Ekonomisti bažījas: Nākamā gada budžets rada nopietnus riskus nākotnē 34
Valsts parāda pieauguma tendence šobrīd nav kritiska, bet 2026. gada budžets rada nopietnus ilgtspējas riskus nākotnē, norāda ekonomisti.
“Citadele” galvenais ekonomists Kārlis Purgailis aģentūrai LETA norāda, ka sagatavotais valsts 2026. gada budžets vērtējams kā vāju kompromisu budžets. Valdība mēģina risināt vairākas politiski un strukturāli svarīgas jomas, tomēr, visticamāk, būtisku ietekmi šis budžets dos vienīgi aizsardzības jomai. Tikmēr publisko tēriņu mazināšana neprioritārajās jomās vērtējama kā nepietiekama, kas rezultējas relatīvi augstā deficītā.
Purgailis skaidro, ka demogrāfijas izaicinājumiem atvēlētais finansējums drīzāk vērtējams kā simbolisks, viennozīmīgi nepietiekams. Savukārt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanas “eksperiments” nozīmīgākajām pārtikas preču grupām izskatās pēc priekšvēlēšanu trika, kas, visticamāk, nedos jūtamu efektu patērētājiem.
“Izstrādātais budžets nav uz ekonomisko attīstību vērsts, tā vietā investīcijas no Eiropas Savienības (ES) un Atveseļošanās fondiem tiek pieņemtas kā pamata balsts izaugsmei,” pauž ekonomists.
Viņš uzsver, ka kopumā šis budžets rada nopietnus ilgtspējas riskus nākotnē, un atgriešanās pie stingrākiem fiskāliem ierobežojumiem būs nopietns izaicinājums nākamajos gados un var novest pie jūtamiem taupības pasākumiem vai nodokļu palielinājumiem.
“Ja Latvijas ekonomika neparedzētu faktoru ietekmē piedzīvos lēnāku izaugsmi, nonāksim pie pārmērīga parāda sloga. Tāpat pieaugošais parāds palielina riskus, ka gadījumā, ja radikāli mainīsies finanšu tirgus vērtējums par Latvijas kredītrisku, parāda apkalpošana var kļūt grūti panesama,” pauž Purgailis.
“SEB bankas” galvenais ekonomists Dainis Gašpuitis aģentūrai LETA norāda, ka budžeta veidošanā ir izvēlēts vieglākais ceļš, būtiski neskarot nodokļu palielināšanas jautājumu un izdevumus, kā arī nodrošinot finansējumu aizsardzībai.
“Tā kā visi šie pasākumi nav savienojami, starpība atspoguļosies parāda pieaugumā. Visticamāk, ka pilnā mērā no tā izvairīties, bez būtiskiem satricinājumiem, būtu neiespējami. Lielākais pārmetums ir vājā apņēmība revidēt izdevumus, kura potenciāls pilnā mērā nav izmantots,” norāda Gašpuitis.
Viņš uzsver, ka lielākais izaicinājums ir tas, ka “uzsvaru punkti” nebūs pārejoši, kas nozīmē, ka pie tiem nākamajai valdībai nāksies atgriezties. Parāda pieauguma tendence šobrīd nav kritiska, bet notikumu neprognozējamība un fiskālās disciplīnas mazināšanās rada riskus nākotnei.
Kā aģentūrai LETA norāda “Luminor Bank” galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš, mēdz teikt, ka labi sagatavots valsts budžets ir vienmērīgi sadalīta neapmierinātība, un “šādi skatoties, nākamā gada budžets noteikti nav pilnīga neveiksme”.
Viņaprāt, ieplānotais deficīta līmenis 3,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir tuvu optimālam. Strautiņš uzsver, ka apdomība fiskālajā politikā ir laba lieta, taču pēc iespējas mazāks valsts parāds nav vienīgais politikas mērķis.
