VIDEO: Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim par Polijas un Lietuvas attiecībām Viļņas jautājumā starpkaru periodā
0
Polijai un Lietuvai jau kopš 13.– 14. gadsimta bija kopēja vēsture, veidojušies kopīgi attīstības ceļi. Tiesa, tā nebija kopēja valsts, tās bija savienotas valstis, jeb valsts, kas bija savienota no divām tautām – no poļiem un no lietuviešiem. Vienmēr bija atšķirīgas pārvaldes sistēmas, bet kopīgi tā bija Lietuvas, Polijas apvienotā valsts vai citkārt – abu tautu republika.
Viens no saskarsmes punktiem Polijai un Lietuvai ir Viļņa, proti, pilsēta uz kuru mēs mīlam braukt ēst cepelīnus, palūkoties brīnišķīgu arhitektūru un klausīties mūziku. Visu starpkaru periodu – no 1918. līdz 1940. gadam Viļņas pilsēta bija klupšanas akmens, kas neļāva Baltijas reģionā izveidot stabilu aliansi vai koalīciju un draudzīgas valstu attiecības. Viļņa mūs gan satuvināja ar lietuviešiem, gan attālināja.
Gan poļi, gan lietuvieši Viļņu uzskatīja un joprojām uzskata par savu pilsētu. Viļņa ir Lietuvas valstiskuma simbols kopš kunigaiša jeb lielkņaza Ģedimina laikiem. Bez Viļņas Lietuvas valsts nav iedomājama. Bet līdz 19. gadsimta beigām un 20. gadsimta sākumam Viļņa bija pilnībā poliski runājoša pilsēta. Lietuviešu tur bija ārkārtīgi maz. Tiesa, nevar ticēt statistikai par iedzīvotāju sastāvu šajā laikā. Iedzīvotāju sastāvs Viļņā un Viļņas apkārtnē bija gana raibs – baltkrievi, poļi, ebreji, lietuvieši, šie cilvēki, kas dzīvoja Viduslietuvā, sauca sevi par “ļitviniem”, proti – cilvēķs, kas dzīvo bijušās Lietuvas dižkunigaitijas teritorijā. Etniskais sastāvs mainījās, mainoties varām.
1918. gada 16. februārī dibinātā Lietuvas republika Viļņu uzskatīja par savu galvaspilsētu. Lietuvas neatkarības kara laikā Viļņa gāja no vienas rokas otrā, atkarībā, kura armija tajā ienāca – lietuvieši, poļi, bet kādu laiku Viļņa pat bija Lietuvas – Baltkrievijas sociālistiskās padomju republikas galvaspilsēta, tas bija laiks, kad Viļņu bija ieņēmuši lielnieki.
1920. gada vasarā Padomju Krievijas karaspēks devās iekarot Poliju un ieņemt Varšavu. 1920. gada augustā notika “brīnums pie Vislas”, kad poļu karaspēks Juzefa Pilsudska vadībā sarkano armiju sakāva, un sarkanā armija haotiski atkāpās. Šajā brīdī, krievu karaspēkam atkāpjoties, Lietuvas karaspēks ieņēma Viļņu. Tātad – 1920. gada rudenī Viļņa atkal bija nonākusi Lietuvas galvaspilsētas statusā, likās, ka Polija ir samierinājusies ar šo situāciju.
Bet jau 1920. gada rudenī viena poļu karaspēka daļa “sadumpojās” odioza virsnieka Lucjana Žeļigovska (Lucjan Mieczysław Rafał Żeligowski) vadībā. Šī armijas daļa paziņoja, ka tā nav mierā ar Polijas valdības politiku, devās uz Viļņu, ieņēma Viļņu. Lietuviešu armijai nepietika spēka aizstāvēt Viļņu. Viļņu ieņēmušie poļu karavīri nodibināja Viduslietuvas republiku. Jāpiebilst, ka šis militārās vienības “dumpis” notika ar netiešu Polijas valdības un Polijas augstākās militārās vadības atbalstu. Divus gadus Viduslietuvas republika bija formāli neatkarīga, bet 1922. gadā šīs republikas parlaments nobalsoja par šīs republikas iekļaušanos Polijā. Polijas toreizējais vadonis bija Juzefs Pilsudskis, kurš bija dzimis netālu no Viļņas, izcili pārvaldīja lietuviešu, bet daļēji arī latviešu valodu.
Viņš bija pārpoļotu lietuviešu slahtiču atvase, kas nemīlēja Lietuvas valsti. Arī Lucjans Žeļigovskis bija dzimis Viļņas apgabalā, arī viņam bija lietuviešu saknes, arī viņš nāca no pārpoļotu lietuviešu slahtiču ģimenes. Viņa ģimene bija iekļauta Lietuvas aristokrātu kadastrā, bet arī viņam Lietuva bija sveša. Tā 1922. gadā Viļņa oficiāli nonāca Polijas valsts sastāvā. Visu starpkaru periodu līdz 1939. gadam Viļņas jautājums bija kā karsts kartupelis Baltijas ģeopolitikā, arī Latvijas savstarpējās attiecībās gan ar Lietuvu, gan ar Poliju. Latvijas republikai bija ārkārtīgi svarīgi uzturēt labas attiecības ar Poliju. Latvija Poliju uzskatīja par mūsu sabiedroto Nr.1., tajā skaitā militāro sabiedroto, kaut nekādu līgumu jau nebija. Latvija nekādus nolīgumus nenoslēdza ne tikai ar poļiem, bet arī ar lietuviešiem, tādēļ, ka lietuviešiem poļi bija ienaidnieks Nr.1. Lietuvieši visus 20 gadus Latvijai pieprasīja Viļņu atzīt par Lietuvas pilsētu, bet poļi šajā ziņā nemaz nebija ar mieru.
