (FDP) finanšu ministrs Kristians Lindners ierosinājuši mēģināt kaut kādā veidā eiropeizēt Francijas kodolspēkus. Piemēram, Lindners ierosināja stratēģisku dialogu gan ar Franciju, gan Apvienoto Karalisti, lai izpētītu “kolektīvo drošību”.
“Mums vajadzētu uztvert jaunākos Donalda Trampa komentārus, kā prasību vairāk domāt par šo Eiropas drošības elementu NATO ietvaros,” Lindners rakstīja izdevumā “Frankfurter Allgemeine Zeitung”.
“Kad uz spēles ir likts miers un brīvība, mums nevajadzētu kautrēties no šiem sarežģītajiem jautājumiem.”
Diez vai šī ir pirmā reize, kad Vācija satraucas par jautājumu par kodolieroču atturēšanu.
Trampa izvirdumi pret NATO 2018. gadā izraisīja līdzīgu diskusiju, taču, kad viņš netika atkārtoti ievēlēts, diskusijas ātri norima.
Sešdesmito gadu sākumā kanclers Konrāds Adenauers, kuram pašam bija šaubas par ASV uzticamību, vērsās pie Francijas prezidenta Šarla de Golla, lai noskaidrotu, vai viņš varētu iekļaut Vāciju Francijas kodoltrieciena spēkos Force de frappe . Viņš tika pieklājīgi noraidīts.
Kopš tā laika Francijas nostāja ir mainījusies.
Lai segtu Francijas kodolarsenāla pārvaldīšanas izmaksas, Francijas prezidents Emanuels Makrons pirms dažiem gadiem uzaicināja Vāciju un citus piedalīties Force de frappe , taču Berlīne neizrādīja interesi.
Viens no remdenās reakcijas iemesliem ir tas, ka Francija vēlas saglabāt vadību un kontroli. Strupceļš izceļ jebkura “Eiropas” risinājuma liktenīgo trūkumu:
ja 27 valstīm ir grūtības vienoties tikai par sankciju piemērošanu Krievijai, kā tās varētu panākt vienprātību par kodolieroča palaišanu pret Maskavu?
Turklāt, pat ja visas puses varētu vienoties apvienot Francijas un Apvienotās Karalistes arsenālus vienā kodolspēkā, Eiropai joprojām būtu tikai aptuveni 550 kaujas galviņas. Militārie stratēģi uzskata, ka ar to nepietiek, lai atturētu no Krievijas agresijas visā kontinentā, ņemot vērā, ka Maskavas rīcībā ir aptuveni 6000 kodollādiņu.
Eiropai būtu nepieciešami papildus vismaz 1000 stratēģisko kodolieroču, lai pārliecinoši atturētu Krieviju, sacīja Terhalle.
Ņemot vērā tās bagātību un politisko ietekmi, Vācijai būtu jāuzņemas vadība šādu ieroču iegādē. Tomēr vienīgajai ātrajai iespējai to izdarīt būtu nepieciešama ASV palīdzība.
Tāpat kā Krievija, ASV kodolieroču krājumi ir aptuveni 6000, taču Vašingtona vienojās ar Maskavu 2010.gada līgumā, ka abas puses paturēs aktīvus tikai 1550 no šiem ieročiem, kas liecina, ka tai varētu būt daži, ko pārdot.
“Mums nav laika izstrādāt ilgtermiņa plānu,” sacīja Terhalle. “Laiks nav mūsu pusē, tāpēc mums ir jāpērk no plaukta.”
Pirmkārt, ASV nav ieinteresētas turpmākā kodolieroču izplatīšanā, pat starp saviem draugiem, lai gan šī nostāja Trampa vadībā varētu mainīties.
Pat ja ASV piekristu pārdot vāciešiem kodolieročus, kodolieroču ieviešana piespiestu Vāciju izstāties no Kodolieroču neizplatīšanas līguma (NPT), 1968. gada ANO līguma, lai apturētu šādu ieroču izplatību.
Berlīne varētu attaisnot šādu izstāšanos, apgalvojot, ka drošības garantijas, ko tā baudīja, pievienojoties līgumam, vairs nepastāv.
