Daudzi aizbraukuši, bērnu paliek arvien mazāk, tomēr nav zudusi vēl pārliecība, ka “Vidzemē dziedāja un dziedās!” 2
Anita Bormane, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas ir tas īpašais amatierkoru kustībā, kas raksturīgs vienīgi Vidzemei? Un kā koru kustību reģionā varētu būt ietekmējis sarežģītais laiks, kurā pēdējos mēnešus dzīvojam? Atbildes uz šiem jautājumiem “Latvijas Avīze” meklēja Vidzemē – vietā, kur vēsturiski kārts diženākās latviskuma manifestācijas – Dziesmu svētku – šūpulis.
Dīvainā laika neparedzamā ietekme
Atcelta Vidzemes Dziesmu diena Valmierā, arī – Latvijas senioru koru diena Dikļos, Himnas goda diena Viļķenē pārcelta uz septembri. Izpaliek daudzi konkursi un sākotnēji paredzētie notikumi ceļā uz 2023. gada Dziesmu svētkiem…
Līdz ar visu kultūras nozari koru kustība šobrīd ir viena no vissāpīgāk skartajām jomām. Pilnvērtīgi mēģinājumi nevar notikt joprojām, taču kopā sanākšana korī un kārtīga izdziedāšanās ļoti daudziem ir nepieciešama kā gaiss, ko elpojam.
“Jūnijā noorganizēju divus mēģinājumus Siguldā un Alūksnē un sajutu, cik ļoti dziedātāji ir noilgojušies pēc normālas kopādziedāšanas. Bija arī sajūtams, ka cilvēki kādu laiku nav dziedājuši korī. Kopumā situācija ir ļoti jutīga, tādēļ uzskatu, ka labāk nogaidīt, līdz tā stabilizēsies un mēģināt ar pilnu sastāvu.
Arī noteiktais sanitārais protokols (3×3 m – A. B.) amatierkoriem ir diezgan neiespējams, tas ir neierasti un diezgan grūti,” uzskata Siguldas koru apriņķa virsdiriģents, Alūksnes jauktā kora “Atzele” un Siguldas jauktā kora “Atvars” diriģents Jānis Baltiņš.
Ja ne kovidkrīze, Gulbenes novada Ozolkalnā, kā ik gadu, augustā norisinātos koru meistarklases, skanot abu latviešu kordziedāšanas milžu – brāļu Imanta un Gido Kokaru – visiemīļotākajām dziesmām.
“Tāds nu tas laiks šovasar. Un kaut kā speciāli, mākslīgi kaut ko veidot arī nav jēgas. Galvenais – lai ar koriem varētu sākt strādāt septembrī – tas ir pats svarīgākais,” uzsver Alūksnes, Gulbenes un Balvu koru apriņķa virsdiriģents, leģendārā Latvijas Universitātes kora “Dziedonis” un Balvu jauktā kora “Mirklis” diriģents Uldis Kokars.
Vidzemes īpašā vieta
Vaicāts, cik Dziesmu svētku tradīcija Vidzemē līdz šim ir bijusi droša, stabila, ilglaicīga, Jānis Baltiņš teic: arī Vidzemē, tāpat kā citur Latvijā, ar jauktajiem koriem problēmu nav, bet vīru koru ir palicis stipri mazāk.
“Ir prieks, ka viņi dzied un sanāk kopā, bet visā Latvijā ir palikuši tikai ap 800 dziedātāju vīru koros.”
“Šīs problēmas pirmsākums meklējams 90. gados, kad visi metās pelnīt naudu,” atceras U. Kokars.
“Var jau būt, ka, dzīvei finansiāli stabilizējoties, cilvēkiem atkal vajadzēs šo kopābūšanu.”
Bet kas ir tas īpašais amatierkoru kustībā, kas raksturīgs vienīgi Vidzemei?
Jānis Baltiņš uzskata: “Neapšaubāmi, ka Vidzemē ir lielāks koru skaits, jūtams arī, ka šajā reģionā rūpējas, lai koru nepaliktu mazāk, lai tie augtu – gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi.
Ir tik patīkama sajūta, ka pat cilvēki, kas nekad nav korī dziedājuši, iesāk dziedāt un viņiem šī kopābūšanas sajūta patīk. Zinu cilvēkus, kas iedrošinājušies sākt dziedāt 30 un 40 gadu vecumā.”
Uldis Kokars uzsver: “Visos reģionos ir labi kori, tomēr Vidzeme ir īpaša, iespējams, ar to, ka šeit ir lielie vēsturiskie arī koru kustības centri kā Valmiera un Cēsis, kur no 1938. līdz 1955. gadam atradās Skolotāju institūts.
Savukārt, piemēram, Alūksne kā centrs ir liela, bet problēma tā, ka cilvēku palicis maz. Tāpat Gulbenē – trīsdesmit gados, kopš šeit esmu koru apriņķa virsdiriģents, koru skaits ir samazinājies, bet – ko darīt, ja cilvēku trūkst.”
Pašdarbniekam vajag kaimiņu
Limbažu koru apriņķa virsdiriģents un Latvijas Kultūras akadēmijas jauktā kora “Sōla” diriģents Kaspars Ādamsons intervijā “Latvijas Avīzei” teica, ka nav skaidrs, kādas būs pandēmijas sekas uz koru nozari.
“Katrā korī būs cilvēki, kuri pateiks – paldies, ja tik ilgi esmu izticis bez dziedāšanas, varbūt arī turpmāk vēlos būt uzmanīgāks laikā, kad vīruss joprojām nav izskausts. Šāda attieksme var ietekmēt gan katra kora, gan visa kopkora skanējumu.”
