VIDEO. “Tur, kur manas saknes un akmens zem kājām – tur ir mana Latvija,” ar lepnumu teic akadēmiķis Mārcis Auziņš 0
Kas Tev ir Latvija? LU profesors, akadēmiķis, fiziķis, dabaszinātnieks Mārcis Auziņš
Ja man uzdod tādus eksistenciālus jautājumus, atbilde jāmeklē tāpat kā tad, kad ir jāatzīstas mīlestībā. Piemēram, meitenei, sievietei ir ļoti grūti teikt: “Es tevi mīlu tādēļ, ka tev ir skaistas acis, vai es tevi mīlu tādēļ, ka tu esi gudra”. Un es domāju, ka runājot par vietu, kur esmu dzimis, audzis un dzīvoju, ir ļoti līdzīgi. Tādēļ varbūt, ka es varētu atbildēt nedaudz citādi, atbildēt, kurā brīdī vai kuros brīžos es esmu tā ļoti skaudri sajutis, ka nekur citur dzīvot es nevaru, ka man ir jābūt šeit, man ir jābūt Latvijā. Un droši vien, ka tādu epizožu varētu būt daudz, bet divas kaut kā man ir ļoti palikušas prātā, un tas bija deviņdesmito gadu vidū, kad Latvijā gāja ļoti grūti, kā mēs visi zinām un visi atceramies. Un es biju vienā epizodē Šveicē, super-labā universitātē un otrā epizodē Amerikas Savienotās Valstīs – vēl labākā universitātē. Un situācijas veidojās tā, ka man praktiski bija tikai jāsaka “jā” un es vienā gadījumā vienā vietā, bet otrā gadījumā – otrā vietā būtu palicis strādāt kā profesors, nu tā kā ļoti labā amatā, saprotot, ka gan situācija, gan materiālie apstākļi man būtu bijuši nesalīdzināmi labāki nekā tanī laikā bija Latvijā. Un abas reizes es izgāju universitātes dārzā, pēc tam aizgāju uz pilsētu pastaigāties. Man nebija ilgi jādomā, jo tā sajūta bija apmēram tāda, ka nu ļoti skaisti, šeit ir ļoti komfortabli. Es jūtos ļoti novērtēts. Man piedāvā ļoti labus materiālos apstākļus. Vienu gadu šeit padzīvot? Noteikti, ļoti labi! Vai es varētu šeit palikt uz visiem laikiem? Un tanī brīdī tas vairs nav tā, kā ar apziņu, ka nu es kādu laiku šeit būšu un tad es braukšu mājās. Tad ir sajūta, ka tad es palikšu šeit.
Abās situācijās man neradās ne vismazāko šaubu un pārdomu par to, ka es gribu būt atpakaļ Latvijā. Es gribu būt tur, kur es jūtos piederīgs. Es gribu būt tur, kur ir manas mājas. Priekš sevis esmu noformulējis, ka šis man priekš manis paša ir tas, kas ir mana Latvija. Tās ir manas mājas.
Es nezinu, vai Latviju var skatīt no fiziķa perspektīvas, bet arī par šo es esmu domājis. Nu tad,
ko nozīmē manas mājas? Tad, kad es teicu toreiz, ka gribu braukt atpakaļ uz Latviju. Kas bija tas dziļākais pamats, kādēļ tas tā bija? Nu droši vien, ka tas ir ļoti personīgi un ļoti subjektīvi.
Es domāju, ka tā ir mana dzimta. Tā ir vēsturē veidojies. Jā, tā manā dzīvē ir veidojies, ka nevienu no saviem vecvecākiem es neesmu dzīvu sastapis. Viņi visi ir aizgājuši Otrā pasaules kara laikā dažādās situācijās, karu nepārdzīvoja. Bet ir ģimenes nostāsti. Ja gribi, ir ģimenes leģendas, un es domāju, ka viņas ir tās, kas arī raksturo manu attieksmi. Un viena ir gandrīz
par tām skaistajām acīm un otra ir par gudrību.
Viens mans vectēvs bija lauku skolas pārzinis, matemātiķis, vēsturnieks, amatieris, kurš bija pētījis lībiešu saknes Vidzemē. Pēc ģimenes leģendas viņam bija ļoti, ļoti vērtīga latviešu Bībeļu kolekcija, kuru Latvijas laikā esot gribējis iegūt Latvijas Vēstures muzejs no viņa. Vecaistēvs šo kolekciju ir ļoti glabājis un uzskatījis, ka tai dzimtā jāpaliek. Otrā pasaules kara laikā, dodoties prom no mājām, mani vecāki (tur bija liela ģimene, mana māte un viņas brāļi
un māsas) Bībeļu kolekciju aprakuši Dūres pagastā, tuvu Gaujai, Gaujas krastā pie viena liela koka, domājot, ka pēc kara viņu varēs varbūt atrast atkal. Tā to neviens nekad nav atradis un viņa droši vien kaut kur ir. Mēs zinām, ka Gauja ir skaista upe, bet bieži maina gultni un ne vienmēr tās vietas izskatās tā, kā tās izskatījās gadus atpakaļ.
Bet nu šī ir, iespējams, varbūt drusku arī ir ģimenes leģenda, bet tas ir kaut kas, kas saka – šī varbūt ir tā gudrības komponente manā sajūtā par Latviju.
Otrs mans vecaistēvs, kas dzīvoja Vestienes pagastā, bija kārtīgs liels saimnieks, zemes saimnieks. Tur ir, kā man šķiet, arī ļoti interesanta ģimenes leģenda. Domāju, ka lielā mērā
patiesa, ka tad, kad mana vectēva vectēvs ieguva šo zemi vēl cara laikā un līda līdumu, lai zemi iekoptu, viņš bija ļoti vecs un, dedzinot zarus, lauka malā sadega, vienkārši nepaspēja no uguns aiziet. Un lauka malā vēl tagad ir milzīgs laukakmens, un leģenda saka, ka zem šī laukakmeņa viņš ir apglabāts, jo tajā laikā vēl tuvumā kapu nebija. Nu tā vai citādi, ka tā ir viņa kapa vieta. Un tad, kad tu esi tajā vietā, pie tā lauka un tu esi pie tā laukakmens,
nu tad tas arī rada tādu, nezinu, pamatīguma sajūtu un sajūtu par zemi un zemes pamatīgumu. Vēl, nu tas varbūt skan nedaudz sentimentāli, bet mājas, kuru tur sen vairs nav, bet arī tās bija no laukakmeņiem. Man gan mājas kabinetā, gan darba kabinetā universitātē stāv gabals no laukakmeņiem, no šīm te mājām, kas, man atgādina par šo piederību zemei, atgādina par manu dzimtu. Un tad, kad šo te pamatīgumu un varbūt gudrību saliekam kopā, nu tad tā ir mana sajūta par Latviju, un tas droši vien ir tas, kāpēc visās manās izvēlēs viņas bija tādas, kā es teicu. Palikt savā zemē, savās mājās.
Visi mani bērni ir Latvijā. Ļoti ceru, ka visi mani mazbērni arī būs Latvijā. Vai ja dzīve, mēs zinām, ir ļoti mūsdienās dinamiska, pasaule kļuvusi ļoti atvērta – ja arī varbūt kāds no viņiem
nedzīvos Latvijā, tad joprojām Latvija būs tā vieta, kuru viņš uzskatīs par māju.
