Devīze GRS42 – “Kalns” 7
Latvijas personība. Latvietis. Strēlnieks. Aktieris. Dārznieks. Domātājs. Mīlestībā un gaismā viņš dzīvoja, nu mīlestībā un gaismā ir apskaidrots – tur, kur, pa siržu ceļu ejot, pat līdz tālākajai zvaigznei ir tuvu. Tas rada sajūtu kopumu, vīziju par Ēvaldu Valteru kā cilvēku, kas, nesot sevī mīlestību un gaismu, tagad pats ir gaisma, rāda mums ceļu šeit uz zemes, gan saprašanos ar Visumu.
Kalns – pasaules tēls, Visuma modelis, Pasaules koka variācija. Kalns atrodas pasaules vidū. Kalna vidū sākas ceļš uz debesīm. Kalns kā gudrību krātuve, lai tur nokļūtu, jāpārvar lieli pārbaudījumi. Tas simbolizē arī Ēvalda Valtera dzīves ceļu un viņa sasniegto – šo virsotni. Gaismas stars kā Valtera tēls, jo attēlot tik garīgi bagātu cilvēku vienā veidolā – tas nozīmētu viņu ierobežot un par viņu pateikt tik maz.
Šis kalns var būt arī kā zvaigžņota debess. Dzīves, domu gudrības plašums. Tai pašā laikā kalns – tā ir mūsu zeme, Latvija. Dzīva, radībiņu pilna. Uz pakalna izvietotas ap 25 – 30 bronzā veidotas kukainīšu, gliemezīšu, lapiņu figūriņas. Pakalnam visapkārt ap malu uzrakstīti Ē. Valtera citāti.
Kalns kā dzīves skatuve, uz kuras katrs varam nospēlēt savas lomas un nokļūt arī spožās rampas gaismās.
Cilvēkam patīk apsēsties, lai atpūstos, lai padomātu, lai ar prieku pavērotu savu padarīto darbu, pasauli ap sevi mājas. Apsēsties, lai pasapņotu – par nākotni, par dzīvi, par darbiem. Tas, uz kā sēž, var būt ļoti dažāds – akmens, koka stumbrs, sols, grezns tronis vai mazs ķeblītis. Šajā gadījumā izvēlēts krēsls ar augstu atzveltni – mazliet kā troni, jo Ēvalds Valters to būtu pelnījis, lai gan pats labprātāk sēdēja uz laukakmeņa un vēroja zilo spāri, kas sēdēja te uz rokas, te pleca.
Skatoties uz krēslu, atpazīstams skatuves siluets. Iebūvētā gaisma pastiprina skatuves tēlu un ļauj iztēloties daudzās un dažādās lomas, ko atveidojis Valters.
Krēsls, uz kura atzveltnes uzkārta streļķa cepure – it kā tikko tās saimnieks kur izgājis. Tā ir strēlnieka Ē. Valtera cepure, simboliska Valtera šī dzīves posma liecība. Cepure veidota bronzā. Apsēžoties krēslā, katrs no mums var sajust caur to nākošo Ē. Valtera garu, pabūt uz skatuves, iejusties dažādās lomās.
Uz kalniņa starp bronzā veidotiem kukainīšiem zilā spāre. Tā pieminēta Ē. Valtera atmiņās un simbolizē viņa attiecības ar dabu. Zilā – cerību krāsa. Simbolizē nemirstību, atdzimšanu, garīgumu. Spāres tēlu veido metāla ietvarā iestrādāts rūdīts zils stikls.
Vieta veidojas un attīstās kā Ēvalda Valtera dārzs. Blakus dārzam esošais ugunsmūris izmantojams kā ekrāns, projicējot valsts svētkiem atbilstošas tematikas materiālus, filmas ar un par Ē. Valteru, kā arī speciāli veidotu kino materiālu par Ē. Valteru.
