Jaunās paaudzes debilizācija, lietojot “aborigēnu cilts valodu” mācību līdzekļos. Valodas rotaļas un tabu 7
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu valodas aģentūra izdevusi jau 15. rakstu krājuma “Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi” laidienu, un šoreiz tajā liela vieta atvēlēta jaunradei valodā visplašākajā šī jēdziena nozīmē.
Rakstu krājuma 15. laidiena tematiskais loks ir ļoti plašs – kopumā 12 raksti, kas tematiski iedalīti leksikas, terminoloģijas, gramatikas, tekstveides un pragmatikas sadaļā.
Anitra Roze pētījusi jaunvārdu tapšanu un to tālāko ceļu valodā. Anna Vulāne pievērsusies okazionālismiem, savukārt Alla Placinska – spāņu īpašvārdu atveides problēmgadījumiem.
Pieminot Izglītības ministrijas paspārnē darinātās Terminoloģijas komisijas simtgadi, Māris Baltiņš apskatījis ceļu līdz valstiski atzītai terminradei.
Tāpat terminoloģijas sadaļā atrodami materiāli par vārdu paralēlfunkcionēšanu gan vispārlietojamā, gan terminoloģijas nozīmē, kā arī par Latvijas Nacionālo terminoloģijas portālu.
Gramatikas sadaļā iekļauti raksti par divdabju lietojumu dažādu stilu un žanru tekstos, kā arī par ciešamās kārtas lietojumu lietišķajā tekstveidē. Tekstveides sadaļā aplūkota juridisko tekstu rediģēšana un mutvārdu teksta īpatnības, kas to atšķir no rakstītā valodas paveida.
Pragmatikas sadaļā rodami raksti par reklāmas valodu, kā arī Jāņa Veckrāča pārdomas par latviešu valodas lietojumu mūsdienās.
Krājumu papildina valodas konsultācijas, LZA Terminoloģijas komisijas un Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas aktualitātes, jaunāko valodniecisko izdevumu bibliogrāfija, humora lappusīte, kā arī ziņas par autoriem.
Kas par zvēriem grāmatā?
Anna Vulāne, sākot rakstu par okazionālismiem latviešu bērnu literatūrā, uzdod vairākus provocējošus jautājumus.
Vai ežagata ir elektroniska žagata? Varbūt gružrupuči var paglābt mūs no atkritumiem vai, tieši otrādi, vairo tos? Pateikšu priekšā šī raksta lasītājiem: ne viena, ne otra nav pareizā atbilde.
Sarežģītais termins “okazionālismi” apzīmē jaunu vārdu, kas darināts galvenokārt stilistisku funkciju īstenošanai konkrētā literārā tekstā vai runas situācijā.
Lielākoties tie paliek ģimenē – katram noteikti būs stāsts par to, kā mazuļu centieni izrunāt tuvinieku vārdus vai radniecības apzīmējumus pārtapuši iekšējai lietošanai paredzētos mīļvārdiņos.
Savukārt raksta mērķis, analizējot 350 okazionālismus, kas lietoti latviešu rakstnieku darbos, bijis parādīt, kādi vārddarināšanas paņēmieni izmantoti to radīšanā, kā arī to, kādās semantiskajās grupās šie jaunvārdi iedalāmi.
Raksta autore norāda – latviešu bērnu grāmatās okazionālismi biežāk sākuši parādīties pagājušā gadsimta otrajā pusē, kad tos savos darbos izmantojuši lasītāju mīlētie dzejnieki Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Leons Briedis, Jānis Baltvilks, Viks un citi.
Savukārt mūsdienās okazionālismus daiļradē mīl lietot arī Māris Putniņš, Ēriks Kūlis, Arno Jundze, Māra Cielēna. Turklāt šie jaunvārdi, kas nereti lietoti tikai vienā pasakā vai dzejolī, ir visnotaļ ietilpīgi un izteiksmīgi, radot semantisku daudzslāņainību.
Īpaši tas sakāms par Vika un Māra Bērziņa radītajiem jaunvārdiem, kas, ja vien lasītājs tajos vēlas iedziļināties, sniedz bagātīgas kultūrvēsturiskas atsauces.
Piemēram, grāmatu sērijā par mežonīgajiem pīrāgiem Māris Bērziņš spēlējas ar ģeogrāfisko nosaukumu un īpašvārdu radošiem savienojumiem, kuru rezultātā rodas Tortiljas sala, Murseļa, Pelmeņkatepetls, kuģis “Santa Marmelāde”, kapteinis Mordāns, Fransuā Rabarblē un dažādi citi jaunvārdi.
Savukārt jau pieminētā ežagata nākusi no cita autora, bērnu dzejnieka Jāņa Baltvilka, krājumiem, proti, Māra Runguļa sastādītā krājuma “Kaķuzirņi un kurmjukārkli”, un ir eža un žagatas apvienojums, kas “tipina izslietām adatām, pukšķina, ielaižas ceriņkrūmā un liek vaļā žadzināt”.
