“No kovida aiziet nevaram, nu tad mainām savu redzējumu un darbības!” Diāna Zande par dzīvi pandēmijā, būšanu mammai un vecmammai 16
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Psihoterapeite Diāna Zande Pandēmiju salīdzina ar vētru cilvēces okeānā, kur katrs kuļas uz priekšu ar savu braucamo. Kāds ar kuģi vai “motoreni”, citam jāiztiek ar airu laiviņu vai glābšanas riņķi.
Pati jūtoties kā uz spēcīga kuģa klāja, tiesa, ar dažām nopietnām sūcēm, tomēr tās netraucējot paņemt “astē” gan nomaldījušos laiviniekus, gan dzīves sagurušus peldētājus.
Uz sarunu Diāna aicina savā Mālpils lauku īpašumā, kuru savulaik iegādājusies viņas mamma. Sētsvidū izslējušies divi lieli ozoli, ērtai dzīvošanai piemērota padomju laika saimniecības ēka, mazbērnu priekam iekārtas šūpoles.
Plašās puķu un dekoratīvo zaļumu dobes liecina par saimnieces kaislību uz zemes darbiem, ko ziemā atzinīgi novērtējot tuvējā stirnu kopiena.
“Jumacēnus” apciemojot arī citi meža iemītnieki, putnu tik daudz, ka skan viss gaiss, nosmaida namamāte. Tuvākie kaimiņi atrodas nepilnu divu kilometru attālumā. Miera osta?
Vai šeit arī kovida rūpes atkāpjas?
Varbūt tas ir mans profesionālais kretīnisms vai cilvēciskās spējas pieņemt to, ka neviens dzīvē nav solījis, ka visu laiku būs labi un tā, kā es gribu. Kamēr smagi nesaslimstam vai nemirstam nost, par ko mēs varētu teikt, ka dzīve ir pilnībā sagrauta?
Jā, tiekam ietekmēti, bet kā uz to skatāmies – kā katastrofu vai dzīvi, kāda tā ir. Biheiviorālajā terapijā* ir teiciens – vai nu maini, ko vari izmainīt, vai manies pats līdz ar savu skatījumu, vai arī dažreiz ej projām no situācijas.
No kovida aiziet nevaram, nu tad mainām savu redzējumu un darbības!
Tīmekļa vide, komentāri parāda, ka daļa cilvēku izvēlas citu ceļu – dusmojas un meklē vainīgos.
Kovida laikā dusmas biežāk ir sekundārās emocijas, vispirms ir izmisums, bezpalīdzība, bailes, neziņa, kā būs rīt – vai tikšu galā ar dzīvi, nesaslimšu un kas notiks, ja saslimšu?
Taču uz āru parādās dusmas par ierobežojumiem, vakcināciju, slikto valdību un vēl daudz ko, jo tās ir vieglāk izpaust nekā sāpinājumu.
Dusmas ir absolūti normālas emocijas, kas kaut kur jānovada, bet tās nedrīkst pārvērsties agresijā. Cilvēki teic, ka iemācīsies vadīt savas emocijas un nedusmosies, taču apspiest emocijas vēl nenozīmē tās vadīt.
Kur lai tās novada – jāizkliedz pie jūras vai mežā?
Dusmas ir jāapzinās un jāizlaiž ārā. Jā, var pie jūras izkliegties, var skriet krosiņu, dauzīties ar bērniem, spēlēt futbolu, kaut ko radīt.
Ko dara psiholoģijas doktore, kad uznāk dusmas?
Lai gan teorētiski saprotu, kas būtu jādara, arī es esmu dzīvs cilvēks un mēdzu paskandalēt. Dažreiz tā arī pasaku – esmu baigi dusmīga!
Kad esmu bēdīga un nezinu, ko iesākt, arī padusmojos. Dažreiz eju un kaut ko daru.
Kā profesionāle spējat sevi labāk savākt?
Ja saliktu kopā visus pasaules cilvēkus, noteiktu nebūtu pie tiem, kas savu dzīvi prot veidot visveiksmīgāk. Ar ko atšķiras psihoterapeits no citas profesijas cilvēka, piemēram, bērnu audzināšanā ātrāk saprotu ziepes, ko esmu savārījusi, un bargāk sevi par tām sodu.
Vai ar pieciem bērniem tās sanāk savārīt piecas reizes biežāk?
Grūtības ar katru bērnu ir atšķirīgas, nav tā, ka ar vienu iemācies un citiem atliek atkārtot. Līdz ar to ir arī piecreiz lielāka apziņa par kļūdām, kas pieļautas, un vienlaikus pieckārt lielāks gandarījums par to, kas izdevies.