“Budžeta deficīts ir attaisnojams situācijā, kad ir strauji jāpalielina izdevumi aizsardzībai, vienlaikus ekonomika joprojām izjūt netālu notiekošā kara un ar to saistīto sankciju ietekmi. Ja nebūtu to, Latvijas ekonomika nebūtu aizvadījusi iepriekšējos divus gadus gandrīz “perfektas” stagnācijas stāvoklī, kas ir ietekmējis budžeta ieņēmumus,” pauž Strautiņš, uzsverot, ka ir svarīgs ne tikai izdevumu apjoms, bet arī struktūra.
Strautiņš skaidro, ka viena no jomām, kurās izdevumi kā daļa no IKP pārsniedz ES vidējo, ir saimnieciskā darbība, kas ietver valsts investīcijas. “Tām ir izmērāmi rezultāti, piemēram, strauji uzlabojas ceļu kvalitātes statistika galvenajos un reģionālajos autoceļos. Arī ieguldījumi aizsardzībā lielā mērā atspoguļosies kā investīciju kāpums,” pauž ekonomists.
Tāpat viņš uzsver, ka valsts budžeta bilance ir jāvērtē sabiedrības vispārējās finansiālās situācijas kontekstā. Ja privātais sektors veido pārpalikumu, valsts deficīts ir vieglāk pieļaujams. Ekonomists norāda, ka, pateicoties privātā sektora bilanču nostiprināšanai, Latvijas neto ārējais parāds kopš 2010. gada ir strauji samazinājies, stabilizējoties zem 10% no IKP pretstatā 60% no IKP augstākajam punktam globālās finanšu krīzes laikā.
“Var piekrist arī finanšu ministra teiktajam, ka situācijā, kad pēc stagnācijas vairākās nozarēs – pirmkārt, celtniecībā un rūpniecībā, situācija strauji uzlabojas, būtu riskanti cikliskās atlabšanas zaļos asnus apdraudēt ar nodokļu celšanu,” norāda Strautiņš.
Būtu apsveicami, ja deficīts būtu zem psiholoģiski nozīmīgā 3% sliekšņa, bet šobrīd tā nav liela traģēdija.
Kā norāda ekonomists, nākamgad valsts parāds atkal pieaugs, šīs līknes kāpumu vajadzētu apturēt pēc tam, kad būs sasniegts aizsardzības izdevumu īpatsvara mērķis. Strautiņš domā, ka var izvairīties no parāda un IKP attiecības kāpšanas līdz 55%.
“Sabiedriskajā sektorā ir lielas efektivitātes celšanas iespējas. Tātad ir iespējas samazināt izdevumus vai drīzāk to attiecību pret IKP. Tas gan drīzāk ir darāms nevis kampaņveidīgi, bet plānveidīgi un sistemātiski,” norāda Strautiņš.
Kā norāda ekonomists, efektivitāti varētu celt, panākot procesu sakārtošanu, neliekot atlaist daudz cilvēku vai samazināt pakalpojumus sabiedrībai. Kā piemēru Strautiņš min iepirkumu sistēmas reformu, kas šobrīd ir likumdošanas fāzē. Viņaprāt, citas iespējas ir saistītas ar politikas ilgtermiņa mērķu izvērtēšanu.
Strautiņš skaidro, ka, piemēram, Rīgā izglītības nozares daļa darbavietu kopskaitā ir 8%, bet pārējā Latvijā vidēji 15%, un ar to tiek panākta daudzu mazu skolu pastāvēšana. Viņaprāt, daudzos gadījumos tā ir tikai lēmumu atlikšana, jo iedzīvotāju skaits lielā daļā valsts turpina strauji samazināties.
“Ir politiskā griba lēmumus atlikt, ko tīri cilvēciski var saprast. Taču agri vai vēlu dzīve piespiedīs mainīties. Izglītība, līdzās investīcijām, ir vēl viena joma, kurā valsts izdevumi attiecībā pret IKP pārsniedz ES vidējo rādītāju,” pauž Strautiņš.
Strautiņš uzsver, ka nākamā gada valsts budžets nav ideāls, bet tā uzlabošanai pie procesu sakārtošanas ir jāstrādā visu laiku, ne tikai budžeta veidošanas laikā. Turklāt ir jāpieņem lēmumi, kas daļai sabiedrības var nepatikt.