Autore gan brīdina, ka ar jaunvārdu darināšanu literatūrā pārmērīgi aizrauties nevajadzētu: “…reizēm šķiet, ka dažs darinājums ir profesionālās rutīnas vai spēles pieraduma radīts, jo padara tekstu smagnēju, grūti uztveramu, it īpaši tad, ja domājam par lasītāju, kuram darbs adresēts.”
Jāpiezīmē, ka kopumā pret okazionālismiem literatūrā nelabvēlīgāk izturas vecākā gadagājuma lasītāji. To apliecina arī vairākas diskusijas sociālajā tīklā “Facebook”, kas izcēlās šomēnes.
Kā ierasts mācību gada laikā, šādas diskusijas iniciē mācību grāmatās ievietoti teksti vai uzdevumi, šoreiz – 3. klases latviešu valodas mācību grāmatā pamanīts uzdevums, kurā bērni tiek aicināti izlasīt jautrās matemātikas uzdevumu par Ņursli, kas meklēja savus pazudušos pluksīšus, un slienīti, kurš dusmās buksījās.
“Facebook” lietotāju domas svārstījās no prieka par radošu pieeju valodas mācīšanai līdz sašutumam par jaunās paaudzes debilizāciju un nesaprotamas “aborigēnu cilts valodas” lietošanu mācību līdzekļos.
Runāts nav rakstīts!
Valodniece Linda Lauze krājumā pievērsusies mutvārdu teksta un tā elementu atveidei rakstiskā formā un šo tekstu lingvistiskajai kvalitātei.
Viņa norāda – to svarīgi pētīt un izprast saistībā gan ar latviešu valodas mācīšanas akcentu maiņu jaunajā pamatizglītības standartā, gan arī saziņas formu daudzveidību mūsdienās.
Valodniece atgādina, ka mutvārdu teksts apzīmē stilistiski ļoti plašu lauku – kā saziņu draugu vai ģimenes lokā, tā plašai auditorijai paredzētu uzstāšanos, televīzijas un radio raidījumus, kā formālas, tā neformālas runas situācijas.
Taču, kaut gan mutvārdu runa ir primārais cilvēku saziņas veids kā civilizācijas, tā arī cilvēka individuālajā attīstībā, valodniecībā paradoksālā kārtā primāri vienmēr pētīta rakstītā valoda, mutvārdu tekstiem pievēršot uzmanību daudz vēlāk.
Un, atšķirībā no citām, piemēram, angļu valodas, kurā izdota pat runātās un rakstītās valodas gramatika, latviešu valodai pagaidām tapusi nodaļa par mutvārdu teksta sintaksi jaunajā akadēmiskajā latviešu valodas gramatikā.
Šis raksts īpaši interesants šķitīs ikvienam, kurš strādā ar runātu tekstu pārvēršanu rakstītā formātā, piemēram, žurnālistiem.
Vidējai paaudzei vēl spilgtā atmiņā “Rīgas Laikā” publicētā intervija ar tā brīža ekonomikas ministru Aināru Šleseru, kura teiktais žurnālā bija atveidots precīzi tā, kā tika runāts un ievērojami pabojāja politiķa, kā to apzīmē Linda Lauze, “lingvistisko reputāciju”.
Šajā intervijā izskanējusī frāze “sievietes skaistums nāk no iekšām” tiek citēta vēl aizvien.
Taču kā toreiz, tā šodien uzskatu – piekrītot raksta autorei, – līdzvērtīgi būtu bijis iespējams sabojāt gandrīz jebkuras citas publiskas personas tēlu, jo ļoti reti, atšifrējot intervijas, iespējams tās publicēt, nemainot teikumu struktūru un neattīrot tekstu no liekvārdības.
Kā norāda raksta autore, kura sadarbībā ar kolēģi Ilzi Auziņu izveidojusi latviešu valodas mācību materiālu “Dzīvā valoda”, “mutvārdu teksta atveidojumos visvairāk ir pamanāmi sarunvalodas un slenga leksikas vārdi, no kuriem latviešu literārā valoda publiskajā telpā ir ilgstoši sargāta”.
Tāpat valodniece secina, ka publiski – ne tikai mutvārdu runā, bet arī tai pielīdzināmajos ierakstos sociālajos tīklos – arvien biežāk tiek lietoti interesanti jaundarinājumi, frazeoloģismu pārveidojumi, kā arī deminutīvi, atkārtojumi, norādāmie vietniekvārdi ar pastiprinājuma funkciju (“Nezinu, kā jūs tās bumbiņas taisāt, bet esmu ar mieru ēst tikai tās.”).
Tomēr autore atgādina, ka ne viss tas, kas piestāv stihiskajai, mutvārdu valodai, organiski iederas, pārnesot uz rakstveida tekstu, piemēram, reklāmām, materiāliem interneta portālos vai intervijās avīzēs un žurnālos.
Īpaši vienkāršruna, slengs un lamuvārdi, kas tiek saglabāti rakstveida intervijās, liek vērtēt to, cik pamatoti pārkāpti lingvistiskie tabu – uz šādām pārdomām autori mudinājusi portālā “TvNet” publicētā intervija ar reperi Prusax, kurā ievietots brīdinājums par to, ka intervijā “lasāmi lamuvārdi, slengs, izteicieni angļu valodā, rusicismi”.
