Kas lasīs latgaliski? 14
Latgaliešu grāmatas top, bet… skolā latgaliešu valodu uztur skolotāji entuziasti. No 150 Latgales skolām vidēji desmit reģionā latgaliešu valodu kā tradīciju uztur visu laiku. Visspēcīgāk – Nautrēnu vidusskolā, Kārsavas vidusskolā. Lielāks skaits ir to skolu, kas rauga nodrošināt novadu mācību, kurā latgaliešu valoda ir tikai viens no elementiem līdzās latviešu literārajai vai poļu valodai. Diemžēl lielākā daļa skolotāju vairs nav spējīgi mācīt latgaliešu valodu, jo nevienā institūtā nav bijis šī priekšmeta. Vienīgi Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas beidzēji cenšas šo tukšumu nosegt.
“Var jau sacīt – jums nekas nav aizliegts, runājiet, rakstiet, publicējiet grāmatas, bet bez praktiskas funkcijas valodai vienkārši nav pamata pastāvēt!” skarba ir Ilga Šuplinska. “Tāpēc valodas apguvei raugām izmantot interneta un informācijas tehnoloģiju resursus, liekam lietā diskus un datorspēles. Bet diemžēl, piemēram, Šķaunes vidusskolā nevarēja spēlēt nevienu datorspēli, jo interneta iespējas bija tik vājas, ka ar to palīdzību varēja ielūkoties tikai ziņās. Ja runā, ka pierobeža ir bez latviskajiem medijiem, tad pierobeža ir arī bez normāla interneta pieslēguma, un līdz ar to runāt par līdzsvarotu attīstību ne tikai saistībā ar latgaliešu valodu, bet par daudzām citām jomām vienkārši nav iespējams.”
Viens no akūtākajiem jautājumiem – kā latgaliešu valodā un literatūrā ieinteresēt jauno paaudzi? Jaunajiem lielā cerība ir tieši jaunie autori, kuri raksta latgaliski un dara to aizrautīgi, mūsdienīgi, trāpīgi. Tādi kā Ineta Atpile-Jugane, kura raksta gan bērniem, gan nupat laists klajā viņas dzeju krājums pieaugušajiem “Mūdynuot muokuļus”, gan Sandra Ūdre – Francim Kempam veltītā vēsturiskā romāna “Aizlauztais spaits” autore, gan dzejniece Ligija Purinaša.
Jautāta, kādēļ raksta latgaliski, Ineta Atpile-Jugane atbild retoriski: “Bet kāpēc ne? Varbūt dzeja nav populārākais žanrs, taču vienīgais veids, kā varu atklāt savas domas, savu pasaules redzējumu, un visdziļāk to var izdarīt tieši dzimtajā, manā gadījumā – latgaliešu valodā.”
Savukārt Marija Sproģe paškritiski atzīst, ka arī bibliotēka varētu popularizēt latgaliešu valodu “agresīvāk”. Piemēram, pēc Kerola “Alises brīnumzemē” tulkojuma latgaliešu valodā (“Alise breinumu zemē”, tulkotāja E. Muizniece) bibliotēkas rīkotajos lasījumos bērni piedalījušies pat negaidīti atsaucīgi.
