Vai visiem iedzīvotājiem ir jāapbruņojas ar ieročiem? “Veidojiet paši savu krīzes plānu “5. gadalaikam!”” 0
Pēdējo gadu laikā Latvijā ievērojami pieaudzis legāli iegādāto ieroču skaits. Policijas dati rāda – vien 2022. gadā ievesti ap 4500 ieroču, no kuriem aptuveni 3000 jau ir pārdoti. Daļa, protams, nonāk militāro personu rīcībā, taču tendence ir skaidra – arvien vairāk civiliedzīvotāju izvēlas bruņoties.
Vai sabiedrība tam ir gatava, vai nepastāv kādi riski, vai viss ir pietiekami droši? Kā TV 24 raidījumā “Preses klubs” par šo tēmu izteicās Marija Golubeva, bijusī iekšlietu ministre:
“Protams, riski kopumā pastāv. Es to nenoliedzu. Tas būtu naivi teikt, ka šāda tendence ir pilnībā bez sekām.”
Tomēr viņa uzreiz piebilst, ka galvenais šeit ir samērība – sabiedrībai jāspēj piedalīties valsts aizsardzībā, bet tas nenozīmē, ka katram būtu jāglabā ierocis mājās.
“Es nedomāju, ka katram jābūt mājās ierocim. Drīzāk jāskatās uz Somijas modeli – tas ir vairāk par rīcību krīzes laikā, par sabiedrības iesaisti, par civilo aizsardzību, nevis par ikdienas bruņošanos un ka aktram mājās ir ierocis,” skaidro Golubeva.
Viņa atsaucas uz Ukrainas piemēru, kur pirmajās kara dienās cilvēkiem tika dalīti ieroči: “Tā bija absolūta ārkārtas situācija, krīzes gadījums. Ukraina tajā brīdī nebija gatava karam – ne sabiedrība, ne valsts. Viņi gatavojās karam jau kara laikā,” viņa uzsver, bet mums šādu situāciju nevajadzētu atkārtot, betvairāk koncentrēties uz militārajiem spēkiem un viņu sagatavošanu.
“Es esmu dzirdējusi šo domu – ka tas esot pozitīvs piemērs. Bet es līdz galam tai nepiekrītu. Ja valsts un bruņotie spēki būs gatavi, ja zemessargi un rezervisti būs vietās, kur viņiem jābūt, tad civiliedzīvotājiem nebūs pēkšņi jāizdala ieroči,” viņa saka.
Svarīgāk esot domāt ne tikai par bruņotu pretestību, bet arī par aizsardzības loģistiku – īpaši attiecībā uz neaizsargātām sabiedrības grupām. “Jādomā arī par evakuāciju – cilvēkiem ar veselības problēmām, bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem. Kā mēs viņus izvedīsim? Un tie, kas var un grib cīnīties – kā viņi ātri nokļūs savās pozīcijās? Tas ir galvenais,” uzsver Golubeva.
Savukārt Sandra Zilberta, domnīcas “Veselības aprūpes sistēmu noturība” valdes priekšsēdētāja, norādīja, ka viņas preambula ir “krīze kā 5. gadalaiks”. Lai arī ieroču tēma izraisa daudz diskusiju, Zilberta aicina uz mierpilnu līdzsvaru – nevis baiļu vadītu bruņošanos, bet pievēršanos sagatavotībai, sabiedrības izglītošanai un personīgai izaugsmei.
“Piektajā gadu laikā – ja mēs esam gatavi, un ja šī gatavības kultūra ir tiešām visaptveroša – tad sirds ir mierīgāka,” viņa saka. Zilberta piekrīt Marijai Golubevai: ne visiem jābūt ar ieroci mājās. Bet, ja cilvēkam ir vēlme apgūt prasmes, kas sniedz pārliecību un spēju rīkoties krīzē, tas ir vērtīgi.
“Ja kādam ir vēlme apgūt šādas prasmes – lai viņš to dara! Pārskatāmā, atbildīgā veidā. Jo tās ir jaunas prasmes, un cilvēks jūtas – arī šajā dzīves posmā – ka viņš kaut ko dara savā labā. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi.”
Taču Zilberta neaicina tikai uz individuālu rīcību – viņa uzsver kopienas spēku un cilvēcisku sarunu nozīmi: “Nepalieciet vieni ar savām bailēm un bažām. Runājiet ar saviem tuvākajiem cilvēkiem. Runājiet ar saviem līderiem. Dalieties ar domām. Veidojiet plānus.”
Viņa tic, ka šādi plāni ir vērtīgi ne tikai kara vai krīzes brīdī, bet arī ikdienas dzīvē – tie palīdz saglabāt mieru un skaidrību. “Tie noder arī tad, ja – paldies Dievam – šī krīze neiestājas.”
Zilberta aicina katram apdomāt savu un savas ģimenes situāciju: “Apsveriet paši – izveidojot ģimenes krīzes plānu – kas padara jūsu ģimeni noturīgāku. Kas, varbūt, kādā dzīves posmā to padara mazāk noturīgu.”
Un visbeidzot – vissvarīgākais atgādinājums: “Tas nenozīmē, ka dzīvi ir jāpārtrauc dzīvot. Arī piektajā gadu laikā – mēs turpināsim iet uz priekšu.”
