VIDEO. “Zārks sagāzās uz sānu, un līķis izvēlās ārā.” Neparasti stāsti par bēru aizkulisēm Latvijā 0
Kapu kultūra Latvijā – dziļi iesakņojusies tradīcija, kas neaprobežojas tikai ar praktisku kapa vietas kopšanu. Latvieši jau izsenis ar lielu cieņu piemin aizgājušos. Bēres, kapu kopšana un kapu svētki vasarā ir būtiska daļa no mūsu kultūrvēstures mantojuma. Tā ir vesela pasaule, kura patiesībā ir ļoti interesanta.
To spilgti apliecina arī kāds “TikTok” profils, kurā sieviete vārdā Linda Vorpe dalās vērtīgos, izglītojošos un dziļi personiskos stāstos, kas gūti, vācot materiālus topošajai grāmatai par bēru norisēm Latvijā. Grāmatas nosaukums ir “Mīlestība nekad nebeidzas” un tajā paredzēts apkopot apbedīšanas jomas pārstāvju –bijušo un esošo kapraču, izvadītāju un kapu pārziņu – stāstus, kas vēstīs par bēru norisi un aizkulisēm. Grāmatā būs iekļauti ne tikai traģikomisku atgadījumu apraksti, bet autore arī raudzīs noskaidrot, kādas ir mūsdienu bēru tradīcijas no dažādiem skatpunktiem.
Daudzi no šiem stāstiem jau tagad pieejami Lindas “TikTok” profilā. Vai zinājāt, ka kapličā ieiet pa vienām durvīm un iet ārā pa otrām? Kāds kapracis esot stāstījis, ka “reiz viens vīrietis bērēs esot izgājis ārā un kapličā aizmirsis cepuri. Iegājis atpakaļ pa tām pašām durvīm, pa kurām nesa ārā nelaiķi. Pēc neilga laika viņš nomiris…”
Linda norāda, ka viņai pārsvarā ir stāsti no sagatavošanās daļas – no pašām bērēm stāstu ir diezgan maz pagaidām.
“Ir bijuši gadījumi, kad piederīgie iedod mantas, lai tās ieliktu zārkā. Daudzi uzskata, ka kaprači zog tās mantas. Tās ir pēdējās muļķības! Ir, kad pirms bērēm ieliek kaut ko zārkā, bet liek arī bēru laikā. Un, ja ir kaut kas ielikts pirms, tad bēru laikā tuvinieki pārbauda, vai zārkā tiešām ir ielikts tas, ko viņi ir devuši.
Līdzi mēdz likt maku, naudu, spoguli, brilles, protēzes, šņabi, ķemmi. Vēl vecām tantiņām liek līdzi Bībeli, ja viņas ikdienā to lasa. Parasti tās mantas smuki ieliek maisiņā un pieliek pie kājām. Ķemmi gan ieliek krūšu kabatā – es vismaz tā liku. Agrāk visiem onkulīšiem ķemme bija krūšu kabatā, tāpēc es uzskatu, ka tā ir jāliek tur. Un bieži ir tā, ka tuvinieki iedod kurpes, bet, ja ir garš cilvēks, viņu nevar ielikt zārkā ar kurpēm. Tādā gadījumā kurpes noliek sānos blakus. To neviens neredz, jo virsū ir šķidrauts.”
Viens no stāstiem vēsta par dramatisku notikumu, kad bērēs sagāzās zārks, un līķis izkrita no tā ārā. Kā izrādījās – tas varēja būt sabotāžas rezultāts konkurences dēļ, jo dvielis, ar kuru laida zārku bedrē, bija apzināti sagriezts. Šāds stāsts ne tikai atklāj bēru aizkulises, bet arī izgaismo asu konkurenci šajā šķietami klusajā nozarē.
Bijušais kapracis stāsta: “Es pats tajās bērēs nebiju, bet tas bija izsaukums. To man stāstīja priekšnieks. Bija smuki izrakta bedre, puiši uzlika zārku uz dēļiem, un, laižot iekšā, pārplīsa dvielis. Tu jau savā pusē redzi, ka tas dvielis plīst, bet otrs pāri bedrei neredz, ka plīst un ir jāmauc ātrāk. Zārks sagāzās uz sānu, un līķis izvēlās ārā.
Viens kapracis noreaģēja, ielēca iekšā bedrē, visu sakārtoja un salika. Piederīgie šokā.
Protams, tos dvieļus izrāva ārā no zārka apakšas. Pēc tam sāka skatīties, kas par vainu un ieraudzīja, ka dvielim sānā ir speciāli iegriezts, lai tas pārplīstu. Tas, visdrīzāk, notika konkurences dēļ.”
