Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers kopā ar pētījumu centru SKDS bija arī sagatavojis nelielu, taču būtisku pētījumu. Maijā SKDS aptaujājuši 1005 cilvēkus, cenšoties noskaidrot to paradumus dzelzceļa tuvumā un domas par mobilo viedierīču u. c. tehnoloģiju izmantošanu. 0
Izrādās, absolūti lielākā daļa uzskata, ka šķērsot dzelzceļu un vienlaikus izmantot telefonu saziņai vai izklaidei ir riskanti, tāpat arī klausīties mūziku austiņās un runāt pa telefonu (tā uzskata vairāk par 80% respondentu), tāpat cilvēki par riskantu nodarbi uzskata sevis vai citu fotografēšanu sliežu tuvumā. Tomēr, kā sacīja I. Austers, rodas pretrunas, jo lielākā daļa tāpat to dara, riskus apzinoties. “Lai savu rīcību attaisnotu un rastu racionālu pamatojumu, vienkāršākais veids ir citiem piedēvēt biežāku riskēšanu. Tāpat daudzi dzīvo pēc principa – kam jānotiek, tas notiks. Tie ir cilvēki, kuri uzskata, ka nevajadzētu iejaukties un aizrādīt riskētājiem dzelzceļa tuvumā. Tas ir ārkārtīgi bīstami, un tā ir pati riskantākā grupa,” sacīja pētnieks.
Savukārt psihoterapeite Dace Caica norādīja, ka jau sen uz tehnoloģijām nevar attiecināt teicienu “strauji ienāk”, jo tās sen jau ir ienākušas mūsu ikdienā, kļūstot un dažbrīd pat aizvietojot kolēģus, draugus, radiniekus. “Ir pilnīgi skaidrs, ka viedierīces izraisa piesaisti, ko saucam par atkarību. Ja cilvēks ceļā uz darbu saprot, ka aizmirsis telefonu, tad sabrūk gandrīz visa dzīve, viss apstājas,” sacīja psihoterapeite, aicinot telefonus biežāk atstāt kabatā, lai neapdraudētu sevi un citus. “Labāk palaist garām kādu zvanu, nevis visu dzīvi.”
