Vai ir pietiekams pamats izmaiņām Darba likumā? 0
Jānis Dinevičs, 14. Saeimas ZZS frakcijas deputāts, LSDSP priekšsēdētājs
Saeima tuvākajā laikā otrajā lasījumā skatīs grozījumus Darba likumā, un diskusijas par tiem, visticamāk, būs asas.
Sociāli atbildīgā sabiedrībā diskusijās pusēm jārespektē vienai otru un jāmeklē kompromisi. Taču par piedāvātajām izmaiņām viedokļi atšķiras ne tikai starp darba devējiem un darba ņēmējiem, bet arī politiskajā vidē. Atšķirīgas pozīcijas ir pat Zaļo un Zemnieku savienību veidojošo partiju vidū, kā arī starp divām LZS vadītām ministrijām – Labklājības ministriju un Ekonomikas ministriju.
Otrajam lasījumam iesniegta virkne priekšlikumu, taču būtiskākie ir trīs: virsstundu apmaksa, darbinieku atlaišanas kārtība un termiņš, pēc kura puses var vienpusēji atteikties no koplīguma noteikumu piemērošanas pēc tā termiņa beigām.
Virsstundu apmaksa (68. pants)
Arodbiedrības un Labklājības ministrija uzskata, ka jāsaglabā pašreizējā 100% virsstundu piemaksas likme. Savukārt darba devēju pārstāvji un Ekonomikas ministrija rosina to samazināt līdz 50%, bet ir arī priekšlikumi noteikt 75% likmi.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) aprēķini rāda, ka, samazinot piemaksu līdz 50%, darba ņēmēji kopumā gadā bruto algās saņemtu par aptuveni 146 miljoniem eiro mazāk. Vidēji tas nozīmētu ap 193 eiro mazāk gadā vienam darbiniekam, bet dažās nozarēs ietekme būtu daudz lielāka. Piemēram, ostu darbiniekiem tas varētu nozīmēt vairāk nekā 200 eiro mazāk mēnesī.
Mazāki ienākumi nozīmētu arī mazākus nodokļu ieņēmumus valsts un pašvaldību budžetos. Turklāt arodbiedrību sagatavotie salīdzinājumi rāda, ka pat pie 100% piemaksas Latvijas darba devēju izmaksas ir zemākas nekā Lietuvā un Igaunijā, jo Latvijā vidējās algas joprojām ir zemākas.
Būs grūti pārliecināt Saeimu saglabāt 100% likmi, taču es balsošu par tās saglabāšanu un aicināšu tā rīkoties arī citus deputātus.
Darbinieku atlaišana (110. pants)
Pašlaik, lai atlaistu arodbiedrības biedru, nepieciešama arodbiedrības piekrišana. Ekonomikas ministrija rosina šo normu no likuma izslēgt, argumentējot, ka tā apgrūtina uzņēmējdarbību.
Tomēr ir grūti piekrist, ka arodbiedrības kavētu darbinieku atlaišanu gadījumos, kad ir acīmredzami darba disciplīnas pārkāpumi vai notiek uzņēmuma reorganizācija. Kuluāru diskusijās izskanējis kompromisa priekšlikums šo aizsardzību saglabāt tikai arodbiedrību vadītājiem un darbinieku pārstāvjiem, taču, manuprāt, tas ir nepietiekami.
Dažās nozarēs, piemēram, izglītībā, šāda aizsardzība ir īpaši svarīga. Tāpēc es nevarēšu atbalstīt 110. panta izslēgšanu.
Koplīguma piemērošanas termiņš (19. pants)
Jauna koplīguma noslēgšana parasti ir ilgs process, kas var aizņemt divus vai pat trīs gadus. Darba devēji sākotnēji ierosināja noteikt vienu gadu, bet arodbiedrības – vismaz divus.
Pašlaik tiek meklēts kompromiss. Tomēr jāņem vērā, ka Satversmes 108. pants garantē tiesības uz koplīgumu un aizsargā arodbiedrības. Vienpusēja atteikšanās no koplīguma noteikumu piemērošanas var radīt situāciju, kad šīs tiesības faktiski netiek īstenotas.
Par sociālo partnerību
Darba devēji iepriekš rosināja vienošanos par valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu par 5%. Tas ir saprotams un nepieciešams. Taču sociālajai partnerībai jābūt abpusējai.
Līdzās šādiem priekšlikumiem būtu lietderīgi paredzēt arī konkrētus darba devēju mērķus – piemēram, būtiski samazināt aplokšņu algas un palielināt darba produktivitāti.
