VIDEO. Liesma Kalve: “Mūsu 22 tūkstoši aktīvo senioru ir spēks, kas tur kopā visu valsti!”
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Liesma Kalve, Latvijas Pensionāru federācijas laikraksta “Latvijas pensionārs” galvenā redaktore
Ar pensionāriem notiek visbrīnišķīgākās lietas, kas vien var notikt starp Latvijas Pensionāru federācijas dalīborganizācijām un biedriem, kas mums kopumā ir divdesmit divi tūkstoši. Notiek labas lietas, jo tie divdesmit divi tūkstoši ir tā aktīvā pensionāru daļa, kas nesēž, nevaimanā rokas klēpī salikuši. Man viņus ir diezgan grūti dabūt uz saviem pasākumiem, jo viņi ir aizņemti paši savējos. Ko dara un kā klājas atlikušajai pensionāru daļai – atlikušajiem četrsimt četrdesmit tūkstošiem? Nedomāju, ka tik labi un tik jautri. Noteikti ir daudz bēdīgāk.
Ļoti raiba ir tā bilde, jo mums joprojām ir vairākas paaudzes pensionāru. Ir tā pensionāru paaudze, kura strādāja padomju laikā, kuriem nebija iespējas veikt sociālās iemaksas, līdz ar to viņu pensijas ir, piedodiet, bet nožēlojamas. Mēs cenšamies runāt ar Saeimu. Mums tas izdodas, un mēs runājam. Mēs runājam ar Labklājības ministriju, un šī milzu plaisa starp to veco pensionāru un jauno pensionāru tiek aizvien vairāk, aizvien intensīvāk līmēta ciet, cik nu vien var. Tas ir – šobrīd mēs esam budžetā panākuši pensiju indeksāciju saskaņā ar nostrādātajiem gadiem, ar darba stāžu. Tas tiek likts pirmajā vietā. Mēs esam panākuši bāzes pensijas modeli, kas ir līdzekļu piešķīrums par katru nostrādāto gadu. Tātad šeit jau tie, kas ir strādājuši četrdesmit gadus, vienalga kādā formācijā viņi ir strādājuši – vai padomju, vai jau demokrātiskas valsts laikā, tam vairs nav nozīmes. Galvenais ir nostrādātais gads, par ko pensionārs saņem naudu. Nav viegli aizlāpīt plaisu. Tātad mēs darām, ko varam – kā Pensionāru federācija – kā organizācija, kura ir uzņēmusies veicināt pensionāru labklājību. Pilnīgi visu pensionāru. Tas ir nepaveicamais darbs. Bet katrā ziņā tie, kuri grib, un tie, kuri ir aktīvi, un tie, kuri spēj būt aktīvi, tie arī paši piedalās šajā darbā pietiekami intensīvi un rezultāti mums ir, īpaši pēdējo gadu laikā, ievērojot to, ka mums ir ļoti veiksmīga sadarbība gan ar Saeimu, gan Labklājības ministriju, gan arī ar VARAM. Nu, mums iet lietas uz priekšu.
Pensionārs kā aktīvs cilvēks. Tie divdesmit divi tūkstoši. Viņi vācās grupās, viņiem ir simts septiņdesmit dažādas biedrības. Šie aktīvie pensionāri ir tie, kam nav miera. Tie ir tie, kas ļoti labi saprot to, ka – kolīdz tu nolaid rokas, tā ej uz grunti. Un tieši šī iemesla dēļ, ka mēs redzam, cik svarīgi ir cilvēkam, nonākot pensijā, tomēr nepiedzīvot to pārrāvumu, kas viņu sagaida piecdesmitgadnieku statusā ieejot, tātad pirmspensijas vecumā ieejot, jo – ja viņš pārstāj būt aktīvs cilvēks, ja viņš nespēj konkurēt darba tirgū, viņu vairs nekur neņem, ja viņš nav saglabājis darbavietu. Tātad viņš iekrīt lielajā depresīvajā bedrē. Viņam sāk nākt virsū dažādas drūmas domas. Līdz ar to viņš neiet ārā no mājas, viņš paliek mazkustīgs. Līdz ar to viņš rada slogu veselības aprūpē. Viņš rada slogu sociālajai aprūpei. Viņš, ieejot pensijas vecumā, jau ir slikts pensionārs. Viņš vairs nevar būt aktīvs, jo viņš jau ir sevi nobrucinājis pirmspensijas vecumā. Tieši tāpēc Pensionāru federācija, īpaši pēdējā mūsu lielajā pasākumā – Senioru dienā Saeimā, mēs veltījām to sudraba ekonomikai, tieši tai pensionāru sadaļai, kura garantē kvalitatīvu pensijas vecuma cilvēku Latvijā, jo viņš jau pirms pensijas ir sagatavojis sevi, ka jā, es strādāšu mazāk, bet es strādāšu. Jā, man valsts dos iespēju strādāt. Jā, es būšu aktīvs, jo es varēšu to atļauties. Es varēšu iziet no mājas. Ja jūs pilsētā izejat no mājas, nu, jums kaut kādi desmit, divdesmit eiro vienkārši no maka kaut kur pazūd. Tas nozīmē, ka tiem eiro ir jābūt tajā makā. Bet, ja cilvēkam ir trīssimt piecdesmit eiro pensija, viņš sēž mājās. Viņš nekur nekustās ārā. Man tas cilvēks no piecdesmit līdz septiņdesmit – vai viņš nav pārlieku mazkustīgs? Kā viņu vēl atgriezt kaut kādā kustībā? Nu, tie ir personiski kontakti, protams.
