Vienīgā cerība – strādāt gudrāk. Viss par izcilu krēslu ražošanu 0
Nozīmīgu dzīves daļu mēs pavadām sēžot. Tāpēc krēsls ir tā mēbele, kas pavisam noteikti ietekmē mūsu dzīves kvalitāti. “Labs krēsls ir tāds, kurā apsēžoties tu nemaz nejūti, ka sēdi,” saka Aldis Circenis, SIA “Rīgas Krēslu fabrika” boss, kurš par krēsliem zina visu.
Esat arhitekts. Vai reiz nesapņojāt projektēt ko grandiozu?
A. Circenis: Mēbeles – tas ir mans mērogs. Iegāju šajā sfērā lēnām, ļoti organiski un jūtos te labi. Interjerus birojiem sāku projektēt deviņdesmitajos, jo tajā jomā sākās sprādzienveida attīstība. SIA “Rīgas Krēslu fabrika” dibināta, lai ražotu biroja krēslus, jo to trūkums apgrūtināja biroja mēbeļu biznesu, importēt krēslus bija laikietilpīgi un dārgi.
Ambīcijas auga lēnām. Lai krēslu zīmētu, jāiegūst iekšēja pārliecība. Kamēr nonācu līdz krēslu dizainēšanai, kāds laiciņš pagāja. Krēsls ir viens no interesantākajiem un sarežģītākajiem dizaina objektiem, jo ir jāatrisina ļoti daudzas problēmas. Krēsls ar savu raksturu un formu ir ļoti ķermenisks. Arī konstruktīvi tas ir sarežģīts – jāievēro savi likumi. Citādi nesanāk. Labs krēsls ir tāds, kuru cilvēks nejūt. Cilvēks apsēžas un nemana, ka sēž.
Vai tad saražot uz vietas krēslus var ātrāk nekā atvest?
Biroja krēslus komplektē no iepriekš saražotām detaļām. Kad krēslu pārdod, atliek tikai salikt visu kopā. Šis laiks tika samazināts no sešām nedēļām līdz dažām dienām. Mēs ieviesām šo biznesa modeli, un aizgāja labi. Ar kokapstrādi sākām nodarboties krīzes laikā, kad sapratām – strādājot pa vecam, nopelnīt vairs nevar. Tirgus bija sabrucis, apgrozījums bija sarucis par 80 procentiem. Sapratu, ka vecajā mērcē perspektīvas nav un ka jārada kaut kas tāds, ko var eksportēt. Tā 2011. gadā pieņēmām lēmumu – ja reiz saprotam, kā krēsli tiek būvēti, un ir priekšstats par dizainu, tad mums nepieciešama sava ražotne. Vecā tanku fabrikā noīrējām lielu angāru un sākām iepirkt iekārtas.
Kas lika jums ticēt, ka izdosies?
Man par to nebija nekādu šaubu. Par šo ražošanu es nekad neesmu domājis kā vienkārši par kokapstrādi. Ar to mēs atšķiramies no daudziem citiem. Mēs orientējamies uz gatavu produktu un kontrolējam visu naudu, kas par to pienākas. Pozicionējam sevi nevis kā lielākas ķēdes starpposmu, bet kā firmu, kas ražo savu zīmolu.
Protams, zināma daļa no nopelnītā jāiegulda attīstībā un eksporta kanālu meklēšanā. Eksporta tirgus aug ar ātrumu 20% gadā, pērn eksportējām 40% saražotā. Ražojam gan skandināvu, gan amerikāņu dizainu, bet pilnībā visu krēslu. Mēs to pat iepakojam.
Būtiska produktu grupa ir auditoriju krēsli, kurus neviens cits Latvijā neražo. Baltijā konkurenti mums ir tikai Lietuvā. Šajā segmentā mēs darām daudz. Tā nav tikai kokapstrāde, bet arī metālapstrāde, tapsēšana un šūšana.
Vai auditoriju un biroju krēsliem jābūt lētiem?
