VIDEO: Aptaukošanās ir slimība. Dzalbs stāsta Apinim par liekā svara un aptaukošanās problēmu ģimenes ārsta praksē
0
Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents, Staļģenes ģimenes ārsts Ainis Dzalbs ir viens no kompetentākajiem speciālistiem hronisku slimību ārstēšanā un primārajā aprūpē. Šoreiz raidījumā “Dr.Apinis” lūdzu Ainim Dzalbam pastāstīt par liekā svara un aptaukošanās incidenci un vērojumiem ģimenes ārsta praksē.
Diemžēl pēc statistiskiem pārskatiem un literatūras avotiem Latvijā strauji pieaug liekā svara problēma dažādās vecuma grupās, un Latvija aptaukošanās incidencē tuvojas vadošajām vietām Eiropā. Ar šo problēmu ikdienā saskaras ģimenes ārsti. Palielināto ķermeņa masas indeksu novērojam gan jauniešiem, gan vecākiem cilvēkiem. Šie rādītāji būtiski pieauguši pēdējos 50–60 gados, bet īpaši – ļoti strauju pieaugumu redzam pēdējos 10 gados. Lielā mērā to nosaka Latvijas iedzīvotāju dzīvesveids, uztura paradumi. Un protams – liekais svars un aptaukošanās nes līdzi dažādas veselības problēmas.
Otrs nozīmīgs faktors ir psihoemocionālie faktori, politiskā nestabilitāte, miega traucējumi. Tiklīdz cilvēks ir stresā, viņām pieaug tādu stresa hormonu līmenis asinīs, kas palielina apetīti. Katra negulēta nakts, katra stresa situācija prasa savas kalorijas. Stresa situācija liek cilvēkam patērēt liekas 300–350 kilokalorijas, lai kompensētu stresogēno situāciju. Un ja stress ir ilgstošs, ja stress ilgst mēnešiem un gadiem, šīs kalorijas uzkrājās kā viscerālie tauki.
Vienkāršākais risinājums katram cilvēkam būtu – nosvērties, izmērīt savu augumu, internetā atrast formulu, kas nosaka ķermeņa masas indeksu. Tas ir pietiekami uzticams cipars, kas mums parāda – vai šī situācija ar mūsu svaru ir pieņemama, vai varbūt cilvēķam jau ir liekais svars, vai varbūt jau ir aptaukošanās. Arī ģimenes ārsts ar salīdzinoši vienkāršām metodēm nosaka – vai pacientam nav liekā svara risks. Pacienti gan vairumā gadījumu savu risku apzinās. Tiesa, liekais svars ir gana sensitīvs jautājums, ārstam nav viegli par šo jautājumu sarunu uzsākt. Mūsu sabiedrībā liekais svars ir stigma, un ietver sevī nevienlīdzīgu izturēšanos, aizrādījumus, nepareizus pieņēmumus. Tiek izplatīti pieņēmumi, ka cilvēks ar lieko svaru ir slinkāks, nevīžīgāks, nepietiekami velta laiku sev, savai veselībai. Tas ne vienmēr tā ir. 60–70% gadījumu mūsu konstitūciju nosaka gēni, un bieži – ģenētika nosaka arī mūsu apetīti.
Ģimenes ārstam it kā būtu viegli pateikt – “ēd mazāk, vairāk sporto!” Tomēr tas tā nenotiek – organisms ir ieprogrammēts uzņemt tik daudz kalorijas, cik organismam šķiet vajadzīgs.
Tomēr vismaz 30–40% no liekā svara problēmas cilvēks var ietekmēt pats. Un tas nozīmē – aktīvs dzīvesveids un veselīgas uztura izvēles, ir ļoti nozīmīgas un būtiskas, tie kopā risināti var nodrošināt balansu.
Aptaukošanās ir slimība. Tā ir hroniska slimība, recidivējoša slimība (pat, ja cilvēks zaudē svaru, viņam jāuzmanās, ka svars var atgriezties, un vairumā gadījumu tā tas arī notiek). Aptaukošanās ir tikpat nopietns simptoms kā paaugstināts asinsspiediens vai paaugstināts holesterīna līmenis. Ilgus gadus ārsti bija ierobežoti terapijas iespējās – varēja ieteikt nefarmakoloģiskus risinājumus – diētu un kustības, bet smagos gadījumos – ķirurģiskus risinājumus – bariatriskas operācijas. Šobrīd, attīstoties farmakoterapijai, varam teikt, ka aptaukošanās ir risināma problēma. Mūsdienās – ja mums neizdodas lieko svaru un aptaukošanos koriģēt ar dzīvesveida korekcijām, ģimenes ārsti var ieteikt farmakoterapeitiskus risinājumus.
Pie ģimenes ārsta ar aptaukošanās problēmām vienlīdz bieži nāk gan vīrieši, gan sievietes, bet interesi par šo problēmu daudz vairāk izrāda sievietes. Vīrieši vieglāk atzīst, ka aptaukošanās ir problēma. Saruna un skaidrojošais darbs gan vieniem, gan otriem ir galvenais. Ir jāvienojas ar pacientu, ka problēma ir, un ir nepieciešams kaut kāds risinājums, bet risinājumi mēdz būt dažādi – dzīvesveida izmaiņas vai medikamenti. Visvieglāk ar pacientu ir runāt par ēšanas paradumiem, ko reāli var mainīt. Pacienti ar labu apetīti visvairāk pārdzīvo, ja viņiem viss tiek aizliegts. Viņiem rodas stress, viņi ēd vēl vairāk. Strādājot laukos, mēģinām atrast veselīgas, reālas izvēles.
Nākamais ir fiziskās aktivitātes. Nesaprotamu iemeslu dēļ pacienti nobīstas un sadomājas, ka viņiem būs jāskrien maratons. Katram pacientam jāmeklē kustības un aktivitātes, kas viņu saista un ir saprotamas. Tā var būt nūjošana. Iesaku pastaigas. Lai mazinātu insulīna rezistenci, pietiek, ja kustamies ik pēc pāris stundām 10–15 minūtes. Mūsdienās tas ir ārkārtīgi daudz. Paskaties, kā mēs paši pavadām savu ikdienu – plkst. 8.00 no rīta apsēžamies, plkst. 17.00 pieceļamies, tad pārnākam mājās un līdz pusnaktij esam pie ekrāniem. Uzdevums būtu ik pēc divām stundām izkustēties, pastaigāt, bet vakarā iziet garākā pastaigā. Tas diez vai mums samazinās svaru, bet tas būtiski uzlabos mūsu vielmaiņas procesus, un darbosies kā profilakse, lai svars nenāktu klāt.
Tad mēs pacientam liekam šo fizisko slodzi palielināt. Vislabāko efektu sniedz pievienošanās pulciņiem – nūjošanas, peldēšanas, citu aktivitāšu. Rezultāts neizpaliks.