Tas pierunāšanas un no mājas ārā vilkšanas darbs mums notiek tā saucamajā federālajā līmenī, pašvaldību līmenī, kur mūsu aktīvās pensionāru organizācijas tos savus kaimiņus, tās savas draudzenes tomēr velk aiz padusēm ārā un saka: “Nu beidz, šitā nevajag! Nu nāc, mums rīt ballīte būs – baigi forši – piedalies!” Jā, un tā tas notiek. Bet lielajā līmenī tam ir jānotiek savādāk. Tam ir jānotiek valstiski. Tam ir jānotiek, darbinot šo institūciju – sudraba ekonomiku – kopumā. Tas nav mūsu – Latvijas paceltais karogs. Tas ir Eiropas Savienībā aizsācies jau vismaz desmit gadus atpakaļ. Tātad vienlīdzību, vienlīdzību visām paaudzēm, ja, mēs tātad cīnāmies par integrāciju, nevis kaut kāda viena iedzīvotāju grupa un tai tad arī visas priekšrocības. Bet, lūdzu, pa horizontāli, pa vecuma grupām – lai gan tiem jaunajiem, gan tam vecajam galam būtu sabiedrībā vienādas iespējas un vienādas . Līdz ar to šī te sudraba ekonomika mums senioru dienā Saeimā arī lika pieņemt rezolūciju, kur ir trīs ļoti nozīmīgi punkti, ko mēs lūdzam likumdevējam vispirms iestrādāt likumdošanā un pēc tam, protams, izpildvarai realizēt. Tātad par to, ka šī sudraba ekonomika vispār tiek skatīta kā potenciāls Latvijas tautsaimniecībā. Mēs rēķināmies ar to, ka, mums šobrīd sešdesmit tūkstoši pensionāru ir strādājošie. Kas notiktu, ja šos sešdesmit tūkstošus izņemtu no Latvijas darba tirgus? Ko Ašerādena kungs tad teiktu par to – kā viņš jutīsies?
Viņam nav priekšstata. Tas ir traki, kad viņš atnāk vienā dienā uz Pensionāru federācijas domes sēdi un uzzina, ka šitie visi ir viņa darba armija. Jūs strādājat? Tiešām?
Un tad paskatieties šajā bukletiņā, Lilitas Seimuškānes pētījumos par sudraba ekonomikas potenciālu Latvijas tautsaimniecībā. Un tur ir ļoti smuki sadalīts pīrāgs un parādīts, kuriem cilvēkiem ir svarīga nauda, kuriem ir svarīga būšana sabiedrībā un noderīgums. Jā, joprojām noderīgums, jo mūsu sirmās galvas ir ļoti daudz savākušas zināšanas, prasmes un iemaņas. Ja jaunajiem nu viņas tik daudz nav, bet Seimuškānes pētījumā redzam, kā tā nauda un nepieciešamība būt vajadzīgam – iet roku rokā. Tās ir ļoti grūti nodalāmas. Tās ir divas mega vajadzības cilvēkam.
Cilvēkiem, kas nodarbojas ar sudraba ekonomiku, es vēlu saprast to, ka šie cilvēki, piecdesmit plus, kas ir ne tikai pensionāri, bet arī seniori – viņi ir tie, kuri visskarbāk saprot to, ka Latvija ir vienīgā valsts, kurai viņi ir vajadzīgi.
Un mēs esam tā sabiedrības daļa, kura uzskata, ka Latvija ir vienīgā valsts, kura mums ir vajadzīga. Un mēs tur jūtamies vajadzīgi. Mēs nevienā citā valstī nekur tādi nevaram būt. Mēs nekur prom netaisāmies. Mēs varam būt ļoti noderīgi. Lūdzu, novērtējiet to. Un vēl – kas ir jāsaprot tiem, kas strādā ar sudraba ekonomiku. Viena vēl būtiskāka lieta ir – jāsaprot tas, ka, ievērojot sudraba ekonomikas cilvēku vajadzības, jūs jau sakārtojat paši savu nākotni. Paši savu. Jūs jau tik daudz nepūlieties mūsu dēļ, cik jūs pūlieties sevis dēļ. Jo tas laiks, kad jūs būsiet sudraba ekonomika, ticiet man, ir jau pie durvīm. Vēl neklauvē, bet ir pie durvīm.
