VIDEO. “Latvija ir mana mūža lielākais projekts,” ar lepnumu teic būvinženieris Māris Gailis 0
Kas Tev ir Latvija? Māris Gailis – valstsvīrs, būvinženieris, vizionārs
Latvija ir pati galvenā vieta priekš manis. Es te esmu piedzimis. Apzinājies sevi. Te es nomiršu.
Tas nozīmē, ka man nav nevienas svarīgākas vietas. Latvija ir valsts, jo, kad es piedzimu, tad tā tāda nebija. Tā bija Maskavai pakļauta province. Un man ir laimējies, ka manos četrdesmit gados mēs atguvām neatkarību, un man izdevās piedalīties nedaudz pie tās stumšanas, vilkšanas, grūšanas un tā tālāk. Ja mēs runājam par šo brīdi, tad Latvija un Rīga ir mana mūža lielākā projekta vieta.
Tā nu ir sagadījies, ka Rīga ir bijusi, toreiz vēl cariskās Krievijas province, viena ļoti nozīmīga vieta Rihardam Vāgneram. Viņš, bēgot no kreditoriem no Kēnigsbergas nonāca Rīgā, atrada šeit darbu, sāka vadīt Muses teātri. Tas bija vienīgais, pirmais Rīgas teātris. Un šeit, kā daudzi viņa biogrāfi uzskata, Vāgners arī piedzima kā modernais komponists; līdz tam viņš jau bija kādas operas komponējis, bet tas bija rakstītas tradicionālā stilā.
Rīģā viņš sāka rakstīt “Rienci”. Bet vēlāk viņš, bēgot no Rīgas, trāpīja trakā vētrā ar kuģi Tetis vai Tetīda un dabūja impulsu domāt, rakstīt mūziku; tā parādījās pirmās muzikālās idejas “Klīstošam holandietim”, ko mēs visi taču zinām. Nu lūk. Tātad Rīga šai ziņā ir ļoti svarīga.
Man tagad tā ir svarīga, jo tagad ir iespēja veco teātri atjaunot, un patreiz ir darba pilnas rokas; un mēs ar Zaigu (arhitekti Zaigu Gaili) un, protams, komandu, strādājam pie projekta un pašreiz aktīvi urbjam, pūšam cementu purvainajā vidē, kas ir zem Vāgnera mājas. Koka pāļi ir pussapuvuši, tādēļ nostiprinām pamatus un sākam veidot struktūru.
Laužam pārsegumus, veidojam atpakaļ tādu zāli, kā tā bija no 1837. līdz 1839. gadam, kad šeit bija Vāgners.
Zāle izskatīsies tāda, kāda tā bija gandrīz pirms 200 gadiem, nevis tāda, kā bija, piemēram,
Latvijas brīvvalsts laikā vai padomju laikos. Pamēģināsim atkāpties pavisam tālu, jo īstenībā mēs atkāpjamies 18. gadsimtā – tā zāle tika radīta 1762. gadā un tā strādāja līdz tam brīdim, kad rīdzinieki uzbūvēja Lielo vācu teātri, ko mēs šodien pazīstam kā Nacionālo Operu. Jā, Vāgnera zāle jau tad bija nemoderna un maza, un novecojusi.
Vēlāk tā tika pilnībā pārveidota, iebūvējot tajā telpā divus pārsegumus, lai to varētu izmantot dažādiem mērķiem. Un tas notika 19. gadsimta beigās. Tad māja tika pārbūvēta un praktiski tika izmantota kā džentlmeņu klubs, ko sauca – Muses klubs. Un tā tas strādāja līdz
Otrajam pasaules karam. Tad vācieši repatriējās un viss tur beidzās.
Un tad tur Zaigas onkulis Straubergs pārnesa grāmatas un ēkā sāka darboties fundamentālā bibliotēka, tātad arī tās slēgtā nodaļa. Un tā tur strādāja līdz pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajai pusei, kad jau padomju laikā to Muses zāli, kas bija balles zāle, pārvērta par kamermūzikas zāli, ko mēs pazinām kā Vāgnera zāli. Un tad tur strādāja mūziķi, un mēs tur arī daudzas reizes esam visi bijuši. Un tā tas darbojās līdz tam brīdim, kad dažādu celtniecības, nu, faktiski plaisu un dažādu problēmu dēļ valsts nolēma to zāli slēgt un to māju slēgt. Un, un pirms kādiem 20 gadiem viņa pilnībā tika aizslēgta.
Tad, nāca atkal tāda jauna ēra, ka, ka mēs ar draugiem nodibinājām Rīgas Riharda Vāgnera biedrību; Saeima bija ar mieru to māju mums uzticēt, ja mēs paši savāktu naudu un māju atjaunotu. Un tagad tas notiek. Tātad pirmie 20 miljoni ir dabūti. Un vēl vajag tikai nieka 30 miljonus un tad kopā būs 50 miljoni un viss būs – Vāgnera zāle būs.
Trīs gadu laikā.
Jā, tā būtu jābūt. Ja mēs dabūsim vēl mazliet naudas, mēs pašreiz jau aktīvi pie tā strādājam. Kā es jau teicu, tiek nostiprināta struktūra un pārbūvēta. Šobrīd lauž ārā tos
pārsegumus, lai atkal būtu zāle ar diviem balkoniem. Bet viss jau sākas no pagraba. Mēs rokam arī pirms simts gadiem aizraktu pagrabu vaļā. Tur visu vēro arheologi. Nu tā likums prasa. Un tur atrodas velves un vecas struktūras. To visu nofiksē, un tad to ņemsim ārā. Tur mums būs tualetes.
Es Rīgu nosauktu par Vāgnera pilsētu, lai visa pasaule saprastu, ka Vāgnera nozīmīgākais laiks bijis Rīgā.
Man vēl jāatgādina, ka Vāgners no šejienes paņēma vairākas idejas savam jaunajam teātrim, tātad Baireitas festivāla mājai. Tās novatoriskās idejas bija, ka skatītāju daļa netiek apgaismota, jo rīdzinieki bijuši skopi un sveces dedzināja tikai uz skatuves. Tas nozīmē, ka cilvēki koncentrējas uz to, kas notiek uz skatuves. Pretēji dažādiem operteātriem Eiropā, kur bija viss gaišs lai visi varētu apskatīties, kā šie ģērbušies, aprunātos – ko domā, ko dara. Un arī pa vidu ēst un dzert.
Bet, lūk, Rīgā tā nebija. Un vēl Rīgā bija padziļināta orķestra bedre, kas ļāva diriģentam pagriezties ar muguru pret skatītājiem un ar seju pret mūziķiem, pret savu orķestri. Eiropā bija otrādi, jo tur tās orķestra bedres bija seklas, varbūt kādu metru dziļas.
Un tad, protams, diriģents nedrīkstēja dibenu griezt pret, nu bieži vien, augstdzimušām personām, kas sēdēja zālē.
Un amfiteātris. Nu labi, tas nav, protams, Rīgas izgudrojums. Amfiteātri bija jau senā Romā un Grieķijā, bet tas bija tas, ko Vāgners no šejienes paņēma. Un ja man būtu teikšana, es nosauktu Rīgas lidostu Vāgnera vārdā.
Vēlēsim Mārim Gailim – lai izdodas ātri uzbūvēt šo fantastisko teātri un Rīgu atgriezt par Vāgnera pasaules pilsētu!