“Swedbank” galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija aģentūrai LETA norāda, ka prioritātei šajā brīdī budžetā jābūt vienai, un tā ir drošība. Jebkādiem citiem papildu tēriņiem jābūt vai nu finansētiem no ietaupījumiem citviet, vai arī tādiem, kas būtiski uzlabotu ekonomikas iespējas augt nākotnē, un tādējādi “sevi atpelnītu”.
Kā skaidro ekonomiste, piemēram, tādas iniciatīvas kā PVN samazināšana atsevišķām pārtikas precēm ir politiski saprotams lēmums, bet nez vai ir labākais risinājums. Noderīgāk būtu darīt visu iespējamo, lai veicinātu konkurenci mazumtirdzniecībā un spēcinātu konkurences padomes kapacitāti. Liela ir iespēja, ka PVN samazinājumu, kas pašlaik pieņemts uz gadu, būs spiediens pagarināt, tādējādi padziļinot caurumu budžetā nākamajos gados.
Viņa arī pauž, ka 2026. gadā plānots liels apjoms ar ES fondiem un Atveseļošanās fondu saistītām investīcijām, kas ir būtisks kāpums, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem.
“Vai ar to varam lepoties? Investīcijas – tas ir labi. Taču tas, ka projektu realizēšana ir “saspiesta” 2025. un 2026. gadā, nebūtu kaut kas, ar ko lepoties,” norāda ekonomiste, uzsverot, ka Latvijā regulāri ir situācija, kad kavēšanās valsts pusē ar normatīvo aktu izstrādi un pieņemšanu kavē vienmērīgu fondu ieplūdi ekonomikā. Tā rezultātā līdzekļi netiek izlietoti maksimāli jēgpilni, būvniecības projekti sadārdzinās vai pat nevar tikt realizēti laika trūkuma dēļ, un nauda galu galā tiek novirzīta vieglāk izpildāmiem projektiem.
Zorgenfreija uzsver, ka galvenā baža noteikti ir par kopējo deficīta apjomu un lielajiem aizņemšanās plāniem. Budžeta deficīts nākamajam gadam noteikts 3,3% apmērā, bet 2027. gadā plānos jau paredzēts deficīts 3,9% apmērā. Ekonomiste norāda, ka parāda kāpums tiek plānots straujš, bet labā ziņa – Latvijā arī tuvākajos gados parāds būs zem 60% no IKP robežas.
Viņa skaidro, ka, no vienas puses, ekonomika ilgstoši bijusi stagnācijā, un šādos apstākļos fiskālais deficīts ir saprotams. Turklāt ES Padome šī gada vidū iedarbināja Stabilitātes un izaugsmes pakta izņēmuma klauzulu, kas ļauj dalībvalstīm, tostarp arī Latvijai, īslaicīgi atkāpties no fiskālās disciplīnas noteikumiem, palielinot izdevumus aizsardzībai.
Zorgenfreija norāda, ka parāda apkalpošanas izmaksas augs kaut vai tikai tādēļ, ka augs parāda apjoms.
“Labā ziņa – pagaidām Latvijas aizņemšanās izmaksas, piemēram, skatoties uz 10 gadu valsts obligāciju ienesīgumu, ir salīdzinoši stabilas. Tomēr mēs esam maza ekonomika lielajā pasaules finanšu tirgū. Ja tirgos notiek lielākas svārstības, sāk parādīties bažas par parādu ilgtspēju Eiropā, mūsu aizņemšanās izmaksas var pēkšņi ļoti strauji augt,” norāda Zorgenfreija, uzsverot, ka tādēļ valdībai būtu jābūt ļoti skaidram plānam, kā Latvija samazinās augsto deficītu un stabilizēs parādu nākamajos gados, kad arī ES izņēmuma klauzulas laiks beigsies.
Zorgenfreija norāda, ka jābūt skaidram plānam, kā tiks ietaupīts un efektivizēts, kādas funkcijas valsts vairs neveiks vai kuri nodokļi tiks celti. Tas jādara, lai gan iedzīvotāji un uzņēmumi, gan finanšu tirgus aizdevēji varētu saprast, ar ko nākotnē rēķināties.