Kādreiz jau padomāju, kā būtu ar vienu vai diviem bērniem? Droši vien nebūtu iemācījusies tikt galā ar slodzi, kādu tagad varu izturēt. Ļoti daudzi to uzskatītu par ekstremālu.
Taču darbs man ir ļoti svarīgs, domāju, ka savu mīlestību pret bērniem dažkārt esmu upurējusi mīlestībai pret darbu vai pašas vajadzībām – izaugt, attīstīties un darīt to, kas man ir vajadzīgs.
Kā mamma cīnījās ar karjeras sievieti?
Es pat neteiktu, ka cīnījās. Paņēmu to, kas ir ļoti svarīgs, veltot sevi sešdesmit procentos darbam un četrdesmit – bērniem, taču tas nenozīmē, ka viņi bija aizmirsti.
Bērni jau pieauguši, vai tagad viņi jūs nekritizē, ka lielākoties bijāt darbā aizņemta?
Bērniem vienmēr būs ko pārmest saviem vecākiem, un es to esmu pieņēmusi. Kaut ko neizdarīju, neiedevu, nemācēju, negribēju vai neienāca prātā… Mēs esam par to runājuši, savādi, ka tas, kas man šķita labi darīts, kādam no viņiem nelikās tik forši.
Nevienu neesmu virzījusi, kas būtu jādara dzīvē, jo man ir svarīgi, lai katrs izvēlas to, kas pašam patīk. Ar padomiem daudz neuzbāžos, no mammas esmu mantojusi smalkjūtību un robežu ievērošanu, lai gan pašai reizēm gribējās, lai viņa par mani painteresējas vairāk.
Bērniem esmu jautājusi, kā viņi uztver, kad kādu laiku nezvanu, – kā cieņu vai neinteresēšanos? Atbildes ir dažādas.
Kad piedzimst mazbērns, pirmais, ko jautāju, kā sazināsimies – vai man zvanīt, vai tu zvanīsi, kad vajadzēs?
Visi ir Latvijā?
Tagad ārpus Latvijas dzīvo viena no meitām un diez vai atgriezīsies, jo partneris nav latvietis.
Dēls Lielbritānijā, Kārdifā, nodzīvoja desmit gadus – aizbrauca tūlīt pēc vidusskolas kopā ar draudzeni, abi ieguva bakalaurus, sakrāja naudiņu un atgriezās kā precēts pāris, te piedzima viņu bērni, bet viņi jau zināja, ka atgriezīsies.
Kāda esat vecmāmiņa pieciem mazbērniem?
Drīz būs sestais! Kad satiekamies, esmu viņiem ļoti labs rotaļu biedrs, bet nekad neesmu vedusi uz kādu pulciņu. Mana dzīve vēl ir ļoti dinamiska.
Uz kādiem svētkiem sanākat kopā?
Ilgu laiku cītīgi svinējām dzimšanas dienas, bet sanāca par biežu, tāpēc kopš pagājušā gada, kad vēl bija atļauts, sarīkojam sezonas ballīti. Bars sanāk paliels.
Mātes dienā?
Vecākā meita Alise Mātes dienā vienmēr uzdāvina stādiņus, un man tas ļoti patīk! Katram bērnam dārzā iestādu pa puķei.
Vai jums vecāki bērnībā necentās ietekmēt nākotnes plānus, abi taču bija režisori – Biruta Zande un Leonīds Leimanis?
Vecāki nedzīvoja kopā. Tēvs nomira, kad man bija desmit gadu, taču viņš mūs ar brāli audzināja, izmantojot metodes, kas arī mūsdienās tiek atzītas. Panākumus novērtēja ar plusiņiem un mīnusiņiem, visu pierakstīja tabulā, turklāt darīja to ļoti skaisti!
Tēvs pieradināja pie dažādām situācijām, abi kopā klīdām pa Rīgas pagalmiem, kur viņš droši vien noskatīja vietas filmēšanai, bet es dažkārt sajutos neērti. Ļāva visu izmēģināt!
Kad desmit gadu vecumā ar pašas tamborēto, kruzuļaino cepuri gāju uz kino, neteica ne vārda, lai gan, kā tagad saprotu, tā izskatījās drausmīgi. Abiem vecākiem bija laba gaume, tāpēc uz Jāņiem man nepirka ne sombrero, ne kokošņikus vai vainagus ar papīra puķēm un lentēm.
Bet man tā gribējās! Sapirku kreppapīru un vadiņus veikalā “Čaklās rokas” un pati izgatavoju papīra rozes, pinu vainagus un taisījos Jāņos tos pārdot tirgū. Un man to atļāva. Tēvs ļoti attīstīja radošumu, patstāvību un mācīja dzīvi.