Labs auditorijas krēsls nebūs lēts. Auditorijas ir dažādas. Teātrī, augstskolās, birojos. Biroja krēsliem mehānika, kas nodrošina ergonomiku, ir sarežģītāka. Cilvēks auditorijā sēž citādi nekā birojā. Esam aprīkojuši ar krēsliem Vidzemes koncertzāli Cēsīs. Tur ir sarežģīta sistēma. Krēslus, kas atrodas parterā, pa speciālām grīdā iebūvētām neredzamām sliedēm var aizbīdīt uz noliktavu pagrabā. Šiem krēsliem ir ļoti sarežģīta mehānika – līmētais saplāksnis, masīvkoks, metāls, ritošā daļa, ādas polsterējums. Lielākā zāle, kuru esam aprīkojuši ar krēsliem, ir Daugavpils Kultūras centrs. Arī Liepājā “Lielais dzintars” ir mūsējais. Tur krēsliem vienīgā koka detaļa ir masīvkoka roku balsti. Viss pārējais izgatavots no metāla. Arhitekts tā gribēja. Te parādās sasaiste ar akustiku. Visās koncertzālēs ir svarīgi, kā skan, un krēsliem kā aktīviem skaņas absorbētājiem un atstarotājiem ir liela nozīme. Akustikas inženieris nosaka, vai krēsliem vairāk jāabsorbē vai jāatstaro skaņa. Tāpēc šie inženieri parasti grib, lai krēsli būtu pēc iespējas cietāki. Mēs būvējam krēslu modeļus, vedam uz akustisko laboratoriju. Tā ir smalka zinātne.
Cik bieži cilvēki maina mēbeles?
Viņi tās nemaina, bet atsvaidzina. Pēc kādiem desmit gadiem mēbeles atkal atnāk pie mums uz pārtapsēšanu. Mode mēbelēm tik ātri nemainās. Tirgū gan tā mainās ātri, taču tas nav iemesls, lai cilvēks pēc pāris gadiem izmestu savu krēslu. Mēs pamatā orientējamies uz tā saukto “korporatīvo pieprasījumu”. Tās pamatā ir mēbeles publiskām telpām, no tām arī rodas galvenais apgrozījums.
Kāds ir “Rīgas Krēslu fabrikas” atpazīstamākais krēsls?
Krēsls “Zipper” no liekti līmētā saplākšņa ir mūsu visvairāk pārdotais produkts. Nevienas skrūves, viss ir salīmēts. Veids, kādā kājas savienotas ar sēdekli, krēslu ražošanā izmantots pirmo reizi.Tā kā eksportējam, tad visiem modeļiem jādod pietiekami internacionāli vārdi. Latviski tur mēs nekā izdomāt nevaram. “Zipper” šajā gadījumā nozīmē to, ka montāžas princips nedaudz aizgūts no rāvējslēdzēja – viena detaļa ar otru saiet kopā.
Vai uzņēmējdarbībā bijuši “amerikāņu kalniņi”?
Jā, tādi ir. Mēs bieži strādājam ar darba un laika ietilpīgiem projektiem, kas velkas divu gadu garumā. Tās pašas koncertzāles. Tas nozīmē divus gadus tikai ieguldīt. Turklāt izmaksas aprēķināt precīzi nemaz nav iespējams. Ja mums jānosaka krēsla cena divus gadus iepriekš, tas ir sarežģīti.
Apgrozījums gadu no gada svārstās. Īpaši tad, ja lielie projekti sastājas cits aiz cita. Tajā gadā, kad iekrīt norēķins, apgrozījums ir liels, laikā, kad jāiegulda, tas var būt divreiz mazāks. Fabrikai visu laiku ir jāattīstās, jāpērk jaunas mašīnas. Algas nozarē pēdējo trīs gadu laikā pieaugušas par 25%. Uzņēmējam to ir grūti izturēt, jo cenu gala produktam tik ātri pacelt nav iespējams.
Ar ko jums izdodas iepirkumos uzvarēt tādu lielvalsti kā Polija?
Ar dizainu. Masu produkciju mēs nevaram saražot tik lēti kā viņi. Šajā ziņā Polija ir tāda kā Eiropas Ķīna. Mūsu vienīgā cerība ir ražot kaut ko gudrāku un tehniski sarežģītāku. Vismaz mēbeļu jomā viņi to negrib darīt.