Uldis Kokars teic: “Esmu neglābjams optimists, tomēr, no otras puses, jāsaprot, arī, ka tādi spices kori kā Kaspara diriģētā “Sōla” ar grūtībām, bet kaut ko var darīt arī apstākļos, kad jāievēro sanitārā protokola prasības, bet parastam korim tas ir sarežģītāk.
Arī ar “Dziedoni” izolācijas trijos mēnešos esam daudz izdarījuši attālināti, radījuši ierakstus. Tomēr, runājot par pašdarbnieku, viņam vajag kaimiņu, viņam vienam ir bailes dziedāt. Un, ja starp dziedātājiem jābūt triju metru distancei, tad tas jau vairs īsti nav darbs. Tāpēc nedomāju, ka šajos apstākļos būtu jēga kaut ko mākslīgi uzsākt.”
Vai ieilgušais klusuma periods netraucēs koru dziedājuma kvalitātei un komplicētā a cappella repertuāra apguvei?
Uldis Kokars teic: parasti, rudenī atsākoties mēģinājumiem, pagāja kādas divas nedēļas, lai atjaunotu dziedātāju prasmes, bet tagad tas prasīs ilgāku laiku. “Kaut kur jau tāpat tie cilvēki dzied, tik traki jau nav. Arī ar “Dziedoni” mēs katru gadu augusta beigās rīkojam nometni, lai ļoti ātrā tempā būtu formā.”
Runājot par Dziesmu svētku tradīcijas dārguma – a cappella dziedāšanas tradīcijas – pārmantojamību Vidzemē, Uldis Kokars uzsver: “Labāk jau turēt dziedāšanas kvalitātes latiņu augstāk. Redzam, ka Lietuvā, kad viņi izvēlējās pameklēt vieglāku ceļu, arī visa viņu koru kustība aizgāja, tēlaini izsakoties, vienkārši padziedāt.”
“A cappella dziedāšana ir pirmais kora kvalitātes rādītājs, tieši caur to varam izveidot kori kā instrumentu,” uzskata J. Baltiņš.
Paaudžu pārmantojamības jautājums
Vērtējot kordziedāšanas tradīciju pārmantojamību Vidzemē, Uldis Kokars norāda: “Kad sāku strādāt par Gulbenes koru apriņķa virsdiriģentu, man bija pieejami visu pēdējos desmit gados koros dziedājušo bērnu saraksti.
Skats – ļoti skumjš, jo bērnu paliek aizvien mazāk un mazāk. Kad paskatījos uz sirmajām galvām, kas pārsvarā koros dzied, sapratu, ka jāķeras klāt skolām, jo tieši no turienes var dabūt dziedātājus.
Tomēr, kad puisis, piemēram, piecpadsmit gados grib sākt dziedāt, ir jau mazliet par vēlu. Dziedāšana ir jāsāk jau bērnudārzā. Daudz kas nāk no ģimenes, tomēr es apbrīnoju arī skolotājus, kas strādā ar bērniem.”
Jauniešu kori šobrīd Vidzemē gan būtu grūti izveidot, secina Uldis Kokars: “Re, Alūksnē vien pēdējo gadu laikā pamatīgi samazinājies iedzīvotāju skaits, un, ja cilvēku nav, protams, ir grūtāk. Bet – tāpat visi Vidzemē un visur citur dzied un dziedās!”
“Izmantojot kā atskaites punktu pēdējos Dziesmu svētkus un pirmssvētku periodā braukājot pa skatēm, novēroju, ka jaunā paaudze diezgan spēcīgi ienāk kolektīvos.
Tomēr jūtams, ka koru kustībā robu iecirtis tas, ka daudzi ir aizbraukuši no Latvijas.
Ļoti daudz atkarīgs arī no personības, kas atrodas kora priekšgalā, kā arī materiāli tehniskās bāzes, kas daudzos gadījumos atkarīga no pašvaldības atbalsta. Vissmagākais parasti ir transporta jautājums,” novērojis Jānis Baltiņs.
Vai manāms, ka kordziedātāji, kuri agrāk dziedājuši skolu koros, nāk un stājas pieaugušo korī? U. Kokars teic: jā, tādi gadījumi ir, bet “viss jau pamatā atkarīgs no kora vadītāja, kā māki jaunos dziedātājus piesaistīt, no kora kolektīva, tajā valdošajām tradīcijām.”
Arī Jānis Baltiņš savā Alūksnes korī “Atzele” novērojis, ka dzied ļoti daudz ģimeņu vairākās paaudzēs. Savukārt uz Siguldas “Atvaru”, ko viņš savulaik dibinājis kā Siguldas Valsts ģimnāzijas kori, pirms dažiem gadiem atnākuši dziedātāji, kas korī dziedājuši vēl vidusskolas pēdējās klasēs.
Vidzemes kori Dziesmu svētku procesā
* Vidzemes plānošanas reģionā valsts mērķdotāciju kolektīvu mākslinieciskajiem vadītājiem saņem kopumā 56 pašvaldību dibinātie kolektīvi, kas darbojas Dziesmu un deju svētku kustībā
* Tie ir 39 jauktie kori, 13 sieviešu kori un 4 vīru kori.
Raksts tapis Valsts kultūrkapitāla fonda “Vidzemes kultūras programma 2020” ietvaros, ko finansē VAS “Latvijas valsts meži” un atbalsta Vidzemes plānošanas reģions