Esam dzīvoklī ar “gaiseni” šāvuši! Vēl viņš mūs veda uz baznīcu klausīties ērģeles un stāstīja, ka bērnībā bijis grūti izturēt garos dievkalpojumus, taču ērģeļspēle ļoti patikusi.
Ar mammu Ziemassvētkos devāmies uz Sāpju Dievmātes baznīcu, kas atrodas pie Rīgas pils. Viņa nebija reliģiozi noskaņota, drīzāk brīvdomātāja, klausījās poļu radio, skaisti ģērbās, bija sieviete, kuru ievēro.
Jūsu tēvs ir režisors tādām izcilām latviešu kinofilmām kā “Salna pavasarī”, “Šķēps un roze”, “Nauris”, “Purva bridējs”, “Pie bagātās kundzes” u. c. Pasapņojiet, kurā no tām vēlētos filmēties?
Kad biju maza meitene, man ļoti patika “Šķēps un roze”, jo tā bija romantiska, ar skaistām kleitām. Tagad gribētu būt Kristīne “Purva bridējā” vai “Pie bagātās kundzes” – kundze.
Filma parāda tēva fantāziju un lielisko humora izjūtu. Viņš bija talantu talants niansēs un detaļās, ko esam mantojuši mēs ar brāli un arī daži no maniem bērniem.
Ja tagad kāds aicinātu, vai filmētos kino, spēlētu teātrī?
Jebkur un jebko tēlotu pie Virdžīnijas Lejiņas. Ja pasauktu, ietu kaut vai tagad. Pie viņas esmu strādājusi vairākas reizes, Džīna apvieno profesionālo un cilvēcisko – ir intelektuālā bauda darīt savu darbu un arī cilvēciski interesanti braukt un skatīties filmēšanas vietas, kā kādreiz to darīju kopā ar tēvu.
Par jūsu Lāsmiņu filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” izrunāts krustu šķērsu, taču savā dzīvē tiešām esat satikusi vīrieti, kas jūs uznesa Munameģī!
Pati Jurim palūdzu, lai uznes, bet bija bail, ka nekrīt atpakaļ!
Kaut kas no Lāsmiņas jums ir asinīs joprojām.
Es to reducēju uz latvieti.
Kāda tad ir latviešu sieviete?
Ja skatāmies caur “Limuzīnu”, tur ir attēlots labs modelis. Tomēr kā tauta par daudz mīlam ciest. Tiklīdz rodas kādas grūtības, uzskaitām visu, kas ir atņemts, ignorējot, ka joprojām esam dzīvi, sveiki un veseli.
Atceros, kā Māra Zālīte savā uzrunā Atmodas sākuma manifestācijā Mežaparka Lielajā estrādē sanākušos uzrunāja par bāreņu tautu.
Šo mirkli es arī atceros. “Sveika, bāreņu tauta!” Psiholoģijā to sauc par vēstījumu – ak, jūs nabadziņi.
Ir tāda bērnu grāmata par meiteni, kurai dzīvē neklājās viegli, bet viņa cenšas rast prieku jebkurā situācijā.
Tā bija Pollianna, un ir pat tāds termins “polliannisms”, taču priecāšanās par visu var aiziet arī galīgi greizi. Man patīk līdzsvars, ko vislabāk raksturo japāņu haiku – divi vīri sēdēja būdiņā uz sliekšņa, viens redzēja dubļus, otrs – zvaigznes.
Kājas man ir dubļos, to labi apzinos, bet tas neliedz lūkoties uz zvaigznēm. Joprojām par maz priecājamies, kad kādam veicas. Hei, lai manam kaimiņam iet labi, lai darba devējam iet labi, jo tad arī man ies labāk!
Lai vairāk veidojas pozitīvs kolektīvisma gars, kad viens otru pavelkam, papriecājamies par cita panākumiem, esam pašapzinīgi un stipri.
Savulaik Zigmunds Freids lika pamatus psihoanalīzei, daudz ko izskaidrojot ar cilvēku seksualitāti un sapņiem. Vai mūsdienās viņš vēl ir aktuāls?
Freids vairs nav tas, uz kuru balstās attīstības psiholoģija, – viņa psihoseksuālās attīstības fāzes nav aktuālas, taču daudzas teorijas idejas joprojām ir ļoti labas un izmantojamas.
Arī daudzas viņa atziņas nenoveco – tu meklē spēkus un pašapziņu ārpusē, bet tie ir jāmeklē sevī. Tie vienmēr tur ir bijuši.