Viļņas jautājums atrisinājās 1939. gadā. 23. augustā tika noslēgts Molotova – Rībentropa pakts. Staļins ar Hitleru kļuva par sabiedrotajiem, izraisot II pasaules karu, sadalot Austrumeiropu savās ietekmes sfērās. 1. septembrī sākās karš ar Vācijas iebrukumu Polijā.
Vācija piedāvāja Lietuvai palīdzību, lai tā ar spēku ieņem Viļņu. Tam pretojās Lietuvas prezidents Antans Smetona, kurš uzskatīja – lietuvieši bija pasludinājuši neitralitāti II pasaules karā, ja viņi sāktu militāras darbības pret Poliju, viņi automātiski kļūtu par Vācijas sabiedroto.
17. septembrī, pildot “Vācijas sabiedroto” pienākumus, Padomju savienība uzbruka Polijai. Jau pašā sākumā Padomju armijas iebrukuma ceļā bija Viļņas pilsēta. Viļņas garnizona priekšnieks, poļu pulkvedis paziņoja, ka Polija neatrodas oficiālā karastāvoklī ar Padomju savienību, tad poļu armijai jāatstāj Viļņa un jāinternējas Lietuvā. Poļu garnizona virsnieki tam nepiekrita. Līdz ar to poļi nolēma Viļņu aizstāvēt, divas dienas notika kaujas. Kaujās piedalījās aptuveni 15 tūkstoši poļu karavīru un 15 tūkstoši padomju karavīru, bet sarkanai armijai bija milzīgs bruņotās tehnikas pārsvars. Pēc divām dienām – 21. septembrī poļu aizstāvji bija no Viļņas izsisti, daļa internējās Lietuvā, bet daļa nonāca padomju gūstā. Viļņas apgabalu okupēja sarkanā armija, kas tur valdīja nedaudz ilgāk par mēnesi. Padomju valdīšana Viļņā neatšķīrās no padomju valdīšanas citās vietās.
Apēda “zaļos ābolus” un represēja tos, kas neļāva šos “zaļos ābolus” ēst. Padomju valdība uzsāka šķiru cīņu, tautas ienaidnieku meklēšanu, bet nemēģināja organizēt okupācijas varas struktūras, piemēram, vietējo pašpārvaldi vai miliciju. 20. oktobrī Staļins personīgi (“visžēlīgi”), pamatojoties uz 1920. gada Padomju Krievijas un Lietuvas miera līgumu, atvēlēja Viļņas pilsētu un apgabalu Lietuvas valstij. 28. oktobrī Viļņas pilsētā iegāja Lietuvas armijas vienības. Pirms tam vecākie Lietuvas virsnieki uz robežas, kas atradās 40 kilometrus no Viļņas, pašrocīgi sazāģēja Lietuvas – Polijas robežstabus, svinīgi sakrāva tos sārtā un sadedzināja. 29. oktobrī virs Ģedimina kalna tika uzvilkts Lietuvas karogs. Viļņas pilsētu svinīgi pārņēma Lietuvas varas iestādes. Lietuvieši uzskatīja, ka vēsturiskais taisnīgums ir atjaunots. Vietējie iedzīvotāji pēc mēneša sarkanās armijas terora lietuviešu pašpārvaldi uzskatīja par atbrīvošanu.
Bet Viļņa tajā laikā jau bija absolūti poliska pilsēta. Vietējā poliskā garīdzniecība, kas Viļņā bija ārkārtīgi spēcīga, nolēma pretoties. Tika izveidota pagrīdes kustība, kas vēlāk Polijā kļuva par “Armija Krajova”. Šo pagrīdes kustību līdz padomju okupācijas sākumam 1940. gada 16. jūnijā lietuviešu iestādes nespēja “sagremot”. Faktiski lietuvieši bija dabūjuši “Trojas zirgu”.
Staļins varēja ar okupētās Polijas teritoriju rīkoties kā pašam labpatikās, jo labi zināja, ka Viļņa kopā ar Lietuvu tā vai tā nonāks Padomju okupācijā, atbilstoši Rībentropa – Molotova paktam.
Pēc II pasaules kara Viļņas jautājums nekādas diskusijas neradīja. Fakts, ka lietuvieši nebija militāri iesaistījušies karā pret Poliju 1939. gada 1. septembrī Vācijas pusē, lika Staļinam
atstāt Viļņu Lietuvas PSR sastāvā, nevis atdot Baltkrievijas PSR.
Pilsēta pēc otrā pasaules kara tika “atpoļota”, vairums poļu tautības cilvēku izceļoja uz Poliju. Tiesa, palika diezgan liela poļu minoritāte, kas joprojām Viļņā un Viļņas apgabalā ir. Šobrīd nekāda konflikta starp Lietuvu un Poliju nav.