Jau kādus piecus gadus, pēc krīzes, Latvijā valda izteikts patriotisms – valsts un pašvaldību iepirkumos mēs dodam priekšroku saviem produktiem tajās preču grupās, kurās mums ir laba kvalitāte. Nerakstīta tendence – mēs pērkam savējo – raksturīga ne tikai Latvijai, to dara arī igauņi, poļi, vācieši, dāņi. Zviedrijā pārdot ne zviedru dizainētu mēbeli ir ļoti grūti.
Daudz ražojam Holandei, Somijas sporta hallēm un mācību auditorijām. Četru mēnešu laikā tika saražoti 5000 krēslu, kuros bija gan metāls, gan koks, gan tapsējums. Šogad sāksim eksportēt uz Norvēģiju mēbeles skolām un bērnudārziem.
Es ar šausmām atceros klabošos krāģus, uz kādiem nācās sēdēt skolas gados…
Tas mainīsies. Šogad esam uzsākuši jaunu sēdmēbeļu programmu skolām. Tā atbilst Veselības inspekcijas izstrādātajām vadlīnijām, kas uzliek par pienākumu skolās no 2020. gada nomainīt klasēs krēslus. Šobrīd šie krēsli ir absolūti neergonomiski, tie nepielāgojas lietotāja fiziskajiem parametriem. No vadlīnijām izriet, ka mums viņiem jāpiedāvā biroja krēsls, kas ir uz riteņiem, kuram ir lifts, kas ļauj regulēt augstumu, kurā sēžot astoņas mācību stundas dienā, cilvēks jūtas normāli. Izstādē Ķīpasalā šopavasar piedāvājām savu skolas krēslu koncepciju. Secinājām – visi saprot, ka esošā situācija ir ļoti slikta, bet nevienam nav zināšanu, kādai tai jābūt. Ir Eiropas programma, kas paredzēta skolu vides uzlabošanai. Es teiktu, ka vide skolā būtu jābūvē, par pamatu ņemot to, kā tad mainīsies mācību saturs un metodes.
Kā tas mainīsies?
Sēdēšana vienam aiz otra trijās rindās – šim principam ir jau 150 gadu. Bērni jāizvieto klasē tā, lai stundas laikā veidotos diskusija un pēc iespējas vairāk vienam ar otru, nevis skolotāju. Tāpēc – izmetam vecās mēbeles ārā, pārliekam galdus uz riteņiem, krēslus tāpat, lai vienā stundā visi varētu sēdēt pret interaktīvo tāfeli, bet nākamajā mēs uztaisām vienu U veida formas galdu un organizējam konferenci. Uz šāda krēsla varēs ērti sēdēt gan ar muguru pret atzveltni, gan otrādi, ja ir vēlēšanās.
Bet kas notiek šodien? Skolotāji raksta piezīmes: stundā sarunājas! Bet tas taču ir labi! Bērniem ir jāsarunājas. Protams, mācību viela jāpasniedz pietiekami interesanti, lai bērni sarunātos tieši par to.
Aldis Circenis
* Dzimis 1965. gadā.
* Beidzis Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti.
* Mēbeļu biznesā kopš 1992. gada.
* SIA “Rīgas Krēslu fabrika” dibinātājs un īpašnieks.
* Dzīvesbiedre Baiba vada ģimenes uzņēmumu “Sabiles sidrs”.
* Meita Elza studē Hāgas universitātē, Laima mācās septītajā klasē.
Uzziņa
* “Rīgas Krēslu fabrika” dibināta 1999. gadā.
* Ražo pilnīgi gatavas mēbeles.
* Vadošais sēdmēbeļu ražotājs Latvijā.
* Ražo krēslus no liekti līmēta saplākšņa.
* Aprīkojis ar krēsliem koncertzāli “Lielais dzintars”, Vidzemes koncertzāli, Dzintaru koncertzāli, apspriežu zāles LR Saeimā, Latvijas Leļļu teātri, Daugavpils Kultūras centru.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