Mūsdienu psiholoģijā to sauc par iekšējo un ārējo kontroles lokusu. Ar iekšējo lokusu savu dzīvi uztveram ar atbildību, spēju to kontrolēt un kaut kādā ziņā ietekmēt. Ārējo nosaka ārējie apstākļi un citi cilvēki.
Katram jāmeklē savs iekšējais lokuss, jo tā ir paša atbildība – veidot sevi veselīgāku, par spīti grūtībām, taču dažreiz tas var noplakt kā uguns un oglīte vairs knapi kvēlo.
Ko darīt, kad uguns noplok?
Man šobrīd ir tieši tāds moments, taču zinu, ka tā nebūs vienmēr, jo atkal atgriezīšos vietā, kur pati visu nosaku.
Ko daru? Pēc iespējas mēģinu pagulēt, rakstu darbu sarakstus, daru to ļoti sen – uzlieku uz papīra visu, kas man jāizdara, un paveikto izstrīpoju, lai redzu, kā lietas virzās uz priekšu.
Salīdzinu esošo situāciju ar kādu vēl grūtāku atskaites punktu savā dzīvē, ko man iemācīja Dace Cerava, kad gāju pie viņas uz psihoterapiju galīgi sašļukusi pēc otrās laulības šķiršanas un šķita, ka visa pasaule sabrukusi un nezinu, kā dzīvot tālāk.
Labais nebūs vienmēr, un sliktais – arī, ja es pati kaut ko darīšu.
Freids izteicās arī par sabiedrības vēlmi pēc patiesības – masas nejūtot slāpes pēc patiesības, bet pieprasa ilūzijas, bez kurām nevar dzīvot.
Dažreiz pati mēdzu ideālistiski pieņemt, ka daudzi cilvēki jūtas tikpat nobrieduši kā es, bet tā nav, jo ļoti liela daļa sevi negrib mocīt ar pieaugšanu un apzināties dzīves abas puses – prieku un grūtības.
Jo esam nobriedušāki, jo labāk varam izturēt trauksmi, ko rada realitāte, taču nobriešanai nav saistības ar vecumu. Arī ļoti vecs cilvēks var būt nenobriedis, jo ar gadiem nav sevi attīstījis, tāpēc ka daudz jaukāk ir dzīvot ilūzijās, izfantazējot sev vēlamo.
Un gribas arī pastrīdēties, kurš vainīgs, kad kaut kas neveicas, kā vēlētos. Kā ģimenē tiekat galā ar strīdiem, savās intervijās stāstāt, ka reizēm griboties savam vīram skriet pakaļ ar pannu…
Tā notiek ar visiem pāriem, tikai par to nav smuki runāt. Mums ir brīži gan ar pannu, gan šūpolēs, kad kopā skatāmies zvaigznēs. Ja uzsvērtu tikai skaisto, sanāktu instagrama meli. Kas notiek, kad sastrīdaties? Mēs nestrīdamies! Tad jums nav attiecību.
Ir taču tik raksturīgi teikt – beidziet strīdēties, lai miers mājās!
Diezgan daudzās ģimenēs mīļā miera labad tiek upurētas indivīda vajadzības – viņa piekāpjas viņam, bērni izvēlas studijas vecāku ietekmē, laulātie nešķiras, tāpēc ka dzimtā tas nav pieņemts, mazbērni iet mūzikas skolā, lai gan varētu izvēlēties mākslas skolu. Kur ir tas, ko cilvēks grib pats?
Uz maziem bērniem domātās pašpalīdzības grāmatiņas “Elfu labie darbi” prezentāciju atveda grupu no bērnudārza, jautāju viņiem, vai kādreiz jūtas nemierīgi un satraukti? Atbild – jā! Vai tas notiek, kad mamma ar tēti strīdas?
Viens ceļ roku un saka – mana mamma ar tēti nestrīdas, viņi dusmīgi diskutē! Cik tas bija labi pateikts. Strīdi ir daļa no mūsu dzīves – nav jau tikai mielasts, ir arī netīrie trauki.
Vai veselīgas dzīves galvenajiem trīs komponentiem – aktīvām kustībām, labam ēdienam un miegam – līdzās nevajadzētu noteikt arī prāta treniņu?
Viens no Alcheimera slimības skaidriem profilakses pamatiem ir nemitīga prāta kustināšana, mācoties no galvas dzejoļus, apgūstot svešvalodas, datoru prasmes vai ko citu, minot krustvārdu mīklas un tā tālāk, taču tas nenozīmē, ka cilvēks no kaites noteikti izvairīsies.
Nevajag doties pensijā, ja vien iespējams, jo darbs liek būt možam. Jāsatiekas ar cilvēkiem, tāpēc man patīk Latvijas pensionāru biedrības – ko tik viņi tur nedara!
No fiziskām aktivitātēm der dārzkopība, jo pētījumos atzīts, ka tā palīdz gan fiziskai veselībai kā līdzvērtīga nodarbe sportošanai, gan garīgai veselībai, tāpēc ka skaista. Un vēl varam doties dabā, kas palīdz atbrīvoties no stresa.
Daži jūsu amata brāļi vai māsas lekcijās vēl palīdzēs atrast laimi…
Lekcijām bieži vien tiek doti brīnišķīgi nosaukumi kā ēsma zivtiņām. Es nevaru iemācīt atrast īsto vīrieti, iedot laimīgas ģimenes dzīves vai paklausīgu bērnu formulu, bet varu mācīt pie tā strādāt.
Mani nosaukumi parasti ir ļoti reālistiski, piemēram, brāļu un māsu attiecības, nevis kā likt brālim un māsai vienam otru mīlēt.
Vai pati esat atradusi laimes formulu?
Esmu uztrenējusies radīt šo sajūtu, kaut vai izeju dārzā un priecājos par jaunajiem asniem dobē. Nesen mācījos attālināti Londonā, un katrs rīts sākās ar apzinātības vingrinājumu, kad bija jāieklausās apkārtējās skaņās.
Apsēdos pagalmā zem ozola un sāku ieklausīties – kas par dažādību, katram sava dziesma! Arī šādi brīži rada laimes izjūtu, tie var atnākt pēkšņi vai dažreiz tos radu apzināti.
Kā maza meitene to jau darīju – savācu mirkļus, kas man patīk, tāpēc vēl tagad spilgti atceros bērnības smaržas, viena no manām mīļākajām – dažas dienas pavasarī, kad mostas zeme.
Tātad laimes sajūta ir noķerama?
Kad cilvēks saka – viss ir draņķīgi: uz darbu jāiet, trauki jāmazgā, bērni neklausa, nav ko vilkt mugurā, vīrs sēž ar aliņu pie televizora, tā arī viņš jūtas. Viens redz dubļus, otrs – zvaigznes.
Sarunas nobeigumā vēl viena Freida atziņa – lielākā daļa cilvēku nemaz negrib brīvību, jo tā nozīmē atbildību. No atbildības lielākā daļa cilvēku baidās.
Žans Pols Sartrs ir teicis, ka cilvēks ir notiesāts ar brīvību. Brīvība nav iegribas, bet vislielākās robežas. Ko cilvēks saprot ar brīvību – uzspļaušu maskām, rīkošu burziņus, jo esmu neatkarīgs!
Patiesībā tu esi mazulis, kas veikalā ir nogāzies gar zemi, ar kājām sit un bļauj, jo ir bezpalīdzīgs un netiek galā ar situāciju, ka viņam nepērk saldējumu.
Negribu noniecināt šādus cilvēkus, bet ļoti gribētos, lai viņi vairāk sāk domāt par to, ka reizēm dzīvē ir apstākļi, kādos neviens negribam būt, arī valdība – ne mūsējā, ne citas.
* Kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT) ir viens no psihoterapijas virziena terapijas veidiem, kas palīdz cilvēkam saprast, ko viņš domā par sevi, pasauli un citiem cilvēkiem un kā tas, ko viņš domā, ietekmē viņa jūtas un rīcību. KBT ir pasaulē visvairāk pētītā un par vienu no visefektīvākajām atzītā nemedikamentozā pieeja garīgās veselības problēmu novēršanā un traucējumu simptomu mazināšanā. Nacionālā enciklopēdija.
Uzziņa
Diāna Zande
psihoterapeite
Dzimusi 1963. gada 25. augustā.
Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Teskstilmākslas nodaļu.
Ar izcilību beigusi Latvijas Mūzikas akadēmijas Teātra fakultāti.
Piedalījusies kinofilmās, televīzijas un radio iestudējumos, strādājusi vairākos teātros.
40 gadu vecumā sāka studēt Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļā, ko pabeidza kā klīniskās psiholoģijas zinātņu doktore.
Strādā privātpraksē, lasa lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē.
Vairāku zinātnisko publikāciju un pāris literāru izdevumu autore.
26 gadus laulībā kopdzīvē ar Juri Sērmukšu. Mamma pieciem bērniem, vecāmamma pieciem mazbērniem.
Svarīga ģimenes sastāvdaļa ir arī kaķi un suns.
